«Es nepateikšu neko jaunu – ar lellēm strādāt ir ļoti interesanti, jo šī spēles veida iespējas un potenciāls ir neizmērojams. Ja lellei vajag lidot, tā var lidot, ja vajag nocirst galvu, tai var nocirst galvu. Absolūta brīvība. To sapratu tikai tagad, strādājot pie savas jau trešās izrādes Leļļu teātrī,» atzīst jaunais dramaturgs un režisors Edgars Niklasons.
Svētdien, 27. novembrī, Latvijas Leļļu teātra repertuāru papildinās jauna latviešu trupas izrāde Gulivera ceļojumi, ko režisors Edgars Niklasons iestudējis pēc Džonatana Svifta darba motīviem. Izrādes notikumus aktieri Lienīte Osipova, Dace Vītola un Artūrs Putniņš izspēlē ar miniatūrām marionetēm, milzu objektiem, animāciju un 3D tehnoloģijā izprintētām silikona figūriņām, kuru prototips ir viens no aktieriem. Māksliniece - Sintija Jēkabsone, mūziku radījis režisora brālis, mūziķis Kaspars Niklasons, animāciju - Lizete Upīte, bet kustību partitūru - Alise Putniņa. Ieteicamais vecums: 6+.
Izstāstīt pa savam
«Līdzīgi kā mans pirmais darbiņš Leļļu teātrī - Otfrīda Preislera stāsts Herbe ar lielo cepuri, kas pirmizrādi piedzīvoja pirms diviem gadiem - arī Gulivera ceļojumi bija viena no manas bērnības mīļākajām grāmatām. Tomēr lielāku iespaidu par angļu rakstnieka Džonatana Svifta grāmatā izlasīto uz mani atstāja 1996. gadā uzņemtā filma Gulivera ceļojumi [Guliver’s Travels, režisors Čārlzs Staridžs]. Dramaturģiski ļoti laba filma ar interesantu scenāriju un veiksmīgu montāžu, ar ļoti labiem aktierdarbiem, bet stāsts nebija gluži kā grāmatā - filmā bija vairāk attīstīts drošsirdīgā kuģa ārsta doktora Lemjuela Gulivera raksturs. Patiesībā vairāk pat filmas dēļ man gribējās šo stāstu izstāstīt arī pa savam,» atklāj izrādes dramatizējuma autors un režisors. Viņaprāt, grāmatā Gulivera tēls ir diezgan plakans, bet režisoram, nu jau kā pieaugušajam, ir vairāki jautājumi: kāpēc Guliveram ir nepieciešamība doties prom no ģimenes? Kas viņu dzen doties ceļojumā? Kāpēc viņš nepārtraukti gremdējas atmiņās par ceļojumiem uz fantastiskām zemēm, kādas ir Liliputija vai Milžu zeme? «Autors nepiedāvā Gulivera raksturu, viņš neatbild uz šiem jautājumiem, jo tā ir politiskā satīra. Tāpēc to veidoju pats,» saka Edgars Niklasons, uzsverot, ka arī viņam ceļošana ir ļoti aktuāla. Tādā ziņā, ka aizbraukt no Latvijas un padzīvot kur citur kādu laiku. «Es zinu šo sajūtu, man tā nav sveša. Tāpēc man bija interesanti veidot Guliveru - kā ļoti apzinīgu ārstu, kā labu vīru un mīlošu tēvu saviem bērniem. Kā cilvēku, kuram dzīvē ir daudz atbildības, bet kuram ik pa laikam gribas būt brīvam. Mūsu izrādē uzsvars ir uz pašu Guliveru, uz viņa raksturu, uzliekot viņam lielāku emocionālo slodzi,» atklāj jauniestudējuma autors. Viņaprāt, stāsts par Guliveru nav tik daudz atsauce uz bērnību, cik aktualitāte pieaugušajiem. «Vienalga, lai kādi pienākumi mūs turētu mūsu komforta zonā, mums katram, neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, ir nepieciešams laiku pa laikam iziet no tās ārā, kaut kur aizceļojot,» uzskata Edgars Niklasons.
