Kultūra: KULTŪRA: Zigmara Liepiņa Turaidas Roze – opera tautai? 1 komentāri
 
Kultūra

KULTŪRA: Zigmara Liepiņa Turaidas Roze – opera tautai?

 
TURAIDAS ROZE. Zigmara Liepiņa mūzikas valoda ir daudzveidīga. Tai raksturīga spēlēšanās ar dažādu vēsturisko mūzikas stilu tipiskiem paņēmieniem, tos dažādi apspēlējot, nereti pat kariķējot un kolāžas veidā kombinējot postmoderni eklektiskā kopainā. Spilgti vadmotīvi, dinamiski ritmi, sinkopēti tango, smagnēji valsīši un atmiņā paliekošas melodijas stilistiski šo operu vairāk tuvina mūzikla estētikai. Maija – Laura Teivāne, Greifs – Armands Siliņš – un dzīvā Dievmātes statuja / Foto: LNOB archīvs

Septembra beigās Latvijas Nacionālajā operā notika pirmais sezonas jauniestudējums – komponista un LNOB valdes priekšsēdētāja Zigmara Liepiņa Turaidas Roze.

Iztirzāt jau sabiedrībā pavīdējušo diskusiju par iespējamu interešu konfliktu nav produktīvi. Visi papīri, visticamāk, ir kārtībā, atklāts paliek jautājums par mazāk populāro jautājuma ētisko un, protams, māksliniecisko aspektu. Skaidrs, ka savā samērā apaļas jubilejas gadā komponists vēlas atskatīties uz paveikto (tam veltīts autorkoncerts 11. oktobrī). Iespējams, paveikt ko paliekošu. Pirms 17 gadiem tapušā opusa No rozes un asinīm jaunā redakcija tomēr nevar mēroties spēkiem ne ar rokoperu Lāčplēsis, ne ar Parīzes Dievmātes katedrāli ne tikai sociālvēsturisko apstākļu, bet arī paša muzikālā un dramaturģiskā materiāla dēļ, par spīti leģendas atpazīstamībai savulaik populārā kāzu rituāla pie Turaidas Rozes kapa kontekstā un līdz ar to šķietamam potenciālam uzrunāt plašāku auditoriju.

Labie nodomi atjaunot latviešu operu klātbūtni LNOB repertuārā, sagaidot Latvijas un pēc gada arī LNOB simtgadi, Turaidas Rozes kontekstā izskatās pēc mazliet ačgārna aicinājuma sākt katram ar sevi pašu kopējā labuma vārdā, turklāt ar valsts resursu palīdzību. Citādi iestudējums saucis kopā spēcīgus māksliniekus - scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Jolantu Rimkuti, gaismotāju Damiru Ismagilovu no Krievijas, videomākslinieku 8 jeb Andri Vētru un citus. Kaspara Dimitera libretu dramaturģiski koriģējis Mikus Čeže, bet visu kopā likušas režisore Ināra Slucka un horeogrāfe Elita Bukovska, un šajā izrādē baleta tiešām ir daudz.

Zigmara Liepiņa mūzikas valoda ir daudzveidīga. Tai raksturīga spēlēšanās ar dažādu vēsturisko mūzikas stilu tipiskiem paņēmieniem, tos dažādi apspēlējot, nereti pat kariķējot un kolāžas veidā kombinējot postmoderni eklektiskā kopainā. Spilgti vadmotīvi, dinamiski ritmi, sinkopēti tango, smagnēji valsīši un atmiņā paliekošas melodijas stilistiski šo operu vairāk tuvina mūzikla estētikai. Šo efektu pastiprina arī apskaņošanas mikrofonu izmantojums iestudējumā un atsevišķās vietās pāriešana uz runas balsi. Atšķirībā no Parīzes Dievmātes katedrāles Turaidas Rozē nevar runāt par izrādes hitu, kas neapstrīdami iegultu klausītāju atmiņā kā kaut kas konkrēts, nevis vienkārši abstrakti pazīstams.

Dziedātājiem šis materiāls ir izaicinājums partiju vokālās sarežģītības dēļ. Tās lielākoties rakstītas plašā diapazonā, paredzot lēcienus starp dažādām tesitūrām un konkurējot ar bagātīgo orķestra instrumentāciju, kur konkurences cīņā pārsvars ir sitaminstrumentālistiem. Iestudējumā tiek izmantoti mikrofoni. Tas prasa papildu uzmanību, īpaši no jaunajiem solistiem, kuri šajā jauniestudējumā darbojas vairākumā. No vienas puses - prieks, ka tiek iesaistīti jaunie solisti, tostarp vēl studējošie, iestudējuma divus vai pat trīs sastāvus izveidojot no pašmāju vokālajiem spēkiem. No otras puses, mūsu teātrī allaž aktuālais jautājums par konkrētā materiāla atbilstību dziedātāju profesionālajai varēšanai un ilgtspējīgai attieksmei pret balss resursiem. Maijas lomā - Laura Teivāne, Marlēna Keine un Jūlija Vasiļjeva. Izvēle vienu lomu piedāvāt tik atšķirīgu balsu īpašniecēm mazliet mulsina. Viena ir dramatiskais soprāns ar lielu balsi, otra - tipiska subrete, bet trešā - kustīgs augstais soprāns.

Apsveicama ir izvēle izcelt jaunos solistus, piedāvājot tiem galvenās lomas, taču Lauras Teivānes gadījumā Maijas partija diemžēl vienkārši neļauj viņai parādīt savu labāko pašreizējo vokālo formu, lai kā arī dziedātāja censtos. Ir atsevišķas, ļoti skaistas frāzes, bet līdzās klupšanas akmeņi. Sevišķi vidus reģistrā, kur grūti savākt plašo vibrato un sabalansēt skanējumu ar gana skaļo orķestri, turklāt ciešanu izteiksme sejā, ar kādu jaunā soliste cenšas iznest Maijas tēlu jau kopš pirmās epizodes, izrādes gaitā kļūst apnicīga.

Marlēnas Keines skatuviskais tēls ir daudzveidīgāks, Maijas lūgšanā kadences tīrākas un kustīgākas, skatuves pieredze operetes žanrā ir priekšrocība, dziedot ar mikrofonu. Tas pats sakāms par Juri Jopi, kas muzikālajās izrādes un mūziklos radis pie apskaņošanas, un, par spīti tam, ka vokāls ar operas žanru vēl tikai koķetē, dikcija un izteiksme ir skaidrāka nekā Raimondam Bramanim pirmizrādē, kur lielākoties dziedātājam jāraizējas par to, vai viņu dzird pāri orķestrim, kas vietumis noved pie teksta pārliekas vokalizēšanas un skaņas stipruma ziņā ir tuvāk kliegšanai. Pirmajā plānā pārliecinošākais tēls ir Jakubovskis, ap kuru arī savērpjas visa libreta drāma, neraksturīgi, bet ļoti pārliecinoši atbīdot otrajā plānā tenorus un izceļot baritona balsi.

Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis šai lomai atraduši katrs savu atslēgu. Apeinis paļaujas uz dinamiskiem kontrastiem gan vokālā, gan emocionālā ziņā, pārsteidzot ar dziedošu legato liriskajās vietās un teju makabrisku ārprāta ainu, kulminējot fināla ārijā Ir mīla stiprāka par nāvi. Mačanovskim mazliet vēl grūtības sagādā augšējais reģistrs, tomēr dziedājums ir patīkami vienmērīgs, skaisti frāzēts, un ķermeņa plastika partnerībā ļauj noticēt Jakubovska cilvēciskajam vājumam vairāk nekā uzspēlētajai bravūrai. Interesanti risināts Greifa tēls, šo lomu arī pārrakstot baritonam, to stabili un pārliecinoši interpretē Armands Siliņš.

Maijas psiholoģiskajā drāmā starp nemīlamu līgavaini un tieksmi pēc Jakubovska ielaužas arī audžutēva nepārprotamā iekāre pret pieaugušo audžumeitu, tādējādi sašūpojot vienīgo stipro balstu reālajā pasaulē. Greifa tēlu režisore jau pašā sākumā atklāj psihoanalītiskā skatījumā, fonā novietojot dejotāju grupu, kas visi tērpti kā Greifs. Pirmizrādē soprāns Dana Bramane paveica gandrīz neiespējamo sarežģītajā un dramatiskajā Burves lomā, kur jāpārvalda ne tikai plašs diapazons, bet jāmāk arī brīvi lēkāt starp galvas un krūšu reģistru uz samērā roķīga orķestra forte fona. Tomēr visspilgtāk atmiņā no Turaidas Rozes paliek raksturtēli - Mihaila Čuļpajeva kolorītais Brukūzītis pirmizrādē kļuva par vakara zvaigzni, sevišķi vokālajā ziņā, tenora spožajam dziedājumam un izturētajām fermātām uz augšējām notīm groteski kontrastējot ar humoristiski iecerēto, visnotaļ piezemēto tekstu Nepietiek vairs man ar alu, viens es darīšu sev galu!, tandēmā ar jauno mecosoprānu Sabīni Krilovu Brukūzīša iecerētās Madaļas lomā. Arī Kalvja Kalniņa un Riharda Millera atveidotais Skudrics ir spilgts, atmiņā paliekošs pakalpiņa arhetips. Lūzmas tēls, tāpat kā Greifs, veidots kā starpforma starp nosacīti liriskajiem un komiskajiem varoņiem, taču ir mazāk pārliecinošs, par spīti Ilonas Bageles skatuviskumam.

Izrādes vide veidota nosacīta. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis labi jūt operas mērogu un apzinās scenogrāfijas rāmja funkciju tajā. Kustība organizēta no augšas uz leju pa pakāpēs novietotiem pandusiem, kas vienlaikus rada perspektīvas ilūziju. Profesionāli nevainojamais gaismu mākslinieka, video mākslinieka veikums un kostīmu krāsu semiotiskā interpretējamība norāda uz rūpīgi pārdomātu izrādes vizuālo dramaturģiju. Balets ir samērā dekoratīvs un, šķiet, vairāk izriet no režisores vēlmes aizpildīt partitūras dejiskās sadaļas ar dinamisku bildi, lai nelauzītu galvu par to, ko darīt vietās, kur nav teksta, kas neapšaubāmi ir režisores izejas punkts skatuves darbībai. Atsevišķas vietas iznākušas neplānoti komiskas un uz ļoti trauslas gaumes robežas - piemēram, mīmistes atveidotā Dievmātes statuja, kas 3. cēlienā atdzīvojas, lai pasniegtu Maijai plīvuru.

Turaidas Roze šķiet apzināti veidota kā opera tautai, šķietami atsvabinot operu no iedomātā elitārisma un t.s. augstās mākslas etiķetes, piedāvājot zināmas leģendas versiju, turklāt latviešu valodā plašām masām. Par to, vai šāda stratēģija attaisnojusies, rādīs kases dati un publikas atsauksmes. Taču pagaidām diemžēl nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka Turaidas Rozi varētu nepiemeklēt lielākās daļas līdzšinējo latviešu operu liktenis - proti, pēc vienas sezonas un pāris izrādēm iegult plauktos uz nenoteiktu laiku.



Komentāri [1]
#
Tā arī bija. 17.oktobris 2017 13:43 atbildēt
Tā arī bija.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers