No pēdējo simt gadu laikā jau piepildījušos paredzējumu autora Osvalda Špenglera atziņām par 21. gadsimtu atlasītas tās, kas šķiet kā speciāli rakstītas 2017. gadam.
Nav ne jausmas, cik gadu tūkstoši vai miljoni pagājuši no pirmā cilvēka parādīšanās uz zemes līdz šai dienai 2017. gadā eiropiešu izdomātajā kalendārā, bet nekas traks pa to laiku nenotika, jo nemaz nevarēja notikt. Visu šo laiku cilvēki tikai skraidīja pa zaļām pļavām, kur jebkā no dzīvei nepieciešamā bija papilnam, un izklaidējās, bakstot viens otru un citus zvērus ar kokiem vai dzelzs gabaliem. Tagad izrādās, ka viņi garlaicības vai muļķības dēļ sasējuši gandrīz neatšķetināmus problēmu mezglus, ar kuriem jāmokās ne vairs viņiem, bet mums.
Cik tālu atpakaļ sniedzas šobrīd dzīvojošo cilvēku mūža gadi, tie līdz šim brīdim nākuši un gājuši kā šļūkšana no kalna vai šļūkšana bedrē tajā vietā, virzienā un veidā, kādā katru cilvēku kādreiz iestūmuši viņa vecāki ar varbūt vēl dažiem izpalīgiem. Tomēr šļūkt tādā veidā tālāk vairs nedrīkst un nevar! Tieši tagad (īstenībā gan tieši tāpat kā pirms gada un kā pirms desmit gadiem, tikai tas vienmēr aizmirstas) sev priekšā krauju ar kakla laušanu saredz viens un pazušanu āliņģī ar atvaru - otrs, bet visiem kopā vārdus no mutes izņēmis kāds ar literāta un licencēta gaišreģa spējām apveltīts cilvēks, ka «gļēvā pagājušā gadsimta beigu drošība ir nu galā. Pār balto pasauli ir iestājusies nakts, zeme trīc, un lavas straumes jau veļas pāri veselām tautām. Taisni drausmīgākie gadu desmiti ir vēl priekšā...»
Kopš pērnā gada 5. septembra šeit citēto vārdu autora Osvalda Špenglera (1880-1936) nopelnu sarakstu papildina arī Neatkarīgās atzinums, ka patiešām ir piepildījušies paredzējumi, kas O. Špenglera 1918. gadā izdotajā grāmatā Untergang des Abendlandes attiecās uz laika posmu līdz 2000. gadam. Ja tā, tad lai O. Špenglers turpina pareģot, ko viņš arī darīja 1933. gadā ar grāmatu Jahre der Entscheidung. No tās nākušie teikumi skan tā, it kā ziņa par to autora nāvi 1936. gadā būtu tikai baumas un īstenībā šis cilvēks ir dzīvāks par dzīvu kaut 2017. gadā. Precīzāk sakot, šie teikumi nav ņemti tieši no grāmatas, bet no trijiem šīs grāmatas tēžu latviskojumiem, kas parādījās uzreiz pēc grāmatas izdošanas. Šo atstāstījumu autoriem nebija domstarpību, kas grāmatā svarīgākais no viņu pašu viedokļa, ka «mēs atrodamies varbūt jau turpat otrā pasaules kara durvju priekšā». Viņi tur patiešām atradās, kas vēlreiz apstiprina O. Špenglera pareģa spējas, bet kur atrodamies mēs?! «Viss 21. gadusimts būšot Cēzaru laikmets, kurš beigšoties ar liela, varena un rupja Cilvēka - Saimnieka parādīšanos,» atbildējis O. Špenglers.
O. Špenglera paredzējumu piepildīšanos nākotnē garantē to piepildīšanās pagātnē. Tieši tāpat viduslaiku pareģa Nostradama (1503-1566) laikabiedri viņa rīmes attiecināja uz saviem karaļiem, tālākie pēcteči atzina, ka īstenībā tās veltītas Napoleonam (1769-1821) un pavisam nesen Hitlera/Staļina pārītim, bet nu jau tiešām laiks šo veidolu rindu papildināt. Eiropā briest šoreiz laikam ne viens liels karš, bet daudzi nemitīgi kari un kariņi starp cēzariem un cēzariņiem, kas drīz vien saraustīs bankrotējušo Eiropas Savienību pa daudz sīkākiem gabaliņiem, nekā šo savienību izveidojušās valstis. Lai nu ko būtu iespējams Eiropā nepamanīt, nesaprast vai noliegt, bet tikai ne to, ka «sabiedrības izlaupīšana iet pilnā gaitā», «saimnieciskā būve tomēr šo nastu nevarēja izturēt, un, lūk, sākās sabrukums».
***
Latvijas Kareivis - 1933. gada 15. oktobrī - 1. lpp.