Divas atšķirīgas izrādes
Šā gada pavasarī šo pašu darbu Edgars Niklasons iestudēja Leļļu teātra krievu trupā - Путeшествия Гулливера pirmizrādi piedzīvoja 15. maijā. To izspēlē aktieri Vladimirs Svoboda, Elīna Feofanova un Kristīne Varša, bet interesanti, ka izrādes, kurām ir viens dramatizējums un viens režisors, latviešu un krievu trupā ir pilnīgi atšķirīgas. «Jā, okei, ir tie paši rekvizīti un lelles, bet aktieriem abās trupās ir pavisam atšķirīgs skatījums uz šo stāstu. Ja godīgi, nedomāju, ka būs tik krasi citādāk. Krievu valoda iedod savu kodu, kā šo darbu veidot, līdz ar to šajā trupā izrāde ir poētiskāka, sentimentālāka un plūstošāka. Latviešu trupā izrāde sanākusi ekspresīvāka, azartiskāka, tā neļauj atslābt ne brīdi. Tas ir cits redzējums, arī cita forma,» režisors pats ir pārsteigts. «Ir ļoti interesanti redzēt, kā mainās sākotnējā iecere par to, kāds būs viens vai otrs varonis, jo aktieru rokās lelles iegūst pavisam jaunas, neparedzētas rakstura nianses. Un patiesībā es tikai tagad pa īstam sāku redzēt, kādas iespējas piedāvā leļļu teātris.»
Atgriezies pie zīmēšanas
Edgars Niklasons ir ieguvis dramaturga un režisora izglītību, un šobrīd viņš studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistrantūrā. «Tas nav papīra dēļ, un man nav ambīciju būt par scenogrāfu,» viņš uzsver, sakot, ka vienkārši vēlas papildināt zināšanas, paplašināt redzesloku un vizuālo domāšanu, kas arī režisoram ir ļoti nepieciešama. «Vizuālā domāšana man vienmēr bijusi spēcīga, cits jautājums, kā to esmu vai neesmu izmantojis. Patiesībā sākotnējais plāns bija studēt Mākslas akadēmijā, tas it kā bija skaidrs jau no bērnības. Jo es zīmēju, gāju mākslas skolā, uz kursiem lietišķajos [Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā], un pat nebija divu domu, ka varētu studēt citā augstskolā. Bet vidusskola ir vidusskola - tā izdara savas korekcijas, un plānu vairs vispār nav...» režisors pasmaida un atzīstas, ka vidusskolā bija slinks, vairs akadēmiski nezīmēja, līdz ar to arī apzinājās, ka tur iestāties nav izredžu. «Taču šī vēlme manī sēdēja visu laiku, un - nu es tur esmu! Ir tik forši atkal atgriezties pie zīmēšanas. Turklāt šajā vecumā, kad šī izglītība nav obligāta, es to pat neuztveru kā mācību iestādi. Man ļoti patika, kā teica Madara Botmane [Latvijas Nacionālā teātra aktrise], kura tur studē apģērbu dizainu - ka Mākslas akadēmija ir kvalitatīvs brīvā laika pavadīšanas veids. Un tā arī ir. Es gan nevarētu teikt, ka man ir daudz brīva laika, bet nu es ar prieku to atrodu,» stāsta LMA students. Šobrīd viņš aktīvi domā par diplomdarbu, jau zina, ko grib iestudēt. «Idejiskais un praktiskais uzstādījums nav vienkāršs, būs jāpacīnās arī par finansēm. Tas nebūs teātra vidē, un tas uzreiz rada daudz problēmu. Bet man arī nav interesanti iet vieglāko ceļu,» uzsver Edgars Niklasons.
Latiņa pacelta augstu
Nepavisam nav viegls, bet interesants gan ir darbs ar jauniešiem Rīgas Teikas vidusskolā, kur Edgars Niklasons jau divarpus gadus vada teātra studiju Te13. Te tāpēc, ka Teikā, un tāpēc, ka teātris. «Man gan patīk arī, ka šis nosaukums daudziem asociējas ar traktora vai tanka modeli, jo mēs jau arī ejam un bliežam,» piebilst studijas vadītājs, atklājot, ka 13 ir tāpēc, ka tieši tik bija jauniešu studijas pirmajā gadā, ar kuriem iestudēts teātra uzvedums Zinkābija - par to, kā bija deviņdesmitajos gados pēc viņu vecāku stāstītā. Izrāde guva tūlītēju skatītāju atzinību un jau 2015. gada augustā devās uz Starā Ļubovnu Slovākijā, kur piedalījās starptautiskajā teātra un kino festivālā UmUm’15. Tas ir salīdzinoši rets gadījums, kad skolas vecuma jauniešu uzvedums iekļūst festivālā, kas primāri paredzēts teātra profesionāļiem.
«Jau ar pirmo izrādi esam pacēluši diezgan augstu latiņu. Kopš ar viņiem strādāju, daudz esmu domājis par teātri pusaudžiem - nu nav viņiem daudz ko skatīties. Jā, viņi iet uz teātri, viņiem patīk, viņu favorīti ir Dailes un Jaunais Rīgas teātris, bet es esmu dzirdējis, kā viņi saka, ka nekas cits jau neatliek, kā pielāgoties pieaugušo auditorijas izrādēm. Tāpēc mūsu uzstādījums jau no pirmā pastāvēšanas gada ir, ka mēs taisām tikai oriģināldramaturģiju un runājam par tēmām, kas skar viņus pašus. Šogad savā jauniestudējumā runāsim par barikādēm un to, kā jaunieši izprot tā laika notikumus,» atklāj Edgars Niklasons, uzsverot, ka šie jaunieši viņam māca sarežģītas lietas pasniegt vienkārši. Un tas, kā izrādās, nemaz neesot tik vienkārši.
«Viņiem nav jāzina visas aktieriskās lietas, ko māca Kultūras akadēmijā, jo es uzskatu, ka, precīzi spiežot uz attiecīgajām pogām, no skolas jaunieša var panākt līdzvērtīgu rezultātu kā no jauna aktiera. Jautājums, kā tu viņu ieinteresē pieslēgties procesam un - kā tu dabū laukā no viņa to dzīvo emociju,» uzskata režisors.
Interesanti, vai kāds no viņa pirmajiem audzēkņiem, kuri jau beiguši skolu, ir izvēlējies aktiera profesiju? «Jā, ir, Elizabete Skrastiņa. Viņa mācās jaunajā Latvijas Leļļu teātra aktieru kursā,» gandarīts ir teātra studijas Te13 vadītājs. «Lai arī viņai skatuviskā pieredze bija jau pirms tam, vairāk gan ar mūziku saistīta, man, protams, ir liels prieks.»
***
Edgars NIKLASONS
• Dramaturgs, režisors
• Kulturoloģijas skolotājs Rīgas Teikas vidusskolā, teātra mākslas studijas Te13 vadītājs (kopš 2014. g.)
• Dzimis 1988. gada 1. februārī Rīgā
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), humanitāro zinātņu bakalaura akadēmiskais grāds mākslās (teātra, kino un TV dramaturģija, 2007-2011); L. Janāčeka Mūzikas un teātra mākslas akadēmija (Brno, Čehijā, studijas ES mūžizglītības programmas Erasmus ietvaros, 2009-2010); LKA, humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās (teātra māksla, 2012-2014)
• Šobrīd studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā
• Darba pieredze dramaturga profesijā: multfilma Kā nopelnīt miljonu? (2009), projekts Pelēkā asfalta stāsti (Survival Kit, 2010), Izrāde «Gals» (rež. E. Seņkovs, Latvijas Nacionālais teātris, 2011), īsfilma Robeža (rež. G. Jakobsons, LKA, 2012), izrādes Lupatas (rež. P. Pļavniece, DDT, 2012), Paspēlēsim mājās (rež. V. Roziņš, DDT) un Vecmāmiņas (rež. A. AustriņaSeņkāne, Ed. Smiļģa Teātra muzejs, 2014), interneta seriāls Cilvēks ar neierobežotu atbildību (rež. L. Sniega, 2015), izrāde Pietura (rež. M. Dubra, 2016), īsfilma Mažora dienas, minora naktis (rež. D. Celmiņa, LKA, 2016)
• Režijas darbi: Valdis (LKA, Ed. Smiļģa Teātra muzejs, 2013), Herbe ar lielo cepuri (Latvijas Leļļu teātris, 2014), Daktera kungs (Kara Kutu Tiyatro, Stambula, Turcija, 2014), Zinkābija (Rīgas Teikas vidusskola, 2015), Romāns, ko nelasīt (Domnīcas Providus pasākums sarunu festivālam Lampa, 2015), Xkurss (Rīgas Teikas vidusskola, 2016), Gulivera ceļojumi (Latvijas Leļļu teātris, 2016)
