Kultūra: Uzzini, kā top un cik maksā latviešu tautastērpi Komentēt
 
Kultūra

Uzzini, kā top un cik maksā latviešu tautastērpi

 
LĒDURGAS PUSES KRĀŠŅUMS. Tautastērpu centra Senās klēts darbiniece Zinaida Arklone, saposusies Rietumvidzemes novada Lēdurgas tautastērpā, rāda, kādam jābūt tradīcijās tapušam apģērbam / Rūta Kalmuka/F64

Lai gan nezinām, cik daudziem Latvijā ir tautastērps, tomēr skaidrs, ka vismaz kāda detaļa būs lielākajai daļai latviešu. Latvijas simtgades un tuvojošos Dziesmu un deju svētku gaisotnē uzvilnījusi vēl jo lielāka interese par tautastērpiem, ko apliecina arī sociālajos tīklos skatāmās fotogrāfijas, atzīst Nacionālā kultūras centra (NKC) Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.

Iespējams, ka pozitīvi ietekmējis arī projekts Katram savu tautastērpu, kas stāsta par latviešu tautastērpa izcelšanos, komplektēšanas un valkāšanas tradīcijām. Sava artava tajā visā ir arī dažādām biedrībām, lietišķās mākslas studijām, interesentiem Rīgā un novados. NKC eksperte uzsver, ka tautastērpa popularizēšanā liela nozīme noteikti ir Dziesmu un deju svētku laikā rīkotajām skatēm, kas tiek rīkotas jau kopš 1998. gada. Arī nākamgad 5. jūlijā tāda noteikti būs, šoreiz kā teatralizēta parāde. Šim pasākumam varot pieteikties jebkurš - vienalga, vai tērpu ir pats darinājis vai iegādājies, tāpat aicinātas piedalīties folkoras kopas, kolektīvi. Esot jau tapis nolikums, ko izstrādājusi NKC latviešu tautastērpu nozares padome, kurā piedalās eksperti un etnogrāfi, un no nākamā gada janvārī tas būs pieejams internetā. Skate notiek piecās grupās: kori, deju kolektīvi, folkloras kopas, pašdarinātie, nokomplektētais tērps.

Savu artavu noteikti dod arī novados rīkotie pasākumi. Tāds ir Vecpiebalgā - tur gadu pirms Dziesmu svētkiem tiek rīkota tautastērpu izstāde. Arī Valmieras muzeja izstāžu zālē pašlaik ir skatāmi vairāk nekā 90 cilvēku tautastērpi (senie, viduslaiku, stilizētie, tradicionālie), un to vidū ir arī viens no L. Rubenai piederošajiem. Taču interesanti būs arī pašu acīm redzēt bijušās Valsts prezidentes Vairas VīķesFreibergas, kultūras ministres Daces Melbārdes, grafiķes Dagnijas Pārupes, horeogrāfa Jāņa Ērgļa, dziedātāja Renāra Kaupera, horeogrāfa Agra Daņiļeviča, diriģenta Inta Teterovska, kā arī divu pāru tautastērpus, kas vilkti, sakot jāvārdu, un vēl daudz citu.

Ekrānšāviņš no avīzes

Interešu kopas un studijas

Ne mazāk svarīga ir arī interešu kopu darbošanās. Viena no jaunākajām ir Latvietes pūrs, kas izveidota Lielvārdē. Tajā darbojas aktīvas sievietes, kas izveidojušas savu mācību sistēmu. Tāpat ir jāmin Austras raksti, Peles taka, kas interesanti taisa arheoloģiskos tērpus ar akcentu uz viduslaikiem: rekonstruē tos pēc zīmējumiem. Un kur tad vēl Kurzemes tautastērpu informācijas centrs, Ludzas amatnieku centrs, Vēverīšas Cēsīs un daudzas citas vietas, uzskaita L. Rubena. Kopumā ir 114 tautas lietišķās mākslas studiju, kas lielākoties darbojas pašvaldību paspārnē, un tām šobrīd ir gana saspringts laiks, jo pasūtījumu netrūkst. Interesentiem tur neviens padomu neliegšot, pat ierādīs, kā un ko labāk darīt. Rīgā, piemēram, tāda vieta ir studija Rota, kur notiek aktīvas mācības - pamatā aušanas, taču var apgūt arī citas prasmes. Šīs studijas ir labi palīgi arī kolektīvu apģērbšanā (lielākoties brunču auduma sagatvošanā). Protams, flagmanis šajā darbā ir Limbažu tīne, kur ir īpašs cehs izveidots, kam nākas apaust ne tikai Latviju, bet ir arī pasūtījumi no citām valstīm - daudzi no Igaunijas, Norvēģijas, jo šeit viņiem tas iznāk izdevīgāk. Nereti pasūta pusaudzim «ar rezervi», lai tas derētu arī vēlākam laikam. L. Rubena pasmaida, ka arī viņa «pieaugot», jo, lūk, deviņu gadu laikā apjoms ir mainījies, tāpēc šobrīd esot trešā tērpa izaicinājuma priekšā. Skaidrs, ka visam mūžam ar vienu var nepietikt. Nākamajam - arheoloģiskajam - villaines audums jau esot. Nu jādomājot, ko darīt tālāk. Centīšoties, lai uz nākamajiem dziesmu svētkiem tas būtu gatavs. NKC eksperte norāda, ka lielākoties komplekts top pa daļām, jo visu atļauties ir gana dārgs pasākums. Var arī uz kādu laiku aprobežoties ar daļu, piemēram, kreklu, jostu, saktu. Tomēr skaidrs, ka pilnam komplektam ir īpaša aura: Lindai tādi ir divi - gan no tēva, gan mātes dzimtās puses. Viņai šis apģērbs noder reprezentācijai, pasākumiem, kuros tas iederas pat labāk nekā mazā melnā vakarkleita.

Ārzemju latviešu pūrs

Vēl viena iezīmīga lieta, kas raksturīga beidzamām desmitgadēm, - tie latvieši, kas savulaik izceļojuši no Dzimtenes un paņēmuši līdzi tautastērpus, vēlas, lai šīs viņiem tik tuvās drānas atgrieztos Latvijā. NKC ir saņēmis vairākus telefona zvanus, un arī paši tērpu īpašnieki personīgi vērsušies ar šādiem piedāvājumiem. Tautastērpu centram Senā klēts bijusi pat tāda doma - izveidot īpaši šim nolūkam paredzētu krātuvi, jo ne Nacionālajam vēstures muzejam, ne Brīvdabas muzejam nav tādu telpu, lai varētu ietilpināt visus šos dāvinājumus, teic L. Rubena. Vašingtonā esot šāda latvju senlietu krātuve, un tā tagad nonākusi izvēles priekšā, jo pietrūkst, kur visu to glabāt - tie, kas to redzējuši, varot apliecināt, ka tur ir daudz vērtīga (sākot no 19. gadsimta beigām) un to nebūtu labi vienkārši izmest. Tas attiecas arī uz tautastērpiem, tāpēc daudzi piedāvā tos Latvijā dzīvojošajiem. Arī novadu muzeji diez vai ņemtu pretī visus, it īpaši, ja ir vairāki vienādi vai stilizēti (pirmskara Latvijā bija populāras variācijas par tēmu - tautastērps), taču, iespējams, ka varētu rīkot kādu akciju vai izsoli, kurā iegūtie līdzekļi tiktu novirzīti labdarībai vai, piemēram, Dziesmu svētku fondam. Skaidrs, ka šādam apģērbam ir sava vēsturiskā vērtība un stāsts, kāpēc šīs lietas paņemtas līdzi svešumā. Arī L. Rubenas īpašumā nonākusi saktiņa, iegādāta kādā krāmu tirdziņā. Tai otrā pusē rakstīti iniciāļi «LJ» un «1940. gada maijs». To turot rokās, viņai iztēlē veidojusies sava versija par to, kam tā dāvināta un kas ar šo cilvēku noticis, jo pārdevējs nezinājis teikt, kā pie viņa nokļuvusi šī lieta.

Attiecībā uz tērpu kvalitāti un tradīciju ievērošanu - eksperte atzīst, ka ne viss ir līmenī. Viņai personīgi nepatīkot jau iepriekšminētās stilizācijas un atteikšanās no vecā un pārbaudītā, aizbildinoties, ka tas nav interesanti, jo tas ir vairākumam. Taču ir tieši otrādi - tā vecā nemaz visiem nav. Jo tas smalkums, pamatīgums, kvalitāte, kāda ir tradicionālajos tērpos, ir nenovērtējama, skaidro L. Rubena. To atkārtot ir liela māksla, pat ne katrs rokdarbnieks to pratīs izdarīt - tur jābūt īstam meistaram, kādi ir, piemēram, Senajā klētī. Ja tiek gatavoti kolektīviem vairāki desmiti tērpu, to nav iespējams izdarīt. Tāpēc labi ir, ja tiek darināts savs individuālais, jo tad gan krekls, gan jaka un brunči - būs tavs. Protams, modernizācijas pilnīgi nevar noliegt, bet tādā gadījumā tas nebūtu saucams par tautastērpu, tad tas ir tautisks vai tradīcijās darināts apģērbs.

Nav lēts prieks

Pirms ķerties klāt tā darināšanai, eksperte mudina pārdomāt, kur tas tiks valkāts un cik bieži - vai tas būs kāzām, izlaidumam (arī pati, augstskolu beidzot, tā tērpusies) vai svētkos valkājams, vai dalībai folkloras kopā, korī, varbūt tas vajadzīgs, jo strādā diplomātiskajā korpusā, vai tāpēc, ka darbojas vēstures rekonstrukcijas jomā. Kultūrvēsturniecei Ievai Pīgoznei esot labi izdevies lakoniski apkopot savā blogā pieturaspunktus, uz kuriem vajadzētu atbildēt, pirms jel ko darināt vai komplektēt. L. Rubena iesaka tajā ieskatīties, jo tur ir gūstamas daudzas atbildes uz jautājumiem, kas noteikti radīsies šādos gadījumos. Viņa norāda, ka patlaban iezīmējas tas, ka daudzi cenšas šūdināt tā novada tautastērpu, kas tiek saistīts ar dzimto pusi, pašreizējo dzīvesvietu vai senču novadu. Esot gan arī tā, ka cilvēks sākumā iedomājas - viņam vajag tieši šo tērpu, bet tad, kad apskatās arī pārējos, saprot, ka velk uz pavisam citu pusi. Nereti izrādās, ka uzrunājusi viņa sakņu balss. Arī pašai tas bijis aktuāli, un labu laiku pārdomājusi, ko un kādu gribēs. Lai gan paticis Piebalgai raksturīgais, tomēr sapratusi, ka ar to nav nekādas saiknes, tāpēc tā nebūtu pamatota izvēle. Jā, brunči gan viņai esot, ko parasti komplektējot ar kādu jaciņu un ko velkot svētku reizēs.

Runājot par cenām, jārēķinās, ka brunči vien maksās vairāk par 100 eiro, vienkāršs krekls - 40 eiro, kurpes arī tikpat (var gan meklēt arī lietoto apavu veikalos, kur dažkārt var atrast pilnīgi jaunas). Vēl tam visam jāpieliek josta - arī ap 30 eiro, diegu zeķes - arī pārdesmit eiro, vienkārša balta villaine bez izšuvumiem - 100 eiro, ar tiem - ap 450 eiro (te gan summa būs atkarīga no tā, cik grezns un sarežģīts ir izšuvums). Protams, gana lielas izmaksas būs par saktām - it īpaši lielajām, kuru izveidei meistaram jāpatērē ilgs laiks: sleņģene maksās 170-200 eiro, bet greznākās - vēl vairāk. Arī vīriešu mētelis izmaksās vairākus simtus eiro. Apkopojot var teikt, ka visvienkāršākajā variantā var pietikt ar aptuveni 600 eiro.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers