«Man nepatīk tik sīki stāsti, kur kādam nosāpējis, ka otrs viņam ko neglaimojošu pateicis. Man patīk lielāki stāsti, un politika piedāvā liela mēroga stāstus,» saka Latvijas Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis. Rītvakar Aktieru zālē pirmizrāde viņa jaunākajam veikumam – izrādei Veiksmes stāsts.
Iekšzemes kopprodukta kritums par 18%, bezdarbs 20%, nepieciešams aizņemties 7,5 miljardus. Bankrots? Devalvācija? Pilnīgi visi braucam prom? Nē. Dombrovskis! Dombrovskis un ne tikai viņš, kuram pateicoties, iekšzemes kopprodukts pieaug, bezdarbs samazinās un visus 7,5 miljardus iztērēt arī nevajag. Veiksmes stāsts? Bet varbūt jāpameklē cits īpašības vārds? Kopā ar izrādes dramaturgu Jāni Balodi režisors uzdod jautājumus un kopā ar aktieriem Daigu Gaismiņu, Uldi Siliņu, Jāni Vimbu un Romānu Bargo aicina uz diskusiju.
Vai bija alternatīva?
«Mani ļoti interesē politekonomiskie jautājumi, par tiem arī iepriekš esmu runājis. Konkrēti šā darba impulss bija grāmata, kas izdota jau 2007. gadā, ir tulkota arī latviski, bet es to izlasīju tikai tagad - tas ir Naomi Kleinas politekonomikas pētījums Šoka doktrīna. Katastrofu kapitālisma uznāciens. Es to lasīju angļu valodā, un tur ir stāsts par to, kas notika Čīlē, kad pēc militārā apvērsuma pie varas nāca Augusto Pinočets, un kā tika ieviesta brīvā tirgus sistēma,» stāsta izrādes režisors, norādot, ka tas ir viens no izsmeļošākajiem vēstījumiem par «pasaules privatizācijas» līdz šim vērienīgāko un ienesīgāko «pasākumu» - krīžu jeb katastrofu kapitālismu. «Grāmatas autore uzdod jautājumu, vai brīvais tirgus iet kopā ar demokrātiju, un vienlaikus apskata vairākus gadījumus, ka tā gluži nav - ka demokrātija ir bijusi nozagta, ka cilvēku vēlmes bijušas savādākas. Ne visu privatizēt, ne visu atdot investoriem. Grāmatā ir vairāki ļoti interesanti piemēri,» stāsta Valters Sīlis, norādot, ka ar savu jauniestudējumu viņš aicina skatītājus aizdomāties, kā mēs esam rīkojušies krīzes situācijās.
Režisors stāsta: kad Latviju skāra ekonomiskā krīze, visiem bija jāsaspiežas. Arī teātri tika nostādīti fakta priekšā, ka valsts kultūras iestādei jākļūst par peļņas objektu. «Teātris bija un ir spiests strādāt kā rūpnīca. Jo ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas un arī domāšana ir mainījusies. Bet - kā mēs līdz tam nonācām? Vai bija kādas alternatīvas?...»
Nevienlīdzība ir liela
Valters Sīlis ar dramaturgu Jāni Balodi sadarbojas kopš 2011. gada, kad Nacionālajā teātrī tapa abu kopīgi veidotā izrāde Visi mani prezidenti, kas saņēma 2010./2011. gada Spēlmaņu nakts balvu kā Gada latviešu autora iestudējums. 2013. gadā Dirty Deal Teatro tika kopīgi radīta izrādelekcija Nacionālās attīstības plāns - par 68 lapu garu dokumentu, kuru īstenojot, Latvijas iedzīvotāji pēc septiņiem gadiem būs divreiz turīgāki, izglītotāki un laimīgāki. «Mēs taču redzam, ka nekur neesam izrāvušies, progresa rādītāji nav auguši, nevienlīdzība ir tikpat liela. Jo visi centieni tiek apturēti pusceļā. Kāpēc tā ir? Kāpēc mēs tam visam ticējām? Varbūt vajag par to runāt tieši tagad, kad vienas sāpes pārgājušas un nākamās vēl nav skārušas? Lai nākamreiz būtu uzmanīgāki. Varbūt ir vērts paskatīties vēsturē, kā tā attiecas uz šodienu. Jo tai joprojām ir daudzas un dažādas ietekmes,» uzskata Veiksmes stāsta režisors.
Domas detektīvs
Kāpēc Dombrovskis? «Barrozu [bijušais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu] dabū darbu ASV investīciju bankas Goldman Sachs Londonas birojā - krīzes situācijā viņš dabū atalgojumu par labi padarītu darbu! Dombrovskis arī ir saņēmis atalgojumu par labi padarītu darbu. Jā, tieši viņš bija mūsu meklējumu un pētījumu sākums, no šā punkta sākām savu izmeklēšanu,» režisors paskaidro, norādot, ka Veiksmes stāsts ir eseja, domas detektīvs, kas sadiegts tā, lai skatītājam būtu interesanti. Mēs sākām savu ceļojumu ar Dombrovski, taču, pētot tālāk, atklājās varoņi, par kuriem runāt bija vēl interesantāk.
