Kultūra: LNSO sezonas atklāšanas koncerts: Turganalilas triumfs 1 komentāri
 
Kultūra

LNSO sezonas atklāšanas koncerts: Turganalilas triumfs

 
Mesiāna simfonija Turganalila līdzīgi Mālera Astotajai vai Bēthovena Devītajai pretendē uz komponista daiļrades kvintesenci ar maksimāli izvērstu izteiksmes līdzekļu arsenālu. Mirklis LNSO sezonas atklāšanas koncertā – priekšplānā Rožē Miraro, viens no mūsu gadsimta labākajiem Mesiāna klaviermūzikas interpretiem / Publicitātes foto no LNSO arhīva. Foto: Ēriks BITERS

Olivjē Mesiāns ir viens no tiem komponistiem, ar kuru daiļradi publikas attiecības mēdz būt sarežģītas, galvenokārt dažādu izplatītu priekšstatu un stereotipu dēļ.

Piemēram, ir viedoklis, ka Mesiāns ir smags, citam grūti pieņemt nesagremojamo modernismu vienlaikus ar kaismīgo, teju erotiski iekrāsoto attieksmi pret reliģiju, sava veida gandrīz vāgnerisku lielummāniju un vienlaikus spartisku pieticību, misticismu un vienlaikus ārkārtīgi eksaktu attieksmi pret mūzikas konstruēšanu teju inženiertehniskās koordinātās.

Desmitdaļīgā simfonija Turganalila, kas izskanēja LNSO sezonas atklāšanas koncertā 29. septembrī, šķiet, visiem klātesošajiem atspēkoja un atcēla visus iespējamos argumentus pret Mesiāna mūzikas klausīšanos. Tā bija tik dzīvi apliecinoša un grandioza, reizē meditatīva un ekstātiski aizraujoša, ka vienīgais, kā varēja pietrūkt, bija akustika (joprojām aktuālā koncertzāles tēma galvaspilsētā!), kurā vēl pilnīgāk izskanētu krāšņā instrumentācija, akordu varavīksnes un sitaminstrumentu vērienīgās partijas.

Apsveicama ir Andra Pogas izvēle un uzdrošināšanās ķerties pie šā sarežģītā opusa, kas, ticu, pārpildītajai klausītāju zālei atnesa daudz prieka un, kas zina, arī jaunas atklāsmes. Turklāt koncerta programma un iesaistītie solisti simboliski iezīmē Mesiāna tiešu turpināšanos mūsdienās. Koncertu ievadīja Kanādā dzīvojušā latviešu komponista Tālivalža Ķeniņa Pagātnes cildenās balsis jeb Beatae voces tenebrae, uzzīmējot skaistu pedagoģisko līniju uz Mesiāna skolnieku latviešu simfoniskajā mūzikā, par kuru plašāka publika Latvijā zina tiešām nepelnīti maz. Jācer, ka saistībā ar tuvojošos Ķeniņa simtgadi 2019. gadā viņa darbi tiks aktualizēti un atskaņoti vairāk.

Interesanti, ka Ķeniņa komponista rokrakstā Mesiāna tehnika ir klātesoša, pārveidota un attīstīta, taču viennozīmīgi atpazīstama. Tas ļauj Ķeniņu ierindot starp 70. gadu spilgtiem, modernisma skolu baudījušiem skaņražiem, kas nebaidās eksperimentu un, ar cieņu izturoties pret klasiku (Baha motīvu izmantojums skaņdarbā), rada mūziku savam laikam, kura pat 50 gadu pēc uzrakstīšanas skan tikpat svaigi un moderni.

Savukārt, sadarbībā ar Francijas Kultūras institūtu, kas šosezon atzīmē savu divdesmito darbības gadu Latvijā, simfonijas Turganalila atskaņojumā pieaicinātais pianists Rožē Miraro veidoja tiešu izpildītājmākslas līniju, kas stiepjas no Mesiāna otrās sievas pianistes Ivonnas Lorio klavierklases Parīzē un ciešām attiecībām ar pašu komponistu līdz atzīstamām viņa darbu interpretācijām un visu Mesiāna skaņdarbu klavierēm ierakstam 2001. gadā. Retu reizi Latvijā bija iespēja dzirdēt arī Turganalilā plaši izmantotos Marteno viļņus. Vienu no pirmajiem elektroakustiskajiem instrumentiem - kurus spēlēja franču ondiste (no ondes - viļņi franču val.) Natalī Foržē. Un ne jau velti šoreiz zālē skatītāju vidū bija daudz mūziķu, tostarp izcilu pianistu. Turganalilas klavierpartija Rožē Miraro tehniski virtuozajā lasījumā ir piedzīvojuma vērta arī profesionāļu vidū. Himniskā noskaņa, kas mijas ar teju huligānisku rokenrolu stīgām, pūšaminstrumentiem un trīspadsmit sitaminstrumentālistiem, Marteno viļņu žūžojošā skaņa veido grandiozu skaņu ainavu, kurā ir kaut kas pārcilvēcisks.

Mesiāna simfonija Turganalila līdzīgi Mālera Astotajai vai Bēthovena Devītajai pretendē uz komponista daiļrades kvintesenci ar maksimāli izvērstu izteiksmes līdzekļu arsenālu. Tas soli pa solim uzzied krāsu kontrastos starp pūtējiem un stīgām, lai beigās triumfāli kulminētu krāšņā fortissimo tutti, brīžam robežojoties jau ar diskomforta sajūtu bungādiņās, taču šo skanējumu nekādi nevar nosaukt par troksni. Jāpiebilst, starpbrīža nepietrūka, un koncertam vienā daļā pat piemīt savdabīgs laika bedres efekts. Maģiskā iegremdēšanās mūzikā netiek pārtraukta ar sadzīvisku rosību un sarunām vai komunikāciju telefonā, kas tomēr vairāk vai mazāk saistās ar mūslaiku straujo ikdienu. Sezona atklāta daudzsološi, un šogad, cik noprotams pēc pieteiktās tematikas, tiks šķetinātas mūzikas un matemātikas attiecības. Tās ir tuvākas, nekā daudzi no mums varētu iedomāties.



Komentāri [1]
#
r'u 12.oktobris 2017 18:01 atbildēt
Rakstiet nosaukumu pareizi! TurANGalila!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers