Kultūra: "Dons Karloss" Parīzē – superzvaigžņu lietus 1 komentāri
 
Kultūra

"Dons Karloss" Parīzē – superzvaigžņu lietus

 
Agate Pupenē

Oktobra sensācija Eiropā operas pasaulē bija Džuzepes Verdi monumentālās vēsturiskās operas Dons Karloss izrādes Parīzes Bastīlijas operā. Tas ir unikāls notikums vairākos aspektos, kuram 19. oktobrī varēja sekot arī tiešraidē uz Splendid Palace ekrāna.

Pirmkārt, Dona Karlosa 150. jubilejā opera Francijas galvaspilsētā atgriezās tās sākotnējā veidolā. Savulaik Verdi to sacerējis tieši Parīzei piecos cēlienos un - jā, franču valodā, lai cik neticami tas liktos ikvienam, kas pieradis pie komponista muzikāli un lingvistiski ārkārtīgi saskaņotajām itāļu operām.

Otrkārt, šajā operā, kuras samērā retā iestudēšana bieži saistīta ar solistu deficītu vai drīzāk - ar tik daudzu izcilu solistu nepieciešamību vienuviet, šoreiz patiešām kopā pulcētas 21. gadsimta superzvaigznes reti sastopamā kombinācijā. Titullomā vācu tenors Jonass Kaufmanis, karaļa Filipa II lomā - krievu bass Ildars Abdrazakovs, Rodrigo di Poza - franču baritons Ludoviks Tezjē, Elizabete de Valuā - bulgāru soprāns Sonja Jončeva, Eboli princese - latviešu mecosoprāns Elīna Garanča. Šis sastāvs padara iestudējumu par vēsturiski nozīmīgu notikumu, līdzīgu planētu parādei astronomijā.

Politikas, mīlestības un reliģijas krustceles nereti šo operu likušas uzskatīt par smagnēju un nereti tiek ierindotas līdzās Vāgnera dievišķajiem garumiem. Taču franču maestro Filipa Žordāna muzikālajā vadībā šīs piecas stundas no dzīves (ar starpbrīžiem) garlaikoties neliek. Iestudējumu veidojis Parīzē enfant terrible slavu guvušais poļu režisors Kšištofs Varļikovskis. Šoreiz gan tas ir samērā tradicionāls, pat klasisks psiholoģiskais teātris pilī kā cietumā, kur tumšās sienas slēpj pienākuma, baiļu un pretrunu māktu dvēseļu mokas. Kā allaž Varļikovska iestudējumos būtiska loma kino un saspēlei starp dažādiem laikmetiem, kam Dona Karlosa kontekstā ir ne tikai estētiski dekoratīva, bet arī konceptuāla nozīme. 16. gadsimta monarhijas un inkvizīcijas absolūtās varas attiecības un tās paralēles ar Franko režīmu 20. gadsimta vidus Spānijā nav nejaušība. Šī arhetipiskā varas un kategoriskuma piesātinātā vide ir perfekts fons cilvēciskajām drāmām, kas risinās varoņu starpā.

Malgožatas Sčensņakas scenogrāfijā ir atsauces uz Eskoriāla drūmo monumentālismu, koka paneļiem interjerā, un vienlaikus tā ir telpa - kaste, slēgta vide, būris, būtībā slazds, kurā iesprostoti gan pagātnes rēgi, gan tagadnes noslēpumi. Šī vide ir faktiski šekspīriska, pat hamletiska - un dons Karloss ir savdabīga Hamleta metamorfoze. Parādās arī rēgs - šoreiz ne tēva, bet vectēva - Karlosa V izskatā. Varļikovskis, kurš savas Šekspīra interpretācijas lielā mērā balstījis uz poļu teātra zinātnieka Jana Kota pētījumu atziņām, arī savos operu iestudējumos meklē jaunus rakursus, atklājot šķietami nebijušas nianses tēlu raksturos un to attiecībās.

Pirmais cēliens Varļikovska versijā notiek sapnī vai faktiski atmiņās. Atmiņu efektu un vēlamās un reālās pasaules pretnostatījumu pastiprina iestudējumā dāsni izmantotas videoprojekcijas. Arī autodafē skats 3. cēliena izskaņā (viens no sarežģītākajiem uzdevumiem laikmetīgā operas Dons Karloss režijā) aizvietots ar kadriem no 1911. gada filmas Dantes elle. Bet operas sākumā uz kora vaimanu fona par ieilgušo karu Jonass Kaufmans, tērpts adītā džemperī ar apsaitētām roku locītavām (griezis vēnas?), acīmredzami ciezdams, pārvietojas pa klostera celli vai slimnīcas palātu un atceras, «kā tas viss sākās». Sonja Jončeva parādās līgavas tērpā kā būtne no citas pasaules, lai aktieriski un vokāli spoži izspēlētu Elizabetes un Karlosa trauksmaino mīlas duetu De quels transports poignants et doux, kam seko dramatiskais lūzuma punkts - pāža paziņojums, ka Elizabetei jālaulājas ar karali Filipu. Sentimenta mazināšanai skatuvi izdaiļo zirga figūra apmēram dabiskā lielumā. Pirmais cēliens ir šķietami atrauts no visas pārējās operas, kalpo kā informatīvs prologs atmiņu uzplaiksnījuma veidolā, kam seko īstā opera.

Turpmākajos cēlienos psiholoģiskā drāma pieņemas spēkā un savērpjas kā negaisa mākonis vispirms individuāli virs katra personāža galvas, lai kulminētu grandiozajā finālā. Vokālā ziņā šis iestudējums ir svētki - spēcīgas, trenētas, interpretācijas ziņā smalkas un noslīpētas balsis, katra atsevišķi, bet jo īpaši - izteiksmīgajos duetos un ansambļos. Sevišķi tas sakāms par kungiem - Kaufmana un Tezjē izpildījumā dona Karlosa un di Pozas duets Dieu, tu semas dans nos âmes izskan nevainojamā tembrālā saskaņā un smalkā interpretācijā, ļaujot to droši salīdzināt ar labākajiem Ziedu dueta no Leo Delība operas Lakmē izpildījumiem dāmu konkurencē. Bauda ausīm un acīm mūzikas un drāmas sintēzē - tas sakāms par lielisko Kaufmana, Tezjē un Elīnas Garančas tercetu 3. cēlienā. Jāizceļ arī Ildara Abdrazakova sniegums, kurā apvienota izkopta muzikalitāte un basam netipisks balss kustīgums. Elīna Garanča Eboli princeses tēlā ir blonda bestija paukošanās tērpā, kas atgādina Madonnu no Džeimsa Bonda filmas Mirsti citu dienu. Plīvura vietā viņai ir paukošanās maska un cigarete - turklāt augšējā reģistra dzidrie treļļi Plīvura dziesmā spēcīgi kontrastē ar viņas valdonīgo, emancipēto, vīrišķīgās sievietes (iespējams, pat biseksuālas?) tēlu. Pēdējos cēlienos sievišķīgais skatuves tēls savukārt kontrastē ar viņas iekšējām peripetijām, bet ārijā O, don fatal balss krūšu reģistrā zemākajās notīs tomēr nesasniedz tādu pilnību skanējumā, cik meistarīgi dziedātāja notēlo iekšēji salauzto princesi, burtiski uzspridzinādama zāli ilgstošos aplausos. Interesanti, kā vēstījis Jegors Jerohomovičs, kurš bija klāt arī pirmizrādē Parīzē, atvadu skūpsts, kuru Eboli sniedz Filipam jau pirms paša fināla, esot bijusi Elīnas Garančas spontāna rīcība pirmizrādē. Taču Kšištofs Varļikovskis to atzinis tieši par paša nepamanītu trūkstošo punktu uz i attiecībās starp operas varoņiem un pašas Eboli - patiesībā visbrīvākā cilvēka visā Dona Karlosā - raksturā un traģēdijā. Īpašs prieks par latviešu soprāna Silgas Tīrumas iekļūšanu šajā zvaigžņu iestudējumā. Viņa atveido nelielo, bet atbildīgo Balss no debesīm lomu. Nejauši vai tīši izcelti aziātiska izskata dziedātāji otrajā plānā. Ne tikai galmadāmas, tostarp trimdā izraidītā grāfiene, kura atstāja Elizabeti divtulībā ar Karlosu, bet pat katoļu priesteris, kurš turklāt kopā ar zeltīto tērpu un mitru valkā arī izteiksmīgas brilles melnā rāmī. Zinot, ka Varļikovska iestudējumos velns slēpjas detaļās, pieļaujams, ka tā ir kārtējā režisora provokācija, kuras adresāts ir tradicionālisti operas skatītāju rindās.

Parīzes Dons Karloss noteikti ieies operu klasikas 21. gadsimta vēsturē, vismaz klausītāju atmiņās. Tas, vai saglabāsies kāds ieraksts nākamajām paaudzēm no šīs superzvaigžņu parādes vairākas nedēļas ilgajā izrāžu sērijā, vēl ir jautājums. Izredzēts, kurš bijis klāt vai dzirdējis un redzējis leģendāro all stars* (visas zvaigznes - angļu val.) kaut vai tikai kino ekrānā.

Komentāri [1]
#
Minnija del West 11.novembris 2017 8:12 atbildēt
"Tas, vai saglabāsies kāds ieraksts nākamajām paaudzēm no šīs superzvaigžņu parādes vairākas nedēļas ilgajā izrāžu sērijā, vēl ir jautājums."

Jūtūbā ir pieejams visā garumā, tāpēc skatieties, draugi, kas vēlas, kamēr ir! Vēlāk var arī izņemt.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers