Amatas jeb Spāres Doles skolā, kurā rakstniece Melānija Vanaga sākusi pirmziemnieces gaitas, vienā no telpām ir iekārtots viņas muzejs. Nu jau gadu šajā skolā vairs neskan bērnu balsis, jo nu šīs apkaimes jaunā paaudze tiek vesta uz Ieriķiem, kur arī pēc nosaukuma ir rodama Amatas pamatskola. Patlaban bijusī zāle tiek atjaunota tā, kāda tā izskatījās pirms simt gadiem – ar sešrūšu lodziņiem, ar lineļļu krāsotu dēļu grīdu un vecajām lampām. Tas ļaus iejusties gaisotnē, kāda tā bija rakstnieces laikā.
Kad Melānija Vanaga (toreiz Šleija) 1912. gadā te sākusi skolas gaitas, tā bija SpāresDoles pirmās pakāpes pamatskola (celta 1871. gadā). Pētot skolas vēsturi astoņdesmitajos gados, to atklājusi Amatas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ingrīda Lāce, kas šobrīd ir muzeja vadītāja un cilvēks, kurš labi zina ne tikai rakstnieces dzīves gājumu un daiļradi, bet arī savu pagastu un novadu. Pirmo reizi ar Melāniju Vanagu skolotāja satikusies Rīgā, kad viņa dzīvojusi sava dēla ģimenē. Iepazinušās un uzturējušas ciešus kontaktus līdz pat brīdim, kad 1997. gadā rakstniece aizgājusi mūžībā. Melānija Vanaga Amatas skolā viesojusies vairākkārt, jo uzskatījusi sevi par šīs skolas goda pirmziemnieci (šeit nomācījusies gadu, pēc tam turpinājusi skoloties citur). Te nākusi tikties ar skolēniem, uz šejieni vedusi arī citus rakstniekus. Viņai ļoti bijis pie sirds gan dzimtais pagasts, kur ir viņas tēva mājas Sermuļi (trīs kilometru attālumā no šīs skolas).
No skaistās jaunības - uz Sibīriju
No Amatas skolas Melānijas Vanagas ceļš vedis uz Baložu skolu, no kuras šobrīd gan palikušas tikai atmiņas, bet pēc tam uz Cēsu vidusskolu un Latvijas Universitāti, kur viņa nolēmusi apgūt jurisprudenci. Šleijas jaunkundze ir ļoti mākslinieciska, spēlē klavieres (Sermuļos ir šāds instruments), labi zīmē, dzied korī Dziesmuvara, kur viņa satiek savu nākamo vīru - žurnālistu Aleksandru Vanagu, stāsta I. Lāce, ieskicējot rakstnieces dzīvi līdz baigajam gadam. Tieši viņš arī mudinājis Melāniju mainīt studiju programmu, jo uzskatījis, ka sievietei kā juristei nebūs lielas iespējas atrast darbu. Tā kā viņai ir laba valoda un jau ievingrināta roka rakstīšanā, viņa pievēršanas žurnālistikai un līdz pat izsūtījumam tajā darbojas. 1932. gadā viņu ģimenē piedzimst dēls Alnis. Abi ar vīru aktīvi darbojas Rīgas sabiedriskajā dzīvē, līdz 30. gadu otrajā pusē prezidents Kārlis Ulmanis aicina Aleksandru uzņemties veidot visu Latgali vienojošu laikrakstu. Kopā ar ģimeni viņš arī dodas uz Daugavpili, kur līdz pat okupācijai vada Daugavas Vēstnesi. Viņi arī piedalās pēdējos Latgales dziesmu svētkos. Pēc tiem abi Vanagi uzreiz tiek brīdināti, lai pošas prom no Latvijas, jo noteikti apcietinās. Viņi atbēg uz Sermuļiem, Aleksandrs jau ir sagādājis dokumentus, lai emigrētu uz Vāciju. Taču Melānija ir pret to, sakot: «Es labāk esmu ar tevi kopā krievu cietumā, nevis dzīvoju vācu pilī.» Pēc tam viņa atzinusi, ka tas ir viņas mūža lielākais grēks: šo vārdu dēļ zaudējusi vīru, dēla un savu veselību un izcietusi 16 gadus Sibīrijā - Tjuhtjetā. To, kā viņai tur un citiem izsūtītajiem gājis, var uzzināt, izlasot grāmatu Veļupes krastā un noskatoties Viestura Kairiša režisēto filmu - emocionālu un baisu liecību par Sibīrijā pieredzēto un pārdzīvoto.
Sējumi, sējumi un Amatas upe
Tikai 1957. gadā Melānija Vanaga atgriežas Latvijā. Bet jau 50. gadu sākumā, kad rodas cerība, ka varēs izdzīvot, viņa lūdz mājiniekiem atsūtīt uz Sibīriju fotoaparātu. Viņai izdodas atvest uz Latviju negatīvus, un pēc tam šie fotoattēli papildina rokrakstu grāmatu sērijā Mūža mirkļi. Tās pirmā grāmata tapusi vēl Sibīrijā, kad vēl nav pārliecības, ka varēs atgriezties. Tā ir kā atskats pagātnē, atceroties Aleksandru un Aļņa bērnību, un tā veltīta dēlam 18 gadu jubilejā. Pirmajai seko pārējās - jau Latvijā. Sermuļos viņa var uzturēties tikai tad, ja strādā tur ierīkotajā fermā. Veselība neļauj strādāt par slaucēju, tāpēc viņa kļūst par gani. Tas redzams arī fotogrāfijā, kur viņa sēž uz akmens ar pastaliņām kājās, rokās rakstāmais, bet aiz muguras kolhoza govis. Viņa raksta ne tikai savas, bet arī savas mātes un apkārtējo atmiņas par iepriekšējiem laikiem. Šādu sējumu ir vairāk par simtu - un tajā ir arī foto, dokumenti. No tiem viņa atsijā materiālu septiņām publicētajām grāmatām. Kad mamma nomirst, Melānija dodas dzīvot pie dēla uz Rīgu. Tomēr ik pa laikam atgriežas, lai pētītu Amatas upi, jo vismaz viena upe katram mūžā ir jāzina. Viņa dodas vairāku dienu ekspedīcijās - guļ siena zārdos, zem klajas debess, soli pa solim izpētot Amatu visā tās 60 kilometru garumā no iztekas līdz pat ietekai Gaujā. Par redzēto saraksta 14 sējumus. (Nacionālā bibliotēka 90. gados šo materiālu digitalizē.)
Jāatceras, ka lielākā daļa materiāla tapa 60. - 80. gados, bet deviņdesmitajos viņa intensīvi strādā pie publicējamo grāmatu manuskriptiem. Viņa bija izdomājusi, cik un kādas būs grāmatas. Gan pati, gan citi šaubījās, vai ar to viņa tiks galā. Tomēr notika neticamais - viņa paguva uzrakstīt.
Varonība un emocionāls pārbaudījums
Ingrīda Lāce atgādina, ka šīs atmiņas uzrakstītas uzreiz pēc atgriešanās Latvijā, vēlreiz izdzīvojot visas tās briesmas. Turklāt apstākļos, kad jebkura to lappuse, nonākot čekistu rokās, varēja būt par iemeslu, lai viņu vēlreiz izsūtītu. Tas bija smagi arī emocionāli, jo vajadzēja atkal to izdzīvot rakstot un vēlreiz 80. gadu beigās, kad atlasīja publicējamo materiālu. «Tie nav arhīva materiāli, bet dziļi izjusti vēstījumi, kuros nekas nav melots. Vēsturiska patiesība, kuru lieliski papildina Melānijas viedā dzīves filozofija, skaistā valoda, dabas apraksti,» teic muzeja vadītāja.
Veļupes krastā, kas ir pazīstamākā Melānijas Vanagas grāmata, izdota jau četras reizes. Arī krieviski tulkota, un ar to lieliski ticis galā Roalds Dobrovenskis, kas tulkojis vērtējoši - pārbaudot arī faktus un tos precizējot. Kad darbs bijis pabeigts, neviena Rīgas izdevniecības neņēmusi pretī, galu galā ar uzņēmēja Aivara Zvirbuļa jeb ar Čira atbalstu to izdeva Amatas novada attīstības fonds. No 600 grāmatām daļa aizceļojušas uz Sibīriju, arī uz Tjuhtjetu. Veļupes krastā ir lasāma arī angliski, tā izdota Kanādā, piebilst muzeja vadītāja.
Melānijas un viņas Veļupes bērni
Ingrīda Lāce vēl šobrīd ar siltumu atceras tās tikšanās, kas abām ar rakstnieci bijušas. 1997. gadā, kad Melānija Vanaga bijusi jau ļoti slima, abas runājušas, kā viņas piemiņu saglabāt. Rakstniece vēlējās, lai vienā skolas istabiņā akcentētu to, ko viņa ir paveikusi, nevis viņas personību. Muzeja vadītāja uzsver, ka tādu mammu, kas izturēja izsūtījumu, bija tūkstošiem, bet tādu, kas to visu uzrakstīja, nebija. Melānija turklāt raksta ne tik daudz par sevi, cik par citām sievietēm, bērniem. Veļupes bērni, kas te ciemojušies, Ingrīdai Lācei teikuši, ka bijis jau vēl trakāk, nekā viņa atklājusi savās grāmatās. Viņa arī apliecinājusi, ka tad, kad manuskripts bijis gatavs iespiešanai, dēls bijis tas, kas pirmais to lasījis, un tad arī rediģējuši, daļu šausmu izmetot laukā. Vienureiz rakstniece bildusi - ja visi tur bijušie uzrakstītu savas atmiņas, kas tas būtu par materiālu! Muzeja vadītāja šai domai pieķērusies un vienā no Melānijas jubilejām ap 2000. gadu mēģinājusi Latvijā sameklēt vēl dzīvos Veļupes bērnus un viņus intervēt. Divu gadu laikā izdevies atrast 18 Tjuhtjetas bērnus, un 2010. gadā, kad svinējuši Melānijas 105. jubileju, viņi visi arī šeit uzaicināti (tiesa, dzejnieks Olafs Gūtmanis, kas arī ir Veļupes bērns, toreiz neesot bijis).
