Kultūra: Klajā nākusi Elitas Grosmanes grāmata "Rīgas Doms gadsimtu gaitā" Komentēt
 
Kultūra

Klajā nākusi Elitas Grosmanes grāmata "Rīgas Doms gadsimtu gaitā"

 
ELITA GROSMANE: «Ja skatāmies ļoti plašā mērogā – Rīgas Doms nav izcilākā celtne, kur būtu strādājuši kādi itāļu meistari, bet šī celtne ir vērtīga ar to, ka tā ir maz mainījusies laika gaitā. Citas katedrāles tika pārbūvētas, bet Doms ir saglabājies kā monumentāls relikts, arhitektonisks kopums no 13. gadsimta, un tā ir Rīgas Doma galvenā vērtība.» / F64

«Visaptveroša izdevuma par Rīgas Doma vēsturi nav bijis apmēram gadsimtu, iepriekšējais bija vācu valodā – 1912. gadā iznāca Vilhelma Neimaņa grāmata Der Dom zu St. Marien in Riga (Svētās Marijas Doms Rīgā),» saka mākslas zinātniece Elita Grosmane. Apgādā Jumava klajā nākusi Elitas Grosmanes grāmata Rīgas Doms gadsimtu gaitā, kurā apkopota informācija par Rīgas Doma mākslas un arhitektūras vērtībām, to mainību un attīstību vēstures kontekstā.

- Šķiet - senākā monumentālā būve uz Latvijas zemes taču sen ir izpētīta, par to viss sen uzrakstīts.

- Tieši otrādi - jo senāka celtne, jo vairāk visiem šķiet, ka viss jau ir izpētīts, bet tā nav. Lai vēstures avotos kaut ko sameklētu par Rīgas Domu, ir vajadzīga diezgan liela piepūle un arī veiksme.

Visaptveroša izdevuma par Rīgas Doma vēsturi nav bijis apmēram gadsimtu. Pirms trim gadiem klajā nāca CD un manis rakstīta brošūra. 1980. gadā Ļeņingradā tika izdots albums franču, vācu un spāņu valodā, paredzēts ārzemju tūristiem, bet vēl iepriekšējais izdevums bija vācu valodā - pēc 20 gadu Doma rekonstrukcijas 1912. gadā iznāca Vilhelma Neimaņa grāmata Der Dom zu St. Marien in Riga (Svētās Marijas Doms Rīgā). Pa vidu ir bijušas mazas brošūras - teksts pārdrukāts no Latvijas Konversācijas vārdnīcas. Tas arī viss. Nopietna visaptveroša pētījuma par Rīgas Domu nav bijis vairāk nekā gadsimtu.

- Kāpēc tāda nebija 2011. gadā, kad Rīgas Doms svinēja pamatakmens ielikšanas 800. gadu jubileju?

- Laikam nevienam to nevajadzēja. Rīgas Domā notika rekonstrukcijas darbi - celtne bija sastatnēs, bet jubileju ar kliņģeri patiesībā nosvinēja tikpat kā privātā kārtā - celtnieki un šai celtnei ikdienā pietuvināti cilvēki.

- Kā jūs nonācāt līdz Rīgas Doma vēstures pētīšanai - caur ticību vai caur mākslas vēsturi?

- Mākslas vēsturi. Ar Domu esmu saistīta apmēram 20 gadus. Vienu brīdi es darbojos Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kādu laiku laikrakstam Literatūra un Māksla rakstīju dažādus apcerējumus par Rīgas Domu, un tas mani ievilka arvien vairāk.

Var teikt, ka idejas līmenī Rīgas Doms sākās ar ambiciozā bīskapa Alberta, kurš tolaik bija vien 35 gadus vecs, ierašanos Rīgā ar 23 kuģu floti, lai kolonizētu šo zemi. Pirms viņa te jau bija divi bīskapi, viņš bija trešais. Vispirms viņš no Ikšķiles uz Rīgu pārcēla bīskapa rezidenci - uzcēla pirmo bīskapa mūra pili un pirmo Doma baznīcu, tā atradās apmēram tur, kur šobrīd atrodas Jāņa baznīca, bet jau 1211. gadā tika likti jaunā Rīgas Doma pamati. Neparastākais ir tas, ka pamati šai būvei tika likti milzīgā apjomā, lai to iztēlotos, ir jāiedomājas tukšs lauks ārpus pilsētas nocietinājumiem. Celtniecības sākums notika ļoti svinīgi - ar bīskapu, ar garīdznieku un tautas piedalīšanos, un tika likts pamatakmens tai vietā, kur pirms tam atradās lībieši kapulauks. Jā, Rīgas Doms ir uzbūvēts uz cilvēku kauliem, arheoloģiskie izrakumi to apliecina - pie Doma tika atrasta kuronizēta lībiete, kā viņu nodēvējuši arheoloģi. Bija ideja, ka lībietes skulptūra tiks izstādīta, bet šī ideja izplēnēja. Kuronizēta nozīmē to, ka pirms Rīgas izveides šajā vietā bija jaukts iedzīvotāju sastāvs - lībieši un kurši.

- Kā jūs skaidrojat bīskapa Alberta vērienīgās ambīcijas?

- Domāju, ka viņš kļuva par šīs zemes patriotu, vēlējās manifestēties ar milzīgu celtni. Protams, jāņem vērā tā laika politiskā dzīve - bīskaps Alberts nāca no Brēmenes, un HamburgasBrēmenes bīskapija tolaik bija ļoti spēcīga vienība, tomēr tā pamazām zaudēja savu ietekmi, un bīskaps Alberts ļoti vēlējās te izveidot arhibīskapiju, bet viņa laikā tas neizdevās, tas notika vēlāk.

Viduslaiku pētniecība ir sarežģīta tāpēc, ka mazprecīzu datējumu. Mēs nezinām, kas slēpjas aiz katra dokumentos minētā gadu skaitļa, teiksim, ir rakstīts, ka tad un tad iesvētīja, bet - ko tad īsti un cik lielu būvapjomu, to ne vienmēr var precīzi noteikt.

Tomēr bīskaps Alberts nebija viens, bija Doma kapituls, un mēs nezinām, kāda uzņēmās kādus pienākumus pildīt. Skatoties jaunāko literatūru, diezgan daudzi pētnieki nosliecas, ka domkapitulam ir bijusi daudz lielāka ietekme, nekā tas pieņemts līdz šim.

- Tā bija jauna ticība šajā zemē, ticīgo nebija daudz, kā skaidrojat šo ambīciju finansiālā seguma avotus?

- Livonija un Rīga bija iekļauta svētceļotāju maršrutos. Bija pat dokuments - tie, kas ir slimi un nespējīgi un nevar aiziet līdz Jeruzālemei, var doties svētceļojumā uz Livoniju, lai izpirktu savus grēkus.

Svētceļotāju kustība bija ļoti ienesīga, arī grēku atlaides, kuras varēja iegūt par maksu. Ik pa laikam bijuši pāvesta izdoti dokumenti, kas aicināja vairāk ziedo tbaznīcai. Protams, ambiciozām personām vienmēr trūkst naudas.

- Viena bīskapa valdīšanas laikā nebija iespējams realizēt visu celtniecības projektu. Vai celtniecības turpināšana notika pēc sākotnējā plāna, vai arī tas tika mainīts?

- Pamatā - saskaņā ar sākotnējo ideju. Gadsimtu gaitā Doms tika gan paaugstināts, arī paplatināts, bet tā tas notika visur Eiropā. Tolaik cilvēki bija ļoti racionāli, izmantoja to, kas jau ir, nojauca pēc iespējas mazāk un pārveidoja, piemērojoties aktuālām prasībām, piemēram, liturģiskās ceremonijas norisei, svētceļotāju kustībai, kas prasīja lielu telpu.

Ja šo visu kompleksu redzam pirmo reizi, tad mums šķiet, ka viss ir vienotā stilā. Jo mums vairāk ir zināšanu, jo vairāk redzam atšķirības. Piemēram, Doms sākumā bija zemāks, pēc tam vidusjoms tika paaugstināts, un šīs pārbūves nāca kopā ar tam laikam raksturīgajiem ornamentiem.

Pamatā Rīgas Domu uzcēla 13. gadsimtā, bet 14. un 15. gadsimtā celtniecība turpinājās - piebūvēja kapelas, dažādas korporācijas, biedrības un privātpersonas tajā varēja būvēt savus altārus,. Ir zināms, ka Domā bija ap 30 altāri, ne mazāk bija arī Pēterbaznīcā, katra biedrība varēja noturēt dievkalpojumus tad, kad tas bija ērti. Un ir konkrēti materiāli, kas apliecina, ka par to baznīcai maksāja.

- Izklausās, ka ar ambīciju trūkumu cilvēki, kas bija saistīti ar Domu, nudien nav sirguši.

- Tie, kas nav sirguši ar ambīciju trūkumu, arī kaut ko lielu ir paveikuši, pieticīgie tā arī nekad neko vērienīgu neizdara.

Tomēr es uzskatu, ka pat svarīgāka par ambīcijām un finansēm ir griba. Vispirms tomēr nāk griba, tai seko finanses. Var bērt bedrē naudu bez gala, un tāpat nekas nenotiks, bet, ja ir griba, tad ir lielākas iespējas, ja ir griba, tad rodas gan zināšanas, gan prasmes...

- Ko, jūsuprāt, Rīgas Doms ir devis pilsētai?

- Noteikti - pašapziņu. Tā bija arhibīskapa katedrāle, un kā reliģiskais centrs tā nekad nav zaudējusi savu nozīmi. Pēterbaznīca ir ļoti skaista celtne, tomēr kā pilsētas baznīca tā pakārtojas, jo pirmajā vietā vienmēr ir Rīgas Doms. Līdz ar to mēs iekļaujamies eiropeiskās kultūras sastāvā, kas, kā izrādās, ir svarīgi pat šobrīd. Lielā mērā Rīgas Doms ir Latvijas identitātes saglabāšanas pamatā. Grūti pateikt, kā būtu, ja te būtu nostiprinājusies pareizticība, kas pirmā ienāca Latvijas teritorijas atsevišķās daļās.

Rīga vienmēr ir bijis svarīgs tirdzniecības centrs. Ja ir aktīva tirdzniecība, tad, protams, attīstās arī visas citas nozares. Un tirdzniecība ir galvenā līdzekļu devēja. Rīga ir lielpilsēta. Arī tagad tā ir lielpilsēta, mēs nemaz paši to nenovērtējam.

Ja ir Doms, tas nozīmē, ka tā ir sena un godājama pilsēta, ka tā nav jauna pilsēta.

Šajā izdevumā esmu izsekojusi Rīgas Domam gadsimtu gaitā, esmu mēģinājusi uzsvērt to, kas man šķiet svarīgākais. Es ceru, ka lasītāji sapratīs visu, ko esmu gribējusi pateikt. Jāņem grāmata, ar to jāiet ekskursijā uz Rīgas Domu.

- Ja izietu Rīgas ielās un pajautāju, kad pēdējo reizi esat bijuši Rīgas Domā, kāda jums ir versija par iespējamo atbilžu dominanci?

- Atbilde ir skaidra, bet tieši tādu pašu saņemtu jebkurā citā Eiropas pilsētā, ja vaicātu, kad pēdējo reizi esat bijuši savas pilsētas centrālajā dievnamā. Cik reižu var iet uz vienu un to pašu vietu? Tomēr tas ir jautājums par kultūras slāņa biezumu sabiedrībā, proti - cik daudz cilvēkiem ir svarīgi notikumi kultūrā?

Ja skatāmies ļoti plašā mērogā - Rīgas Doms nav izcilākā celtne, kur būtu strādājuši kādi itāļu meistari, bet šī celtne ir vērtīga ar to, ka tā ir maz mainījusies laika gaitā. Citas katedrāles tika pārbūvētas, bet Doms ir saglabājies kā monumentāls relikts, arhitektonisks kopums no 13. gadsimta, un tā ir Rīgas Doma galvenā vērtība.

- Vai mēs paši apzināmies to, kas mums ir?

- Tas ir jautājums, par kuru es pati reizēm domāju, un nevaru izlemt, kā ir labāk - domāt par to vai ne.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers