Marina Rebeka ir viena no latviešu operdīvām, kuras starptautiskā karjera šobrīd atrodas zenītā. Dziedātājas balss sasniegusi pilnbriedu, kombinējot rūpīgā darbā slīpētu tehniku un gadu gaitā iegūtu tembrālo kolorītu, kas nule ļauj pievērsties arī dramatiskākam repertuāram.
Vasarā, Siguldas opermūzikas festivālā, Rebeka burtiski apžilbināja ar Normas āriju Casta diva no Vinčenco Bellīni operas Norma, kurā debitēja pirms gada, 2016. gada janvārī, Triestes operā un pārsteidza ar Verdi Leonoru no Trubadūra. Pēc pāris mēnešiem, marta beigās, gaidāma dziedātājas nākamā lomas debija jauniestudējuma pirmizrāžu sērijā ar titullomu Gaetāno Doniceti operā Marija Stjuarte Romas operteātrī. Pirms tās Latvijas publikai Marina Rebeka kopā ar rūpīgi atlasītu solistu sastāvu dāvāja Marijas Stjuartes koncertuzvedumu sēriju Rīgā, Liepājā un Rēzeknē, ļaujot prognozēt spožu spilgtā soprāna sniegumu Romā, kur viņa būs vienīgā ārzemniece starp itāļiem.
Itālijā šobrīd ir modē aktualizēt līdz mūsdienām populāru operu pirmās redakcijas, kas savulaik bieži vien sava laikmeta cenzūras dēļ tika pārrakstītas un vēsturē kļuva pazīstamas no komponista sākotnējām iecerēm atšķirīgā veidolā. Kā piemēru var minēt Pučīni Madama Butterfly Milānas Teatro alla Scala pagājušā gada decembrī, kura ieguva Latvijas publikas ievērību tādēļ, ka iestudējumu režisēja Alvis Hermanis. Sekojot tendencei atgriezties pie pirmsākumiem, Romas operteātris nolēmis nopurināt putekļus no pagājušā gadsimta 80. gados Stokholmas arhīvā atrastās Marijas Stjuartes oriģinālversijas. Tajā uzplaukusi Doniceti aizraušanās ar Anglijas monarhu dinastijām - rezultātā bez minētās operas tapa arī Anna Boleina, Roberto Deverē un Kenilvortas pils.
Pēc ģenerālmēģinājuma Neapolē 1834. gadā Marija Stjuarte tika aizliegta. Itālijas valdnieks atzina par nepieņemamu visai tiešo, nesaudzīgo un gluži itālisko kaislību plosīto angļu un skotu karalieņu portretējumu mūzikā, par spīti tam, ka komponista un libretista simpātijas nepārprotami pieder katoliskajai Marijai. Operas oriģinālversijas pirmatskaņojums Latvijā vedināja pie atziņas, ka svešu kaislību valdzinājums acīmredzot ir cilvēka dabā. Kā gan citādi itāļu komponistam, kombinējot vēsturiskus faktus ar savas iztēles augļiem, būtu izdevies radīt partitūru, kura savās emocionālajās gradācijās un dramaturģiskajā uzbūvē un intensitātē pastāsta par karalienēm Elizabeti un Mariju Stjuarti vairāk un pārliecinošāk, nekā tas vēsturiski iespējams.
Koncertuzvedumus diriģēja amerikāņu diriģents Džons Fiore - prasīgs un profesionāls opermūzikas interprets ar precīzu žestu un skaidru vīziju par to, kā jāskan Doniceti. Visai iespējams, ka koncerts Lielajā ģildē 10. janvārī bija vairāk iesildīšanās. Par to liecināja mūziķu ārkārtīgi lielā koncentrēšanās un mazliet uzvilktā atmosfēra, kas ierasti raksturīga pirmizrādēm, Festivāla orķestrim un solistiem pa īstam uzplaukstot otrajā un jo īpaši trešajā koncertā - Rēzeknes Gora nevainojamajā akustikā. Orķestra rindās daudz pazīstamu seju. Acīmredzot aģentūras Laba mūzika jeb klarnetista Inta Dāldera un flautistes Anetes Točas (cita starpā koncertuzvedumā meistarīgu un pamanāmu solistu) veidota orķestrantu izlase, kurai Rīgas koncertā vēl prasījās savstarpēja stilistiska pieslīpēšanās, kas varbūt nebūtu tik manāma, ja nekontrastētu ar kora Latvija skanisko saliedētību. Tas gan nenozīmē, ka izpildījumā trūktu precizitātes vai virtuozitātes, bet mazliet vairāk atbrīvotības būtu radījusi klausītajam tik patīkamo ilūziju, ka belkanto ir nevis smags darbs, bet eleganta žonglēšana ar štrihiem, ritmiem un mūzikas raksturu.
Solistu komanda šajā koncertuzvedumā bija iespaidīga. Tradicionāli Marijas Stjuartes lielākā problēma mēdz būt divu soprānu konkurence. Tas šoreiz atrisināts ar absolūti atšķirīgu balsu īpašnieču piesaisti. Anglijas karalienes Elizabetes partiju dziedāja krievu soprāns Katja Levina - dziedātāja ar plašu, dramatiski kolorītu balsi, kas pirmajā brīdī šķiet par plašu belkanto. Taču tā ir vienlaikus spēcīga un kustīga, koloratūras vilties neliek. Slāviskais temperaments noder Elizabetes valdonīgā rakstura krāsu sabiezināšanai. Tēla atveidojums ir pārliecinošs, pa spīti atsevišķām neprecizitātēm intonācijā, sevišķi zemajā reģistrā, kur skaņa tiek tumšināta kaklā un elpas pārvaldībā. Grāfa Lestera lomā turku liriskais tenors Bīlents Bezdīzs apliecina savu vokālo meistarību, sarežģītajā partijā uzsvaru liekot uz tehniku, pārdomātu skaņveidi un frāzējumu, nepārspīlējot ar emocijām ārpus partitūrā rakstītā. Ar Marinu Rebeku viņus vieno perfekcionisms un simtprocentīga atbildība par katru skaņu. Duets ar Lesteru otrajā ainā kļūst par pirmo muzikālo kulmināciju pirms sižetiski galvenā konflikta abu karalieņu tikšanās skatā.
Džordža Talbota lomā pirmoreiz Rīgā viesojās itāļu basbaritons Džanluka Margeri - dziedātājs ar rūpīgi skolotu balsi, labu belkanto tehniku un siltu, samtainu tembru, kas īpaši izdaiļoja ansambļus. No viessolistiem neatpalika arī Rihards Mačanovskis negantā lorda Sesila tēlā un Laura Grecka kā Marijas Stjuartes kompanjone Anna Kenedija. Doniceti operas uzbūvē sākotnēji uzsvars likts uz Elizabetes tēlu, taču operas otrajā daļā parādi komandē Marija Stjuarte. Šo prasīgo partiju, gan galvenokārt koncertuzvedumos, Insbrukā un Maskavā pirms pāris gadiem dziedāja Inga Kalna, savukārt Marina Rebeka ar jauniestudējumu Romā sper soli tālāk un pieņem lomas ne vien vokālos, bet arī aktieriskos izaicinājumus. Lai arī viņa šo lomu neizjūt ar kaulu smadzenēm kā Violetu Valerī, taču Rebekas balss pauž plašu krāsu spektru un dziļu emocionalitāti un klausītāju līdzpārdzīvojumu versmainajos kontrastos starp virtuozajām kadencēm un grandiozajiem forte pār orķestra dārdiem.
Doniceti mūzika tā raisa vizuālo iztēli, ka nāvessoda aina ir tverama gandrīz kinematogrāfiski arī bez asinssarkanās drapētās kleitas, kas redzama koncertuzveduma imidžbildēs. Asiņainā Mērija itāļu stilā neizsauc žēlumu un neliek birt asarām kā nereti prātu zaudējušās Lučijas liktenis. Tā satricina ar savu mieru un pārākumu tās varas priekšā, kas tai lēmusi nāvi. Marijā Stjuartē ir kaut kas cildens un vienlaikus baiss. Operceļotājiem noteikti jādodas marta beigās uz Romu. Izrādes paredzētas 22., 26. un 28. martā, kā arī 1. un 4. aprīlī.
