«Manas pirmās atmiņas par Dzintaru koncertzāli... Es mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, un mums vajadzēja obligāti iet uz koncertiem. Skolai bija vienošanās ar filharmoniju, ka audzēkņi var bez maksas tikt uz tās organizētiem koncertiem, un Dzintaru koncertzāle tolaik ietilpa filharmonijā. Es šobrīd gan vairs neko nevaru pastāstīt par mūziku, ko tur dzirdēju, taču sajūtas atceros: vispatīkamākais bija satraukums pēc koncerta, kad, dodoties uz Dzintaru staciju, visi cilvēki kaut ko savstarpēji apsprieda, runāja par to, cik viss bijis interesanti... Parasti es viens uz koncertiem negāju, biju kopā ar draugiem, bija vasara, un mēs nereti vēl aizkavējāmies, staigājot pa Dzintaru mežaparku. Šī sajūtu buķete neizzūd,» smaidot stāsta Guntars Ķirsis, Dzintaru koncertzāles direktors. Dzintaru koncertzāle šogad svinēja 80 gadu jubileju. Šodien kopā ar Guntaru Ķirsi atskatīsimies uz koncertzāles gadiem un ielūkosimies nākotnē.
- Kā pagāja trauksmainais Dzintaru koncertzāles jubilejas gads?
- Labi! Ir mirkļa emocionālie uzplaiksnījumi, kad tu klausies koncertu, bet pēc laika - tas jau beidzies... Un koncerts paliek netveramās sajūtās. Bet ir lietas, kas paliek gluži tveramas, piemēram, leģendārā diriģenta Arvīda Jansona skulptūra, ko 16. decembrī atklājām koncertzālē. Arvīds Jansons bija pirmais starptautiski atzītais latviešu diriģents, kurš aizsāka latviešu diriģentu slavas gājienu pasaulē. Arvīda Jansona iesākto turpina viņa dēls Mariss Jansons. Šī skulptūra ir liecība par dižo personību, jo cilvēki diemžēl mēdz daudz ko aizmirst... Arvīds Jansons ir cilvēks, no kura sākās visu mūsu slaveno diriģentu gaitas - vai tas būtu Andris Nelsons, Mariss Jansons, Sigvards Kļava, Māris Sirmais vai kāds cits. Arvīds Jansons ir mūsējais, jūrmalnieks. Manai sirdij tuva ir arī izstāde, kas gan saistās ar bēdīgu notikumu - izstādes veidotājs savas izstādes atklāšanas dienā aizgāja citā saulē... Šī izstāde ir vērtīga gan no profesionālā, gan informācijas un kultūras viedokļa.
- Jā, šā gada 8. aprīlī arhitekts Matīss Mailītis gāja bojā traģiskā avārijā... Un tieši tajā dienā bija paredzēts atklāt izstādi Dzintaru koncertzālei 80. Personības un notikumi. Pastāstiet, lūdzu, par šo izstādi plašāk.
- Tai ir trīs dimensijas: personība, notikumi un vēsture. Tai ir svarīga loma balansa nodrošināšanā, lai cilvēki saprastu, ka koncertzāle - tā nav tikai izklaide, bet arī nopietna kultūrvēsturiska mantojuma sastāvdaļa. Ja paskatāmies uz Dzintaru koncertzāles 80 gadu vēsturi - tur ir tādas personības! Mstislavs Rostropovičs, Elīna Garanča, Svjatoslavs Rihters, Gidons Krēmers, Arvīds Jansons, Zubins Meta, Raimonds Pauls... Protams, arī Alla Pugačova, Filips Kirkorovs, kā arī visa mūsu latviešu estrāde. Nav neviena nopietna latviešu estrādes mākslinieka, kas še nebūtu uzstājies. Šī izstāde būs apskatāma līdz nākamā gada maijam.
- Esmu pamanījusi, ka jums labāk patīk nopietnā mūzika: vienkārši salīdzinu ar repertuāru, kas bija izvēlēts pirms jūsu atnākšanas uz Dzintaru koncertzāli.
