«To nekad neuzzinās, tas paliks starp mani un teātra direktoru. Vismaz es to nestāstīšu,» saka aktieris Kaspars Zvīgulis, neatbildot uz jautājumu, kā atkal uzņemts Latvijas Nacionālā teātra saimē. Pirms četriem gadiem aktiera un šā teātra ceļi šķīrās, bet nu viņš ir atpakaļ, kā pats saka, «perimetrā». Svētdien pirmizrāde viņa pirmajai monoizrādei – pēc Denī Didro filozofiskā darba motīviem tapušajai izrādei Melot?!, ko Kaspars Zvīgulis veidojis tandēmā ar savu pedagogu un šīs izrādes režisoru Pēteri Krilovu.
Spēlēt = melot?
Ko aktieris dara, kad spēlē uz skatuves? Ko nozīmē - «spēlēt», vai aktieris pārnes reālās dzīves izpausmes skatuves varoņu emocijās, vai tā tomēr ir kaut kāda «cita dzīve», vai un kā aktieris melo, vai «spēlēt» ir «melot»? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem izrādē Melot?! savas atbildes versijas sniegs Kaspars Zvīgulis. Izrādes pamatā ir franču filozofa Denī Didro mūža nogalē dialoga formā sarakstītais darbs Paradokss par aktieri (1778).
Šī ir Kaspara Zvīguļa pirmā monoizrāde, par tādas veidošanu viņš jau labu laiku prātojis kopā ar režisoru Pēteri Krilovu, lasījuši daudzus materiālus, bet apstājušies pie šī. «Jo mēs saprotam, par ko runājam. Pārējie materiāli bija no sērijas - var, bet - ko ar to iesākt? Šis man likās gan personīgs, gan saprotams,» atzīst aktieris. Bīstamība gan esot tajā, ka Didro teksts ir filozofiskas pārdomas par aktiera profesiju, bet tieši tas arī esot bijis vissaistošākais šajā materiālā, jo «aiz jebkuras profesijas ir cilvēks, šajā gadījumā runājam par aktiera profesiju. Ja es būtu mediķis, meklētu filozofisku traktātu par medicīnu. Šī ir izrāde par to, ka spriedumi par cilvēkiem tiek izdarīti pēc tā, kāda ir viņu profesija. Kur tad paliek cilvēks? Patiesībā dominē viedoklis par profesiju, ne jau par konkrētu cilvēku, nevienu nesatrauc, ko konkrētais cilvēks domā, ko jūt, paradokss - publika pārdzīvo nevis par reālu cilvēku, bet par izdomātiem tēliem. Turklāt cilvēki jau nenāk skatīties, kā Zvīgulis raud par savām problēmām, bet nāk skatīties, kā viņš raisa runas, un konkrētu personību identificē ar to, ko viņš dara uz skatuves, bet kam nav nekāda sakara ar mani, ar to, ko es, Kaspars Zvīgulis, patiesībā jūtu. Un mani šajā darbā interesē cilvēks, jo mani interesē cilvēks - man vienalga, vai viņš ir mūziķis vai strādā benzīntankā. Izrādē runājam par aktiera profesiju - kā to jādara, kā to dara, minam piemērus no citiem teātriem, kā piemēru minu savu pieredzi, izmantoju arī citu aktieru pieredzēto, lai paskaidrotu, kāpēc cilvēkiem var veidoties konkrēti, bet aplami spriedumi».
Par repliku, ka krievu aktieris Aleksejs Petrenko savulaik izteicies, ka aktiera un režisora profesija ir šaušalīga - grēcinieku profesija, tie aktieri un režisori, kuri ir īpaši talantīgi, ir visvisvislielākie grēcinieki, Zvīgulis pasmaida: «Izrāde sākas ar to, ka aktieris nevar tikt paradīzē, jo viņš visu laiku esot tikai melojis, tātad - grēkojis. Jā, mūs debesīs nelaiž.»