- Vai tad tagad ir kādam baltās rases cilvēkam kāds ieskats par to, kas notiek visapkārt pasaulē? Par briesmu lielumu, kas sakrājušās pār tautu galvām? Cik plakans, cik šaurs un cik niecīgi domāts ir viss, kas vērojams Eiropas un Amerikas soļos un spriedumos. Tam vēl pievienojas vispārējās bailes no īstenības. Tagadnes cilvēks kā strauss iebāžot savu galvu savās cerībās, ideālos un bezgalīgajā optimismā.
- Ilgs miera periods ir vēstures izņēmums. Ilgu karu nevar panest daudzi, garīgi nesabrukdami; ilgu mieru nevar panest neviens. Tā sekas mēs redzam utopiskajās prasībās, ar kādām tagad nāk katrs demagogs, prasībās pret laikmetu, valsti, partijām, vispār pret «citiem», nedomājot nekā par iespējamību robežām, pienākumiem, spējām un atsacīšanos.
- Gļēvā pagājušā gadsimta beigu drošība ir nu galā. Dzīve briesmās, īstā vēstures dzīve ir tagad stājusies savās tiesībās.
- Pasaules karš ir bijis tikai pirmais zibenis no tā pērkona debeša, kas uzgūlies mūsu laikmetam.
*
- Neviens valstsvīrs, neviens politiķis un neviena partija pašreiz nejūtas pietiekoši droša, lai vīrišķīgi teiktu patiesību. Visi melo. Visi pieslienas izlutinātā un nesaprātīga pūļa vispārējam slēdzienam, lai rītdiena būtu tāda pati, jeb pat labāka par vakardienu. To negrib saprast, ka pašreiz mēs dzīvojam draudošā laikmetā, visdraudošākā, kādu jebkad ir pārdzīvojusi Vakareiropas kultūra. Pasaules karš bij tikai pirmie zibeņi no pērkoņainām debesīm, kuras zemi nolaidušās pār mūsu laikmetu.
- Kas tad galu galā Eiropas civilizāciju sagaida? Nākotnes varas veids būs ne partijas, bet armijas, kuras uzticīgas Cēzariem. Viss 21. gadusimts būšot Cēzaru laikmets, kurš beigšoties ar liela, varena un rupja Cilvēka - Saimnieka parādīšanos. Eiropa var arī agrāk aiziet bojā, šī Cēzara laikmeta nemaz nepiedzīvojusi.
- Primitīvais barbarisms, kas gadusimtiem ilgi slēpās cilvēku sirdīs, apslēpts ar vieglu kultūras kārtu, no jauna atkal un atkal ārda civilizāciju. Bet viņa sāksies no jauna, sāksies kara priekos spēcīga un veselīga...
***
Burtnieks - 1933., nr. 11., 844.-853. lpp. un nr. 12., 935.-939. lpp. gada numerācijā
Pēteris Dardzāns (1889-1985), raksta publicēšanas laikā
Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas vadītājs
- Visus «bālģīmjus», t.i., balto rasi ir pārņēmušas bailes no dzīves īstenības. Tas ir gan visu novecojušo kultūru liktenis, kas atrautas no zemniecības un no dabiska sakara ar zemi un dabu un mitinās pilsētu sprostā. Šādas kultūras cilvēks ir arvien norūpējies par vakar- un rītdienu, un viņš nevar panest to, ka visām lietām ir sava liktenīga, nemaināma gaita, ka visu pārvalda neprātīgs gadījums un ka īstā vēsture nejūt žēlumu pret atsevišķa cilvēka privāto dzīvi.
- Sabiedrības izlaupīšana iet pilnā gaitā, jo vajag rast līdzekļus, ar ko uzturēt šķiru cīņas algotņus. Saimnieciskā būve tomēr šo nastu nevarēja izturēt, un, lūk, sākās sabrukums.
- Mēs atrodamies varbūt jau turpat otrā pasaules kara durvju priekšā.
- Vadošās šķiras un personas, nerunājot nemaz par vēlēšanu «lopiņu» lielajām masām, neredz tās lielās briesmas, kas no visām pusēm draud.
- Pār balto pasauli ir iestājusies nakts, zeme trīc, un lavas straumes jau veļas pāri veselām tautām. Bet stāvokli nevar glābt masas, to varēs tikai stipra personība.
- Šī pasaules revolūcija vilksies vēl varbūt līdz gadu simteņa pusei, varbūt arī līdz beigām. Taisni drausmīgākie gadu desmiti ir vēl priekšā.
- Uzvarēs tās tautas, kuru dzimstība būs lielāka. Bet ko mēs redzam? Francijā un Savienotās Valstīs ziemeļnieku elements nepieaug vairs nemaz. Francijā iedzīvotāju skaitu uztur vairs tikai poļu, itāļu un Āfrikas ieceļotāji. Lai uzvarētu, mums vajag būt stiprai rasei, bet stipras rases pazīme ir vienīgi bērnu bagātība.
- Kādreiz krāsainais baidījās no baltā, tagad viņš to nicina.