- Negribētu salīdzināties... Manuprāt, vairāk ir runa par iespējām. Tās iespējas, kuras mums dod Jūrmalas pilsētas dome, ir plašākas nekā iepriekš. Bet manai sirdij tuvāks ir tas, ko cilvēks izdara no sirds, pa īstam, profesionāli. Tas, ka mēs iniciējam klasisko mūziku vairāk, ir saprotams, jo klasiskā mūzika nav cilvēka pirmā izvēle, tas ir raksturīgi. Tāpēc mums jāpalīdz nokļūt līdz cilvēkam tām lietām, kas ir profesionālas, tām lietām, kuras cilvēki mācās gadu desmitiem, un tās ir pamatlietas - rupjmaize, ja var tā teikt. Tāda ir Eiropas prakse: nodokļu maksātāju naudu virzīt akadēmiskās mūzikas atbalstam. Bet tajā paša laikā es ļoti augstu vērtēju izklaides žanra māksliniekus, un viņu veikums nekādā ziņā nav mazāks.
- Cik zinu, ārvalstīs ir fantastiski liels finansējums dažādiem akadēmiskās mūzikas koncertiem, festivāliem. Desmit miljoni, divdesmit pieci miljoni eiro... Teorētiski jau mēs saprotam, ka pie mums kultūrai jābūt daudz lielākam finansējumam.
- Tad, kad mēs runājam ar kolēģiem no citām valstīm, mums labāk nevērt vaļā muti par mūsu finansējumu. Viņi tikai paskatās uz mūsu afišām un pabrīnās, kā mēs to spējam izdarīt... Mūsu koncertzāles budžets ir 500 000 eiro, savukārt viena paša Zalcburgas festivāla budžets ir 25 miljoni eiro. Bet Rietumeiropā ar visiem milzīgajiem budžetiem ir savas problēmas. Festivālu rīkotāji atzīst, ka viņi ir kļuvuši par ķīlniekiem, jo ir pieradinājuši māksliniekus pie ļoti augstiem honorāriem. Lai cik liels arī būtu atalgojums, cilvēkam vienmēr gribas drusku vairāk... Tas ir cilvēka dabā. Ja šogad mākslinieks prasa, piemēram, 20 000 eiro par koncertu, nākamgad viņš prasīs, iespējams, jau 22 000 eiro. Tā šie skaitļi kāpj. Un patlaban Rietumeiropā mēs redzam, ka tiek likvidēti orķestri. Un ne jau tāpēc, ka naudas būtu palicis mazāk, bet gan tālab, ka ir drausmīgs mūziķu arodbiedrību spiediens uz darba devējiem. Bet darba devēji lielākoties ir valstiskas organizācijas, piemēram, Dānijas radio vai Nīderlandes koncertu apvienība. Naudas avots lielākoties ir valsts. Spiediens ir tāds, ka pienāks viens brīdis, kad ir sasniegti finansējuma griesti: valstij vairāk naudas nav! Tad organizējas streiki, tiek izvirzītas prasības pēc lielāka atalgojuma. Un tad tiek pieņemts lēmums: labāk likvidēt to vai citu orķestri vai koncertapvienību, lai viss nomierinās, varbūt vēlāk uztaisīsim kaut ko jaunu. Patlaban pa visu Eiropu iet ziņas: likvidēts Dānijas radio koris, Nīderlandes simfoniskais orķestris, tikko Šveicē tika likvidēts simfoniskais orķestris... Nē, šīs valstis nav kļuvušas mazāk turīgas. Vienkārši spiediens ir milzīgs. Un ja mēs šodien gribam būt kaut cik nopietni spēlētāji mūzikas pasaulē, tad mums arī jāpalielina finansējums.
- Mākslinieki, kas ārvalstīs saņem milzu honorārus - vai viņi brauks pie mums par nesalīdzināmi mazākiem honorāriem?
- Es negribētu to skaidrot tik vienkārši. Manis pieminētā lieta par honorāriem - tā ir tikai viena tendence. Ap to apkārt ir vesela jūra vēl citu lietu, kas maksā vājprātīgas naudas. Piemēram, Vācijā noīrēt autobusu uz vienu dienu - tas būs piecreiz lielāks skaitlis nekā pie mums. Vai arī noīrēt videoprojekcijām nepieciešamo tehniku - skaitļi ir sakāpināti līdz ārprātam. Latvijā mēs to varam izdarīt daudz ekonomiskāk. Ja runājam par konkrētiem spilgtiem māksliniekiem... Tas ir tāpat kā ar mersedesu: Vācijā un Latvijā šim auto cena faktiski ir vienāda.
- 2016. gada vasara bija otrā, kad Dzintaru koncertzāli vairs neapskaloja Jaunais vilnis. Daudzi teica: viss, koncertzāle aizies bojā, koncertdzīves vairs nebūs, Jūrmala vasarā izmirs utt. Ir jūtama atšķirība cilvēku apmeklētības ziņā?
- Varu runāt par to, kas mainījies koncertzālei kā uzņēmumam. Jāņem vērā, ka Dzintaru koncertzālei pēdējos divos gados ir citas attiecības ar Jūrmalas pilsētas domi. Šis attiecību modelis ir godīgs un caurspīdīgs. Un koncertzālei šis modelis ir labāks, un tas sakrīt ar to, ka mums vairs nav šā jūsu pieminētā festivāla. Līdz tam bija tā, ka koncertzāle dotēja šo festivālu. Pašā sākumā vienojāmies ar domi, ka tas nav pareizi. Šis festivāls un pāris līdzīgie nesa koncertzālei zaudējumus. Vai daudzi jūt milzu zaudējumu, ka vairs nav Jaunā viļņa? Domāju, ka ne. Gandrīz visi tie paši mākslinieki tāpat uzstājas Dzintaros. Arī Laima Vaikule rīko savu festivālu, kas kļūst arvien vērienīgāks. Man Jaunais vilnis nekad nav emocionāli pietrūcis, bet nevaru apgalvot, ka netrūkst kādam citam. Gan jau cilvēki var atrast kaut ko sev piemērotu, jo koncerti ir nepārtraukti, un mums pat pietrūkst laika, lai zāli savestu kārtībā. Patlaban uzņēmēji ir izveidojuši apvienību, kuras mērķis ir nodrošināt augstas klases pasaules akadēmiskās mūzikas mākslinieku klātesamību Dzintaru koncertzālē. Tie būs spilgti pasākumi. Būs arī citi - populārās mūzikas koncerti. Un cilvēkiem, kuri atbrauc uz Jūrmalu un dzīvo šeit, piemēram, nedēļu, ir iespējas dzirdēt visu - sākot no akadēmiskās mūzikas, beidzot ar populāro.
- Jaunais vilnis tagad ņemas pa Sočiem, un izskatās, ka pārāk laimīgi viņi tur nav. Ja nu viņi sagrib atpakaļ uz Jūrmalu - ko tad?
- Ja viņi tā teiks, tad domāsim. Ja runājam par Jauno vilni, mēs aizmirstam kaimiņvalsts specifiku. Tāpat vien - iegribējās, atnācām - tā tas nenotiek. Pēdējā laikā esmu bijis Krievijā - gan Maskavā, gan daudz tālāk. Neskatoties uz krievu dziļo sirsnību un viesmīlību, viņi dzīvo pārliecībā, ka pie mums, Latvijā, krievs uz ielas nevar iziet - viņu uzreiz nosit. Sākumā domāju - tie tādi stulbi jociņi. Taču vēlāk sapratu, ka šī propaganda dziļi iesēdusies vienkāršo krievu apziņā. Viņi man saka: tu esi foršs džeks, bet tie pārējie... un pie jums tur esesieši maršē pa ielām! Nedomāju, ka šo pārliecību iespējams mainīt. Tur propagandas mašīna griežas uz pilnu klapi. Tāpēc, nojaušot šīs mūsu uztveres atšķirības, mēs nezinām, vai tāds Jaunais vilnis atgriezīsies vai ne. Visdrīzāk - ne.
- Kā koncertdzīvi ietekmē Jūrmalas sezonalitāte? Tagad varbūt mazāk, jo ir slēgtā koncertzāle, kur arī ziemā notiek koncerti.
- Ko cilvēkiem darīt šajā pilsētas daļā - faktiski centrā? Viņi iet uz jūru. Bet mums tagad ir polārā ziema - visu laiku tumšs, bez sniega, arī pie jūras daudz nepastaigāsi. Taču Dzintaru koncertzāle atdzīvina visu reģionu, jo pie mums notiek koncerti, konferences, restorāniem un viesnīcām ir darbs.
- Kas jums padomā nākamajai vasarai?
- Būs Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, pilnīgi jaunā kvalitātē būs Jūrmalas baleta festivāls - tam būs jauns impulss ar dažādām vizuālām lietām, būs romu kultūras festivāls, kā ik gadu - festivāls Summertime, viesosies izcilais amerikāņu trompetists, pasaules mēroga zvaigzne Kriss Boti - viņa mūzika ir kā starpposms no vieglās mūzikas uz akadēmisko. Man viņš ārkārtīgi patīk: es būtu gatavs braukt uz jebkuru vietu, kur viņš koncertē. Protams, būs arī Laimas Vaikules festivāls, Jūrmalas festivāls, būs Ksenija Sidorova ar jaunu projektu, maestro Raimonds Pauls ar Radio bigbendu...
- Sakiet, vai klausītājs aug? Vai viņš pierod pie nopietnā repertuāra?
- Jūs sakāt - nopietnais repertuārs... Negribas man baidīt klausītājus! (Smejas.) Tādu cilvēku, kuri izprot to, kas notiek koncertā, to, kuri spēj profesionāli analizēt skaņdarbus, ir ļoti maz. Tie ir tādi paši cilvēki kā profesionāli vīnziņi. Ir cilvēki, kuri pastiprināti interesējas par akadēmisko mūziku. Taču arī to ir salīdzinoši maz. Viņi cenšas apmeklēt visu, kas notiek Operā, teātros, koncertzālēs. Bet trešā kategorija, kas man ļoti mīļa: tie ir cilvēki, kas nāk uz koncertiem, lai saņemtu jaunu pieredzi un emocijas. Un tieši to mēs cenšamies piedāvāt. Jo ikviens mūziķis, kas pie mums uzstājas, spēj piedāvāt to, ko klausītājs, sēžot mājās pie TV ekrāna, nekad nevar iegūt. Un Dzintaru koncertzāle piedāvā veselu virkni lielisku sajūtu. Tu atnāc estētiski ļoti patīkamā vidē, tu iedzer labu kafiju, tu vari izstaigāt Anša Cīruļa mākslas galeriju, tu vari apstāties pie viņa gleznām un apzināties, ka šis mākslinieks ir viens no mūsu valsts ģerboņa un karoga dizaina autoriem. Tā ir tāda enerģija, un tā ir mūsu Dzintaru koncertzālē! Un mums ir arī Arvīda Jansona skulptūra, un tas ir mūsdienu tēlniecības vissvaigākais paraugs. Un pēc tā visa ir koncerts...
- Dzintaru koncertzāle ir unikāls objekts Latvijā. Un ne tikai: šī koncertzāle ir unikāla arī visā Eiropā.
- Absolūti unikāls. Pavasarī bija konference, kurā tikāmies ar tūrisma nozares pārstāvjiem. Eksperti nāca ar atziņu, ka šodien vairs nepietiek, ka konferences rīkošanai ir telpa, galdi, krēsli: visi meklē kaut kādu pievienoto vērtību. Nepietiek ar labi aprīkotu telpu, vajag arī objektu. Un mums ir šis objekts, kur viss ir uz vietas. Kā tad parasti notiek? Ir kaut kāda konference, pēc tam dalībniekus ved uz kaut kurieni kaut ko skatīties. Bet te ir viss, te ir arī viesnīcas un ēdināšanas infrastruktūra, un pati Dzintaru koncertzāle ir padziļinātas apskates vērts objekts.
- Kā iesāksies 2017. gads?
- Jauno gadu sāksim ar ļoti interesantu projektu. Tas būs uzvedums, divu aktieru teātris, stāsts par zīdaini, kurš tika uznests uz kuģa, kas pagājuša gadsimta 30. gados kursēja no Sanfrancisko uz Londonu. Šis bērns tur uzauga, ne reizi nenokāpjot uz zemes. Tas ir itāļu autora Alesandro Bariko romāns - stāsts par zēnu, kuru uzaudzināja orķestra trompetists un kurš kļuva par fantastisku džeza pianistu. 7. janvārī ir pareizticīgo Ziemsvētki, un tas ir stāsts par atdzimšanu un pārdzimšanu. Galvenajā lomā būs krievu aktieris Maksims Buselis. Bet ir arī otra galvenā loma, un tā ir pianistam Vestardam Šimkum, kas improvizē, veidodams mūzikas sadaļu. Un pēc tam - 12. janvārī - svinēsim Raimonda Paula dzimšanas dienu. Tik bagāti mums sāksies jaunais gads.