Darbu pie monoizrādes aktieris salīdzina ar kādu pārgājienu, kurā devies pirms gadiem trim - ziemas spelgonī izvēlējies viens pats doties trīs dienu pārgājienā ar slēpēm. Izvēlējies Madonas pusi, kur iespējams noiet 50 kilometru, bet tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles. «Sniegs bija līdz ceļiem, es - viens pats trīs dienas, apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, gāju pēc kompasa. Smagi, jo viss jānes vienam, daudz vieglāk ir, ja iet divatā, nesamo - telti, guļammaisu, ēdienu - var sadalīt, bet tā ej viens pats... Līdzīgi ir monoizrādē - viens pats, protams, labais tas - gribi apstāties, tad arī apstājies, nav jārēķinās ar to, ka kolēģim atlidojusi radošā mūza, no otras puses - nav variantu, vienam pašam jātiek līdz finišam.»
Dzīvot nost
Pirms neilga laika pirmizrādi piedzīvoja režisora Kirila Serebreņņikova veidotā izrāde Tuvā pilsēta, ar lomu tajā Kaspars Zvīgulis atgriezās Nacionālajā teātrī pēc četru gadu pārtraukuma. «Aktieri katru dienu iet ārā no teātra, nākamajā dienā atkal turp dodas. Es tikai biju izgājis no teātra uz ilgāku laiku... Četriem gadiem. Un tagad atkal nāku uz teātri, uz savu darbu,» kodolīgi paskaidro Kaspars Zvīgulis. No četriem gadiem divus ar pusi viņš dzīvoja Spānijā, lai gan sākotnēji turp esot devies ceļojumā, taču kāda tikšanās plānus mainījusi, jo saruna beigusies ar apmēram tādu tekstu: «Man jāaizbrauc uz Latviju, jāparaksta daži papīri, dažas lietas jānokārto, pēc trim dienām būšu atpakaļ.» Rezultātā divi ar pusi gadi pavadīti kādā viesnīcā Spānijā, tur darot dažādus darbus. «Viesnīcai vienā pusē bija jūra, otrā - kalni. Dzīvoju nost. Viesnīcā darīju visu, ko vajadzēja. Man tur bija ļoti labs draugs Huans, apmēram 70 gadu vecs opītis, kurš dažreiz izpalīdzēja kā pavārs, kad brauca grupas. Kad braucu mājās, viņš teica: «Brauc atkal ciemos, mēs jau te būsim.» Naudas nav, pīpēt nav ko, bet neviens nesatraucas... Reiz izsaucām santehniķi, bija sākusies lietus sezona, trīs istabās tecēja truba. Santehniķis atnāca, apskatījās, pateica, kur meklējama problēma, bet bija piektdiena, jau pieci vakarā... Teicu, ka vajag sataisīt, bet viņš pateica - rīt nelīs. Un nelija. Kamēr dzīvoju Spānijā, es parēķināju, ka desmit gadu esmu strādājis praktiski bez brīvdienām, un man pienācās četru gadu atvaļinājums.» Uz jautājumu, kāpēc tad viņš tagad ir Latvijā, ja reiz Spānijā labi «dzīvojās nost», aktieris atbild: «Jo man šeit ir daudz lietu, ko izdarīt, lomas, ko nospēlēt. Patiesībā es baigo rokenrolu noķēru Lietuvā, kad kopā ar čaļiem jaundibinātā teātra apvienībā uztaisījām izrādi Dvēseļu virtuve, to spēlējam visā Lietuvā. Manis atveidotais tēls daudz nerunā, domājām, ka varēs iztikt vien ar dažiem vārdiem, bet beigās man ir diezgan daudz teksta, un rezultātā es iemācījos lietuviešu valodu, līdzīgi bija ar spāņu valodu - vienā brīdī apjēdzu, ka pilnībā saprotu, ko apkārtējie runā. Reiz, kad uz izrādi Alitā bija pārdotas tikai sešas biļetes, nolēmām, ka vienalga spēlēsim sešiem skatītājiem. Mūsu plāns izgāzās, jo nedēļas laikā bija izpirktas daudz vairāk... Bet principā - viņi ir gatavi spēlēt sešiem skatītājiem. Viņi vēl tic mākslai, bet viņi visi ir arī jaunāki par mani. Es gribu darīt to, ko es gribu, man patīk teātris, man patīk spēlēt, ja es tam ticu, ja visi pārējie, kas iesaistīti, arī tam tic.»
Mācās atteikt
«Pirms kāda laika sev nozvērējos, ka nekad nedarīšu divus darbus paralēli, bet šajā pavasarī tā sanāca. Šobrīd cītīgi pie tā strādāju, lai visu negrābtu, lai gan es to labi māku izdarīt, ilgu gadus es to godam esmu darījis - simts darbu vienlaikus. Kādu laiku neuzņemšos pat to, ko ļoti gribas... Pats sev noformulēju - man nevajag uzņemties lietas, par kurām pēc tam negribēsies būt atbildīgam,» saka Kaspars Zvīgulis. Tomēr realitātē ir tā, ka paralēli notika divu izrāžu mēģinājumi, pluss viņš sadarbojas ar dziedātāju Mariju Naumovu, kurai pavisam drīz sākas koncertu sērija. Gandrīz uzreiz pēc pirmizrādes būs jādodas uz Lietuvu, kur kopā ar saviem domubiedriem viņš strādās pie jauniestudējuma, maijā jau paredzēta pirmizrāde. Vēl pa vidu - filmēšanās Annas Vidulejas veidotajā filmā Homo Novus.
«Kad neesmu teātrī, tad esmu Lietuvā vai arī daudz laika pavadu ar meitu Žaneti. Tīņa vecums ir pārbaudījums vecākiem, protams,» smaidot saka Kaspars Zvīgulis. «Žaneti cenšos katru rītu vest uz skolu. Kad bija brīvlaiks, viņa bija aizbraukusi ciemos pie manas mammas uz Raganu. Viendien viņa zvana un dīc - atbrauc, man taču ir brīvlaiks. Protams, ka braucu, filmējām skolai kaut kādas lietas.»
Īpašu plānu vasarai viņam nav, jo tā visa jau saplānota - būs filmēšanās divās filmās, mēģinājumi Lietuvā, un cerams, ka kopā ar Kārli Kazāku izdosies aizbraukt pa Latviju projekta Velomūzika. «Kārlis brauc sesto gadu, pērn braucu viņam līdzi, gribas vēl. Dēļ kompānijas, dēļ satiktiem cilvēkiem... Fiziski tas nav viegls pasākums - astoņu dienu laikā nobraucam apmēram 500 kilometru, tomēr tas ir piedzīvojums. Man patīk darīt, iet, doties, lēkt, ņemties - šie vārdi un ar tām saistītās darbības ir manējās.»
***
Kaspars Zvīgulis
• Aktieris
• Dzimis 1981. gada 20. aprīlī
• Meita Žanete (14)
• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (2003)
• Kopš 2004. gada ir Nacionālā teātra aktieris, ir spēlējis arī izrādēs Valmieras Drāmas teātrī, Rīgas Krievu teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī
• Lomas Nacionālā teātra izrādēs Princis un ubaga zēns (2007), Mirušās dvēseles (2010), Lūgšana resnajai tantei (2011), Īstais teātris (2011), Mērfijs (2011), Hamlets (2012), Zudušo laiku citējot (2012), Mehāniskais apelsīns (2005), Galka Matalka (2005), Aristokrāti (2006), Sarunas kaimiņistabās (2007) u.c.
• Šobrīd spēlē Nacionālā teātra izrādē Tuvā pilsēta (2017)
• Iesaistījies teātra projektā Lietuvā, spēlē izrādē Sielos virtuve (Dvēseļu virtuve)
• Lomas filmās Modris (2014), Wallis and Edward (2005), Archangel (2005) u.c.
• Nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais jaunais aktieris (2002)
• Izstrādājis konceptus dažādiem koncertiem un pasākumiem, bijis arī to režisors
