Šonedēļ mediju uzmanības lokā nonācis likumprojekts par Radošo personu statusu un profesionālajām radošajām organizācijām. Tas ir specifisks un kultūras nozarei nepieciešams likums, kas darbosies kā autoru glābšanas riņķis spiedīgās situācijās.
Priekšvēsture
Šā projekta stāsts ir ļoti sens. Tā saknes meklējamas vēl pērnā gadsimta 90. gados. Toreiz, pieskaņojot Latvijas likumdošanu Eiropas Savienības vajadzībām, valstī tika mainīta virkne likumu un pieņemti jauni. Izmaiņas veicot, gadījās tā, ka jaunajos likumos no ratiem izkrita radošās personas un organizācijas. Nē, tās toreiz neaizmirsa, deputāti programmatiski vēstīja, ka radošajām organizācijām un personām atbilstoši Eiropas praksei tiks veidots savs likums, jo šīs grupas darbība ne vienmēr ir iekļaujama pastāvošo nodokļu un sociālo garantiju rāmī. Tas arī šķita tikai loģiski.
Latvijas kontekstā būtiski pieminēt arī to, ka toreizējie autoru «darba devēji» - apgādi, mākslas galerijas, neatkarīgie producenti un valsts organizācijas - saprata, ka bieži vien nemaz nespēj maksāt pilnu nodokļu likmi - tādā gadījumā kultūras dzīve valstī vienkārši apstātos. Bija krīze, valsts jauna, ko gan citu varēja gribēt. Darba devēju spiediena rezultātā tika leģitimizēta situācija, kas būtībā bija un vēl tagad ir vērsta pret autoriem. Lielākā daļa no tā laika kultūras dzīves rīkotājiem jau sen pazuduši no publiskās skatuves, bet viņu atstāto mantojumu izskaust nav viegli. Tradīcijas, sliktas vai labas, mēdz būt dzīvelīgas.
Galvenā problēma, ko mantojumā atstāja 90. gadi, no autoratlīdzības netika iekasēts sociālais nodoklis un bieži vien autoratlīdzībās maksātās summas bija tik niecīgas, ka no tām kaut ko iekasēt bija faktiski neiespējami. Esošais likumdošanas rāmis Latvijā pieļāva autoru izdzīvošanu, bet pēc būtības viņus diskriminēja. Tā tas kopš krīzes laikiem iegājies un turpinās vēl šodien, piedāvājot autoriem vien pašnodarbinātā statusu, nedodot iespēju saņemt bezdarba pabalstu, slimības lapu pirmās desmit dienas. Lielas problēmas no autoratlīdzībām dzīvojošām māksliniecēm rada arī bērnu pabalsta saņemšana. Godīgi maksā visu, ko prasa, - atbalsta nekāda. Tas viss veido klusu spriedzi, kura, loģiski vērtējot, agri vai vēlu novedīs pie diviem iznākumiem - vai nu ar attiecīga likuma pieņemšanu, vai, vadzim lūstot, ar sūdzībām Eiropas tiesās, kas beigtos ar starptautisku nesmukumu un vienalga attiecīga likuma pieņemšanu. Grozi, kā gribi, šādas likuma normas ir spēkā pat tuvākajās Latvijas kaimiņvalstīs - Lietuvā un Igaunijā, tā ir Eiropas prakse.
Diemžēl, gadiem ritot, likumprojekts uz priekšu nevirzījās, partijas, kas solīja palīdzēt, ātri pazuda no politiskās arēnas, mainījās paaudzes, likumprojekta pirmie iniciatori dažkārt aizgāja mūžībā. Kā nesen Saeimas komisijas sēdē teica viena no pirmā likumprojekta iniciatorēm aktrise Lolita Cauka - gaidot šo likumu, mēs kļuvām veci.
Kāpēc tik ilgi
To, kāda iemesla dēļ likumprojekts tik ilgi kavējies, tagad izbrīnīts vaicā ne viens vien Saeimas deputāts. Tomēr atbilde ir vienkārša. Šis nav nekāds globāls pasākums, kas skartu valsts likteni. Politiskā pēctecība, bieži mainoties valdībām un partijām, nav nemaz tik pašsaprotama. Ja esam tik tālu, ka likumu varētu pieņemt, tas liecina par politisku stabilitāti. Kultūras ministrija Daces Melbārdes vadībā strādā jau pietiekami ilgi un tāpēc var atļauties iedziļināties arī šādos specifiskos nelielu iedzīvotāju grupu skarošos jautājumos. Ja arī Saeimas otrajā lasījumā deputātu lēmums būs labvēlīgs - garā epopeja ar likuma pieņemšanu, kas ļaus aizvērt arī daža laba veca likuma joprojām neaizvērtās paliekas mūsu likumdošanā, beidzot būs finišējusi.
Kompleksi
Liels pluss ir tas, ka tagad šī problēma tiek risināta kompleksi. No nākamā gada autoratlīdzības saņēmēji maksās 5% savā pensiju fondā. Valsts, savukārt, novērsīs dažus diskriminējošus ierobežojumus, kas skar tos autorus, kuriem ir pašnodarbinātā statuss. Likums savā ziņā palīdzēs tiem, kam no pašreizējām pozīcijām oficiāla palīdzība tiek liegta. Sabiedrība laiku pa laikam lasa šokējošus mediju vēstījumus par trūkumu un nabadzību, ar kuru sastopas pazīstami mākslinieki un kultūras darbinieki. Tādās reizēs parasti skan sašutuma pilni saucieni - kur skatās radošās savienības, kur skatās Kultūras ministrija. Skaties, kur un kā gribi, likums līdz šim diemžēl palīdzību nemaz tā īsti nepieļauj un nedod nekādus instrumentus, lai tādus gadījumus novērstu. Situācija pakāpeniski ir jāsakārto tā, lai nākotnē šādas lietas nebūtu iespējamas principā, jo tas mums kā sabiedrībai nedara godu, arī finansiāli tam nevajag nekādas milzu naudas, tā ir iespēja, ko Saeimai ar savu balsojumu vajadzētu ļaut izmantot.
Liekēžus neatbalsta
Šis ir viens no absolūti neproduktīviem mītiem, kas pavada likumprojektu, - apgalvojums, ka mākslinieki vēlas izsist sev kādas privilēģijas. Reizēm, kad paskatās komentārus tīmeklī, tiešām ir sajūta, ka taisnība ir tiem sazvērestību teoriju cienītājiem, kuri apgalvo - kādi Latvijai nedraudzīgi spēki maksā, lai internetā troļļotu un visādi noniecinātu Latvijas kultūru un tās pārstāvjus, attēlojot viņus tādu lētu pigoriņu taisītāju un ākstu lomā.
Argumenti, ka tas nav atbalsts liekēžiem, izriet jau vispirms no tā, ka pārējām pašnodarbināto kategorijām un mikrouzņēmuma darbiniekiem vienmēr ir izvēles iespēja - meklēt nodarbošanos valsts sektorā vai privātajā jomā vai pašiem uzņemties riskus, kas saistās ar uzņēmuma dibināšanu. Rakstniekam vai gleznotājam nav iespēju tikt pieņemtam darbā privātbankā vai ministrijā kā gleznotājam vai rakstniekam. Tāda amata vienkārši nav. Viņiem atliek tikai pašnodarbinātā statuss vai arī iespēja strādāt paralēli kādā citā profesijā, pelnot tur iztiku un maksājot nodokļus. Lielākā daļa autoru to izmanto, bet bieži vien tas nav produktīvi - ir grūti būt profesionālim, ja nestrādā profesijā. Starp citu, šie mākslinieki, kas strādā kaut kur citur, uz pabalstu pretendēt nevarēs.
Jaunais likumprojekts jebkādu liekēdību izslēdz. Tajā ir skaidri kritēriji, kad autors var pretendēt uz atbalstu. Tur ieliktas gan profesionālās lietas (publikācija autortiesību izpratnē trīs gadu laikā), gan VID izziņa par ienākumu stāvokli. Mākslinieku vide ir pārāk maza, lai varētu krāpties - kuram gan trūcīga pabalsta dēļ būs patika saķerties ar VID. Turklāt arī likumprojekts principā neparedz nekādu gadiem ilgu sēdēšanu uz pabalstiem, savā ziņā tas skarbi pasaka - ja trīs gadu laikā autors nevar uzrādīt autordarbu, viņš nav radoša persona.
Profesionāļus vajag
Mākslas tirgus darbojas ļoti nežēlīgi. Konkurence tajā bieži vien ir vēl blīvāka nekā rūpniecībā, tāpēc bagātās valstis ar savām studiju programmām nereti cenšas nokāst jauno intelektuāļu krējumu, lai piesaistītu savam tirgum. Mēs, protams, varam priecāties par latviešu jaunajiem māksliniekiem, kam Berlīnē uzturēt darbnīcu ir lētāk nekā Rīgā, bet ko tas ilgtermiņā sola Latvijai? Neko iepriecinošu. Tā ir kultūras un intelektuālā potenciāla noplicināšana.
Lai izsistos no mazām valstīm, jābūt par galvas tiesu pārākam. Kā kļūt pārākam, ja pārsātinātais tirgus īsti šo iespēju nedod? Ja piena ražotāji krīzes brīžos aicina pirkt Latvijas produktus vai sievietes nostalģijas vārdā glābj no bankrota Dzintaru, tad mākslā šāda mākslīgas un ar kampaņām stimulētas solidaritātes izrādīšana nenotiek. «Izvēlies Latvijas preci» - mums ir, bet «izvēlies Latvijas mākslu» - nav.
Rakstnieki, piemēram, grāmatnīcu plauktos klusējot konkurē ar Denu Braunu, Noru Robertsu, Salmanu Rušdi un starptautiskiem izdevniecību konglomerātiem, kuru gada budžets ir lielāks par Latvijas valsts budžetu. Tā ir tirgus realitāte. Tomēr pēdējo gadu laikā pārdotāko grāmatu sarakstos Latvijā pirmajā desmitniekā aizvien biežāk pašmāju autori izspiež Forbes miljonāru saraksta literātus, kurus Times ierindo starp simt ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Tas iespējams, vienīgi strādājot nežēlīgā režīmā. Ja gribi konkurēt, ir jābūt līmenī, lai tur vai kas, tāpēc palīdzība un sabiedrības izpratne ir vienīgais, uz ko radošie var cerēt.
