Kad pavasara pusē klajā nāca Jāņa Rokpeļņa īsromāns Muzejs, sacēlās neliela kņada, un iespaids par šo nelielo grāmatiņu radās tāds, it kā Rokpelnim būtu reiz izdevies uzrakstīt ko patiesi draņķīgu.
Kritiķi nebija sajūsmā, feisbuka brālība arī nedaudz pacepās. Nav jau nemaz tik bieži, kad tur grāmatu vispār pamana. Biju sev nosolījies nelikties par šo viedokļu apmaiņu ne zinis, darbu jau tā pāri galvai, bet ņemšanās ap Muzeju šķita nedaudz aizdomīga. Īpaši pēc tam, kad sociālajos tīklos sākās salīdzinājumi, ka, lūk, dzejnieks Rokpelnis atšķirībā no meistara Egīla Ventera nemākot rakstīt īsromānus, tāpēc lai nu pamācoties no pēdējā. Šo izlasot, pienāca mana kārta brīnīties. Lai nu kurš, bet no literārās dzīves karstumiem savrup stāvošais Egīls Venters par saviem lieliskajiem īsromāniem biežāk piedzīvojis diezgan diletantiskus kritiķu uzbrukumus, nevis pelnītu vērtējumu. Viss beidzās ar to, ka galu galā paņēmu Jāņa Rokpeļņa grāmatu un izlasīju. Mana iepriekšējā pieredze ar viņa prozu bija apmēram šāda. Vispirms autoru trīs gadus lamā, un ir grūti saprast par ko, bet pēc tam kādā pasākumā ieskanas - «un kā brīnišķīgi par Rīgu rakstījis Jānis Rokpelnis…». Klausītāji, to dzirdot, saviebjas, bet tad seko lapaspusi garš citāts, kuru dzirdot, klātesošie atskārst - hei, tiešām uzrakstīts! Kā mēs to nepamanījām? Laikam jau dzejniekam Rokpelnim reizēm izdodas radīt prozas tekstus, kas lēnām ceļas augšup pa žirafes garo kaklu.
Publicitātes foto
Uzreiz jāteic, tas, ka grāmatā atrodamas tikai nieka 86 apdrukātas lappuses un necili pelēki mīkstie vāciņi, ir apgāda Neputns konceptuālais uzstādījums. Reiz mums bija apgāds, kas šādu tekstu nodrukātu uz tā sauktās bulkas lielākiem burtiem, ieliktu cietos vākos, un iznāktu divreiz vairāk lappušu gaumīgā latviešu plauktā liekamajā grāmatu stilā. Lai arī plāns, Muzejs jālasa lēni. Jānis Rokpelnis, būdams dzejnieks, raksta blīvi, koncentrēti, un te nu nevar taisīt nekādus galopus. Svarīgs ir katrs teikums, rindiņa. Īsti nevar saprast, vai šādu stilu ietekmē tas, ka viņš, skatot prozas laukuma robežas no dzejas pozīcijām, baidās pateikt ko lieku, vai varbūt autors arī prozā neapzināti meklē sev raksturīgo dzejas izteiksmi. Muzejs atgādina sausu vīnu, tam ir sava buķete, bet nav nekādu lirismu un tamlīdzīgu bla bla. Vietumis Jānis Rokpelnis radījis brīnišķīgas teikuma konstrukcijas - nevis palīgteikumus, bet atsevišķus teikumiņus, kas it kā uzliek cepurīti iepriekšējā teikumā pateiktajai domai. Ja šo tekstu labi nostādītā balsī Znotiņš vai Daudziņš lasītu Radioteātrī, ticiet man, tas skanētu lieliski. Šādu skanīgu prozas tekstu latviešiem nemaz nav tik daudz, jo lasāmgabalam ir vienas likumsakarības, bet klausāmtekstam citas. Iespējams, Rokpelnis, romānu slīpēdams, lasa to priekšā pats sev? Ja tā, tad varbūt to vajag ielasīt un izdot klausāmgrāmatas formātā?
Muzejā ik pa brīdim pavīd Jāņa Rokpelņa vecā draudzene ironija, bet pats teksts vēsta par trim tagadējā Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja darbiniekiem 20. gadsimta 70. gadu vidū un mūsdienās. To autors tālredzīgi pasaka jau romāna ievadā, jo laiki mēdz saplūst, šķirties un mainīties; reālisma tradīcijās augušajam lasītājam pie tā varētu būt grūti pierast. Igors, Viktors un Arnolds tiklab varētu būt viena varoņa trīs esamības. Igors dzenas pakaļ, kā darba izskaņā atklājas, viltotai ilūzijai, Viktors nodzeras, bet paranoidālais Arnolds kā tāds Jānis Sudrabkalns - dreb mūžīgās bailēs. Muzejs ir tas, kas viņus vieno kā darba vieta un arī kā dzīves veids, jo, ko liegties, padomju laikā tā ir iespēja par nelielu aldziņu kopt inteliģentu eksistences formu, neko īpašu nedarot. Tomēr diezin vai šāda spriešana par varoņiem kādu vispār interesē. Stāsts jau ir par šo sievietēm lasītājām nesaprotamo būtni vīrieti, par viņa novecošanu, ar to saistītajām fobijām un izmisīgo mēģināšanu turēties «vēl jaunajos» šajā veco ļaužu zemē Latvijā, kurā, klanoties aizvien sarūkošajai jauniešu auditorijai, neperspektīvi un otršķirīgi kļūst visi, kam drusku pāri Jēzus vecumam. Izcila ir Muzeja pēdējā rindkopa, Igors atgriežas ar lidmašīnu Latvijā, tas, kas viņam sēžot izšaujas cauri smadzenēm, savā ziņā ir šā teksta esence. Necitēšu, izlasiet paši! Tā jūtas cilvēks, kas visu mūžu dzinies pakaļ kaut kam šķietami lielam un pietiekami abstraktam (Epikūra atomkaram), bet, galā nonācis un patiesību uzzinājis, sajūtas apmēram tā, kā Hantera S. Tomsona varoņi romānā Bailes un riebums Lasvegasā, kuri, krietni salietojušies, beidzot atrod stulbi iebetonēto amerikāņu sapni.
Pārdomas par dzīves tukšumu, bezjēdzību, par alkoholu kā lētāko un vienkāršāko iespēju paplašināt realitāti norisinās uz mākslas fona. Neesmu šīs jomas pārzinātājs, bet pieļauju, ka par dažu labu Muzejā pieminēto detaļu Rokpelnis no mākslas pārstāvjiem vēl tagad dabūtu bietē, jo tās ir lietas, par kurām smalkās aprindās nerunā. Nu kaut vai par mākslas darbu zagšanu un viltošanu, kad uz slavenu mākslinieku audzēkņu labiem studiju darbiem, kas ieturēti attiecīgā meistara stilā, tika nomazgāti īstie paraksti, bet virsū uzlikts viltots klasiķa autogrāfs. Tā bija ģeniāla ideja, jo šajos gadījumos neviena ekspertīze pakaļ nedziedāja. Ko nu šī spēja pateikt, ja darbs tapis pareizajā laikā, gleznots ar autentiskiem materiāliem, attiecīgajā meistardarbnīcā. Starpība šīs operācijas rezultātā reizēm pieauga par vairākām nullēm. Tāpat notika arī pretējais process. Klasiķu darbi pazaudēja savu autorību, pēkšņi kļūstot nevērtīgi un ērti izvedami no valsts.
Vēl viena nozīmīga mazā romāna lielā tēma ir sadarbība ar Valsts Drošības komitejas (VDK) struktūrām. Glezniecībā nerealizējies Arnolds ir stukačs. Ja tic viņa atklāsmēm, tad stukačs pats savas muļķības dēļ. Komplektā ar paranoju, kas būtu gards kumosiņš jebkuram par psihoterapeitu pārtapušam psihiatram, veidojas burvīgs bezjēdzīga VDK aģenta portretiņš, kurš, patiesību sakot, velnsviņzin kāpēc ir aģents, kaut iedomājas, ka spēlē ar drošības dienestiem savu spēli. Ir labi, ka Jānis Rokpelnis par to beidzot raksta kaut literatūrā, jo sabiedrībā ar sadarbībnieku tēmu vairāk nekā divdesmit gadu laikā neesam tikuši ārā no aizkrāsnes. Es pieļauju, ka vienam otram nepatiks arī šīs VDK stukaču būšanas, jo sēdēšana pie circeņiem un skapjos ļauj veidot imidžu viedokļu līderiem.
Ja autoru par kaut ko vajadzētu kritizēt, tad es vērstu uzmanību uz to, ka mazromāns nav līdz galam noslīpēts. Es to salīdzinātu ar marmora bluķi jūras krastā. Vietumis viļņi to nopulējuši, atsedzot fantastisku rakstu tīklojumu. Citviet tas ir tāds, kādu to aizlaikos izverdusi māte zeme, kas neapstrādāta marmora gadījumā neatšķiras no parasta laukakmeņa. Manuprāt, mazromānā tāpat kā īsajos stāstos un novelēs autors redaktoram var uzticēt varbūt vien komatu likšanu un drukas kļūdu izķeršanu, bet slīpēšanas procesā, tā vien šķiet, Jāņa Rokpeļņa pacietība bijusi par īsu. Dažas saikļu konstrukcijas ar «ka kāda» prasīties prasās pārgrozīt teikumus, lai no tām tiktu vaļā, tāpat kā iespējams vajadzēja vēl pasvītrot laukā pa mazai frāzītei, kas pāris vietās rada domu atkārtojumus. Šī nu gan ir tik smalka lieta, ko nevar uzticēt nevienam redaktoram, bet var jau būt autors kādā brīdī ir sapratis - viss, lai paliek, kas paliek, esmu savu darbu beidzis. Tāda esence jau ir iznākusi, bet dažiem dzērieniem, pirms tos sākt lietot, ir kādu laiku jāpasnauž ozolkoka mucā, buķetes pilnveidošanai. Manuprāt, šis periods ir bijis nedaudz par īsu.
Kopumā Jāņa Rokpeļņa darbs mani uzrunāja. Viņš zina, ko raksta. Arī muzejs kā māksliniecisks tēls ir ļoti veiksmīgs - savā ziņā tas ir būris, kurā turēta Rokpeļņa paaudze. Ja Alberta Bela darbā arhitektu Bērzu būrī ievilina noziedznieks, Rokpeļņa varoņi pa būriem salien paši, jo nav jau nekādas izvēles. Arī pēc tam, kad būris (muzejs) atrakts un atsegts rekonstrukcijas darbos vārda tiešā nozīmē, atklājas, ka šīs krātiņš jau nav fiziska telpa ar sienām, jumtu un pamatiem, bet gan dvēselē mītošie tarakāni, fobijas un paranojas. Es tiešām nezinu, vai Jāņa Rokpeļņa tekstu vajadzētu šķaidīt ar vārdu plūdiem tā, lai tas iegūtu liela romāna apjomus. Manuprāt, to nevajag. Ar šo tekstu viss ir kārtībā, trīs gadi paies, gan jau to sāks citēt, kā parasti notiek ar Rokpeļņa prozas darbiem. Turklāt šis ir mazromāns, ļoti rokpelnisks, un labi, ka latviešu literatūrā šī dažādība, kas varētu būt daudz krāšņāka un plašāka, kaut nedaudz valda.
