Kultūra: OPERĀ: "Turandotas" dzīvotspējas tests Komentēt
 
Kultūra

OPERĀ: "Turandotas" dzīvotspējas tests

 
F64

«Parasti iestudējumi repertuārā ir ilgāku vai īsāku laiku, pēc tam tos noraksta. Sena iestudējuma atjaunojums ir izcils piemērs nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Šī izrāde ir pirmatnējā iestudējuma restaurācija, turklāt – ar lielu pietāti,» saka režisors Guntis Gailītis. Piektdien, 1. decembrī, Latvijas Nacionālajā operā Džakomo Pučīni operas Turandota atjaunojuma pirmizrāde.

Šis ir režisora Jāņa Zariņa, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Edgara Vārdauņa 1973. gada leģendārā iestudējuma jau ceturtais atjaunojums, iepriekšējie tapa 1986. gadā, 1994. gadā un 2011. gadā. Šoreiz iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents būs Ģintars Rinkevičs, diriģents - Mārtiņš Ozoliņš, atjaunojuma režisors ir Guntis Gailītis, kas 1973. gadā, kad tapa Turandotas jauniestudējums, bija režisora Jāņa Zariņa asistents. Vēsturiskā iestudējuma atjaunojuma komandā strādā arī scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Elita Bukovska. Titullomā iejutīsies lietuviešu soprāns Sandra Janušaite, Kalafa lomu dziedās krievu tenors Sergejs Poļakovs, Liu - Dana Bramane, Jūlija Vasiļjeva vai Laima Krīgere, Timura lomā - Krišjānis Norvelis vai Romāns Poļisadovs.

Emocionāli pozitīva

Režisors Guntis Gailītis uzskata - lai vai ar cik lielu pietāti pret iestudējuma autoriem tiktu strādāts pie atjaunojuma, tomēr laiks un mākslinieki ienes būtiskas nianses, jo diriģentam un solistiem ikvienā iestudējumā ir milzīgs spēks. «Šis iestudējums ir bijis vislabākā nozīmē klasisks, šī izrāde ir izgājusi milzīgu dzīvotspēju testu. Mēs restaurējam šo iestudējumu, tomēr jautājums bija - vai uzsildīsim to pašu «zupu» vai tomēr šim iestudējumam iedot mazliet citu elpu, jo galu galā pagājuši 44 gadi kopš tā pirmizrādes, mainījušās ne tikai paaudzes, bet pat politiskās iekārtas,» atzīst režisors Guntis Gailītis. Operu Turandota viņš neuzskata tikai par «pasaku par princesi, bet patiesībā - stāstu par cilvēku attiecībām visaugstākajā kvalitātē, kad vīrietis un sieviete, kā mēs jebkurš, meklējam tieši tādu cilvēku, ko esam iedomājušies, kādu mēs gribam partneri sev blakus visu dzīvi. Un šī izrāde ir par to, kā šis otrs cilvēks tiek meklēts un arī atrasts. Šo darbu var uzvest kā pasaciņu, nospēlēt ar interesantām mizanscēnām, bet ir svarīgi ielikt iekšā kodu. Par ko šī opera ir? Šajā darbā kods ir - kā cilvēks meklē visideālāko, savās fantāzijās iecerēto partneri. Gan Turandota, gan Kalafs meklē, viņu līmeņi sakrīt, viņus vieno tīra mīlestība un Liu upuris. Visu laiku viņi viens otru testē un arī vienlaikus tuvinās».

Vienlaikus režisors šo operu uzskata arī par ļoti aktuālu, jo blakus galvenajiem tēliem milzīga loma ir arī tautai (korim), kas «gaida šovu - galvas ciršanu, kas jau kļuvis par rituālu, un tad nāk viens, kas nenāk bagātības, slavas, skaistuma vai kā cita pašlabuma dēļ, bet tāpēc, ka mīl Turandotu. Tikai tas solistiem ir jānospēlē».

Džakomo Pučīni pēdējo operu, ko komponists pats nepaspēja pabeigt, Guntis Gailītis uzskata par «ļoti humānu darbu, kurā gan neiztiek bez lielas nežēlības».

Operas Turandota ilgmūžību Latvijā (pirmais iestudējums tapis 1930. gadā, bijis arī koncertuzvedums, vairāki iestudējumi brīvdabā) režisors skaidro ar Pučīni skaisto mūziku un, protams, mīlasstāstu ar laimīgām beigām. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka «skaisto mūziku nedrīkst ilustrēt, ir jādzied saturs. Turandota ir universāla sieviete, kurai ir skaistums, gudrība, bet mīlestība, kas bijusi «bloķēta», atraisās šī stāsta laikā, pateicoties Liu un Kalafam. Tā ir emocionāli pozitīva izrāde».

150 gadu svinības

«1997. gadā man teica, lai «tinos» prom no operas, un labi, ka aizgāju, jo esmu atradis daudz interesantu lietu kultūras mantojumā,» saka Guntis Gailītis. Jau kopš 2006. gada viņš ir Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors. Taču milzīgu laiku viņa dzīves aizņem Rīgas Latviešu biedrība, kuras biedrs viņš ir kopš 2002. gada, bet par tās priekšsēdētāju ievēlēts 2011. gadā. Laikā, kad gatavojamies Latvijas valsts simtgades svinībām, Rīgas Latviešu biedrība gatavojas arī savas dibināšanas 150 gadu jubilejai. «Mēs galvenokārt mēdzam atcerēties tuvākos laikus. Mēs pārāk daudzus aizmirstam, jo bija cilvēki, notikumi un apstākļi, kas sagatavoja Latvijas valsts dibināšanu. Latvija sākās daudz ātrāk nekā 1918. gadā. Mēs visi zinām - hernhūtieši, veclatvieši, jaunlatvieši, studentu korporācijas, bet Rīgas Latviešu biedrība ir pirmā oficiāli atļautā un reģistrētā latviešu organizācija «ar zīmogu», ar mērķi apvienot latviešus un ar tālāko mērķi par savu valsti,» saka Guntis Gailītis. Viņš atgādina, ka tikai pirms nedaudz vairāk kā 150 gadiem Krievijas impērijā cilvēkiem radās iespēja, pirmkārt, brīvi pārvietoties, otrkārt, biedroties. «Vēl bija tā sauktais cunftu likums - pat ja prati strādāt, teiksim, ar koku, nevarēji šo darbu darīt, pirms nebiji dabūjis amatnieku ģildes sertifikātu, bet ģildēs visu noteica vācieši, kas gribēja, lai latvieši pārvācojas, pirms viņus ņemtu savā pulkā. Daudzi domā, ka Rīgas Latviešu biedrību dibināja dziedātāji, nē, tie bija pirmie latviešu uzņēmēji, kas negribēja pārvācoties,» atgādina Guntis Gailītis. «Biedroties nenozīmē nākt kopā, lai «ierautu»? Kas bija biedrošanās pamatuzdevums? Atbalstīt labdarību. Palīdzēt savējiem. Kopābūšana bija ļoti svarīga. Milzīga «injekcija» pašapziņai. Mēs ar vislielāko fantāziju šodien nevaram aizdomāties, ko tas nozīmēja laikā, kad latviešu valodā runāja tikai mājās, jo publiskās vietās oficiālā valoda bija vācu un krievu. Ne velti RLB statūtos pašā sākumā tika uzsvērts, ka ir ļoti nozīmīgi izglītot tautu. Kādas balles! Biedrība uzturēja, kā es uzskatu, «zelta mugurkaula līniju» līdz pat 1918. gadam.»

RLB vadītājs uzskata, ka tolaik latvieši biedrojās zem nacionāla karoga, šobrīd - šaurās grupās. «Cilvēks ir sabiedriska būtne, viņam vajag nākt kopā. Ja cilvēkam iet grūti, nevajag sēdēt savā mājā, ir jāizsaka sava sāpe, jāmeklē ceļi, kā risināt. Arī dalīties darīšanas priekā. Šobrīd esam vienojušies par horizontālām lietām, bet pietrūkst vertikāles. Valoda ir, valsts ir, karogs ir, himna ir, ģerbonis ir, un - kas ir nākamais līmenis?»

Nākamajā rudenī, mēnesi pirms Latvijas valsts simtgades svinībām, arī Rīgas Latviešu biedrība atzīmēs pusotra gadsimta pastāvēšanas jubileju, svinību programma jau esot gatava un prieks, ka Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis piekritis būt par šo svētku patronu. Ir cerības, ka ap to laiku klajā nāks grāmata par latviešu biedrībām visā pasaulē, jo uzreiz pēc Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas 1868. gadā, latviešu biedrības radās ne tikai citviet Latvijā, bet arī pasaulē. «Latvijā ir viena liela problēma - latvieši īsti nezina savu vēsturi, turklāt - kontekstā, jo svarīgs ir ne tikai viens fakts, bet arī - kas bija tam blakus. Galvenā atslēga ir izglītības līmenī, līdz ko zināšanās ir balts plankums, ar cilvēku var manipulēt, tāpēc ir jāpēta dokumenti, ir jāzina fakti, ir jāanalizē tie kontekstā.»

Pēti savu dzimtu

«Citi, lai atpūstos, brauc uz ārzemēm, es - uz laukiem. Nesen biju Piebalgā, Zosēnos, kur man ir no dzimtas mantots īpašums, pastrādāju zemes darbus. Lieliski - neviena nav apkārt, vien stirnas un dārzs, un zemes darbi,» pasmaida Guntis Gailītis un piebilst, ka patiesībā laiska atpūta viņu nemaz nesaista. «Visiem vajag meklēt briljantiņus savā dzimtā, kas būtiski šai tautai, šai valstij. Nevajag ļaut fotogrāfijām pelēt nomestām bēniņos. Vajag tās celt augšā, vajag pētīt savas dzimtas vēsturi, tā ir lielākā vērtība. Tas dod pašapziņu, arī vairo mīlestību pret savu zemi, savu tautu,» saka Guntis Gailītis.

Režisors ir pārliecināts, ka katrā dzimtā ir kas tāds, par ko jārūpējas nākamajām paaudzēm. «Katram latvietim kaut kas no senčiem ir saglabājies. Mans vecātēva brālis Artūrs Krūmiņš ir latviešu pirmās operas Baņuta libreta autors, un Zosēnos ir atklāts operai Baņuta veltīts muzejs.»

Tuvojoties valsts simtgadei, viņa vēlējums latviešiem ir: «Pēti savu dzimtu un nāc komunicēt, jo biedrošanās - vai cilvēkam klājas labi vai slikti - var dot kolosālus impulsus, pat pilnībā pagriezt dzīvi. Un cieni jebkuru darbu un tos, kas māk izdarīt darbu, kas rada produktu. Ziniet - ko dara igauņi? Viņi uzdod jautājumu, nevis kā svinēs valsts simtgadi, bet kas ar viņiem būs pēc valsts simtgades, ko darīs, kā dzīvos? Viņi domā, kā dzīvos tālāk, nevis tikai par salūtiem un mielastiem.»

***

Guntis GAILĪTIS

• Režisors

• Dzimis 1949. gada 11. novembrī Līgatnē

• Režijas pamatus apguvis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (diplomi: 1975. un 1980. gadā), Latvijas Universitātē - pedagoģiju un psiholoģiju (2005.)

• Zināšanas papildinājis dažādās meistarklasēs, semināros un darbnīcās Krievijā, Vācijā un Lielbritānijā

• Darba gaitas Latvijas Nacionālajā operā sācis kā režisora palīgs inspicients (1975-1977) un režisora asistents (1977-1978), vēlāk kļuvis par režisoru (1979-1988), galveno režisoru (1989-1994), no 1995. līdz 2005. gadam atkal ieņēmis režisora amatu

• Kopš 2006. gada Guntis Gailītis ir RPA Rīgas Pieminekļu aģentūra direktors

• Veidojis režiju vairāk nekā 50 operu iestudējumiem LNO, Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijā Figaro, Latvijas Mūzikas akadēmijas operklasēs un citur Iestudējis operas klasikas zelta fondu, latviešu operas un mūsdienu komponistu sacerējumus.

• Pirmais Latvijā aizsācis aktīvu brīvdabas operu izrāžu praksi, uzvedot operas dažādās Latvijas pilsētās

• Organizējis un režisējis vairāk nekā 500 visdažādāko kultūras pasākumu, festivālu, izrāžu un koncertu

• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2002) un Rotary International Paul Harris Fellow Atzinības medaļu un goda diplomu (2005)

• Kopš 2002. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, kopš 2011. gada - RLB priekšsēdētājs



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers