Pēdējās nedēļas laikā sociālajos tīklos pamanīju diskusiju, kurā izdevēji un autori pauda savu sašutumu par, viņuprāt, nepārprotamu autortiesību zagšanu.
Painteresējos vairāk. Izrādās, globālā tīmekļa džungļos worldpress paspārnē mājo vietne, kas piedāvā bez maksas lasīt latviešu autoru darbus. Tie tiek piedāvāti skenētā formātā. Dažiem darbiem varētu būt beigušies autortiesību likumā minētie aizsardzības termiņi, tomēr lielākā daļa visnotaļ noteikti ir autortiesību subjekts.
Lapu pārlūkojot, radās interesanti secinājumi - pirmkārt, viena daļa te izvietoto autoru ir vecākās paaudzes pārstāvji (Mirdza Kļava, Arnolds Auziņš, Andris Kolbergs), sirmgalvji, kuriem atlīdzība par viņu darbiem nudien nenāktu par ļaunu. Netrūkst arī jau mirušu latviešu rakstnieku (Jānis Ivars Stradiņš, Roberts Mūks, tostarp advokāts Andris Grūtups un viens no autortiesību izņēmumiem - padomju laikos aizliegtais Aleksandrs Grīns, uz kura darbiem tiesības ir pagarinātas.)
Otrkārt, plaši tiek izmantoti vairs neeksistējošu apgādu darbi (AGB, Nordik/Tapals, Liesma u.c.), kaut arī vairāk vai mazāk pārstāvēti ir gandrīz visi Latvijas pazīstamākie apgādi. Likvidētie apgādi, protams, nespēj sevi aizstāvēt, to grāmatas ir gards kumosiņš, kaut arī autori un tulkotāji joprojām ir autortiesību subjekts.
Treškārt, ir tendence piedāvāt nosacīti ejošu komercžanru darbus, latviešu un ārzemju autorus - piemēram, Markesu, Suvorovu, Džeraldu Darelu, Korecki, Mariņinu, Murakami. Lielākoties runa ir par prominentiem pasaulslaveniem autoriem, kurus aizsargā starptautiskās autortiesību normas.
Andrejs Terentjevs/F64 Photo Agency
Varētu teikt, nu kāda kuram daļa - ja šāda vietne pastāv legāli un maksā autoriem un izdevējiem, tad lai dzīvo. Turklāt var jau būt, kāds arī kādreiz ir ļāvis kaut ko kaut kur izmantot. Tomēr, pajautājot tuvāk, izrādījās, ka nemaksā gan un nav ļāvuši. Jānis Elsbergs - Vizmas Belševicas dēls - telefonsarunā pastāstīja, ka nevienam nav devis tiesības izmantot mammas darbus, tomēr vietnē ir pieejamas gan Billes divas daļas, gan Vizmas Belševicas dzeja un Rakstu 2 sējumi. Vēl vairāk darbu šajā vietnē ir Regīnai Ezerai. Sazvanot viņas meitu Aiju Vālodzi, nepārprotams bija Ezeras meitas izbrīns par jautājumu, vai viņa devusi kādu atļauju šādai darbu izvietošanai. «Protams, ka nē!» skanēja atbilde. Neatkarīgās lasītāji, protams, atceras sirdi plosošo stāstu par rakstnieku Laimoni Puru, kurš mūža beigas vadīja lielā nabadzībā un rūgtumā par notiekošo, publiski pieprasot savu eitanāziju. Vietnē ir izlasāmi astoņi šī vecmeistara darbi. Nav informācijas, vai viņš kādam būtu devis tiesības tos izmantot, kaut nauda vecajam vīram noteikti būtu noderējusi. Arī AKKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane telefonsarunā noliedza, ka mūsu autortiesību sargātāji būtu saņēmuši jel kādas autoriem domātas atlīdzības no šīs vietnes, un piebilda, ka stāsts par to ilgstot jau gadiem, bet tās īpašnieki darot visu, lai no kontaktiem izvairītos. Viņa ieteica autoriem un izdevējiem vērsties policijā.
Tā vien šķiet, ka arī vietnes īpašnieki saprot, ka rīcība nav īpaši likumīga, tāpēc sevi viņi pozicionē kā tādi Robini Hudi, kas cīnās par kultūras plašāku pieejamību un sabiedrības tiesībām lasīt grāmatas. Tomēr apziņa, ka tiek darītas nelikumīgas lietas, ir, to var just arī pēc viņu drosmīgajiem tekstiem. Citēju: «Tāpēc kopumā skatoties var teikt, ka skanētu materiālu izplatīt nav nelikumīga, bet ar to ir mazliet jāuzmanās, jo, ja drošības iestādes sagribēs, kaut kādos noteiktos gadījumos tās šai ziņā var radīt zināmas neērtības. Tāpēc, ja skanētus materiālus izplata pietiekami mazos apmēros, ka tas nevienu neuztrauc, ir pietiekami spēcīga aizmugure, ir spējas to izdarīt tā, ka no Latvijas ir grūti atrast vainīgos, tad to droši var darīt. Pie drošiem skanēšanas materiālu izplatīšanas veidiem nepārprotami pieder arī skanēta materiāla nosūtīšana uz publisku pieejamu e-pasta adresi, vienīgi ieteicams, lai e-pasts nesatur norādes uz sūtītāja personību un, lai e-pasts būtu ārzemju. Vēl skanēto un vispār ar «autortiesībām» aizsargātu materiālu izplatībā var iesaistīties tie, kam nav raksturīgs pārlieks bailīgums un ir dūša ar noteiktu varbūtību nokļūt drošības iestāžu redzeslokā un iespējams pat izjust izmeklēšanas procesa priekus uz savas ādas (bailīgajiem un ērtību mīļotājiem gan varbūt labāk to nedarīt)»
Interesanti tomēr, ko Latvijas juristu un tiesībsargājošo organizāciju plašā saime saka par šādiem apgalvojumiem: «ja skanētus materiālus izplata pietiekami mazos apmēros, ka tas nevienu neuztrauc, ir pietiekami spēcīga aizmugure, ir spējas to izdarīt tā, ka no Latvijas ir grūti atrast vainīgos, tad to droši var darīt». Vai šo rindu autoram vienīgajam radusies sajūta, ka vietnes īpašnieki drusciņ iesmej par Latvijas valsti, tās likumdošanu un spējām kādu saukt pie kārtības?