«Ja izrādē Visi mani prezidenti mēs ļoti iedziļinājāmies konkrētajos tēlos, tad šajā izrādē, kurā Andris Vilks un Ilmārs Rimšēvičs, piemēram, parādās vairāk nekā Valdis Dombrovskis, mēs nemeklējam precīzas vizuālas līdzības, netaisām frizūras. Mēs vairāk pētām viņu domu enerģiju, ko viņi runājuši, un kā mēs to esam sapratuši - ko viņi ir teikuši gan 90. gadu sākumā, gan krīzes laikā, gan pēckrīzes periodā. Jā, es viņiem varu piekrist un varu nepiekrist, bet man ir interesanti iet sarunā. Jo viņi patiešām tic savai idejai. Skaidrs, ka mēs katrs kaut ko darām sava labuma dēļ, bet dažkārt cilvēki kalpo savai pārliecībai - tic, ka, tikai šādi vadot valsti, var panākt konkrētu izaugsmi. Vai tā patiešām ir, tas ir cits jautājums. Un tomēr tādi cilvēki mani interesē vairāk nekā tie, kuri vienkārši grib apkrāpt valsti, visu sagrābt sev,» stāsta Valters Sīlis, piebilstot, ka viņam kā režisoram ir privileģēta iespēja to visu komentēt. Brīvība emocionāli spēlēties, tā viņš to sauc. «Tu tā teici, bet es tā sapratu... Un izrāde sanāk kā komentārs avīzes otrajā lapā, tikai daudz plašāks un dramatiskāks.»
Dombrovskis būs vīlies
Jauniestudējuma režisors piekrīt: tu vari uztaisīt rāmi, kurā emocionāli spēlēties, bet tev ir jāatstāj telpa arī viedokļiem, kuriem tu varbūt nepiekritīsi. Tiem ir jādod iespēja būt, un tie ir jāuzklausa. «Protams, man ir sava politiskā pārliecība, ko tagad varbūt paužu vairāk nekā izrādē. Arī izrādē ir mans personīgais skatījums, tikai tur es iedodu telpu arī vēl neizpētītam laukam, par ko man vēl nav skaidra viedokļa.»
Valters Sīlis atklāj: sākotnēji izrādes žanrs tika nodefinēts kā klasiskās mūzikas koncerts, kas pārvēršas pankrokā. Jo viss sākas ļoti eleganti un tad aiziet neprātībās. «Patiesībā šis žanrs izrādē arī ir izturēts,» režisors uzskata, paskaidrojot, ka viņi runā par sarežģītām lietām, to savienojot ar muļķīgiem jokiem, tādējādi pasmejoties ne tikai par citiem, bet arī paši par sevi.
«Mana vecmāmiņa bija lasījusi interviju ar Dombrovski, kurā viņam jautāts, vai viņš ies skatīties Veiksmes stāstu. Viņš bija atbildējis apstiprinoši. Viņš būs vīlies, ka viņu neparodē un par viņu nesmejas. Domāju, viņš teiks: tas nav par mani... nu, varbūt tikai mazliet. Un tomēr es gribētu, lai viņš atnāk un paskatās. Un lai pasaka, ja nepiekrīt tam, kā mēs domājam. Un tā jau būs tā diskusija, uz ko mēs ikvienu aicinām,» saka izrādes režisors. Viņaprāt, tā jau ir tā teātra burvība, ka mēs varam izkāpt no savas ikdienas, paskatīties uz sevi no malas, padomāt, kas ar mums ir noticis, ko tas mums devis, ko atņēmis un ko, iespējams, vēl dos. «Ja vajadzēs iet revolūcijā, tad arī iesim revolūcijā. Bet šobrīd mēs gribam skatītāju sapurināt, lai viņam veidojas pašam savs viedoklis.»
Gudrs stāsts bērniem
Režisors un dramaturgs strādāja pusgadu, lai izstāstītu Veiksmes stāstu. «To visu lasot, pētot, par to domājot, nokļuvām ne tai gaišākajā pasaulē, bet - režisora privilēģija ir pēc tam stāstīt atkal citus stāstus,» saka Valters Sīlis, atklājot, ka viņa nākamā iecere ir izstāstīt britu autora Marka Hedona (1962) brīnišķīgo stāstu Savādais atgadījums ar suni naktī, kas stāsta par puiku, kurš mēģina atrisināt suņa slepkavību. Smeldzīgs, gudrs un izglītojošs stāsts bērniem un vecākiem.
Režisora meita Katrīna tētim esot lūgusi uztaisīt izrādi Salmenīte un Čībiņa, kas ir somu rakstnieču Sinikas un Tīnas Nopolu stāstu krājums bērniem. «Vēl bijuši pāris pasūtījumi, bet... nu nē, nebūs,» viņš pasmaida, atrunājoties, ka pirms trim gadiem vienu pasaku ir jau uztaisījis - brāļu Grimmu Sarkangalvīti Latvijas Leļļu teātrī.
Šajā sezonā režisors turpinās patriotisma tēmu un Dirty Deal Teatro iestudēs Matīsa Gricmaņa stāstu Nacionālists. Tas vēl ir tapšanas procesā, bet stāsts būs diezgan autobiogrāfisks, jo tā autors pats savulaik bijis Latviešu nacionālistu kluba Talsu nodaļas vadītājs.
Ir cerība
Valters Sīlis vasarā apmeklējis Starptautisko laikmetīgā teātra un dejas festivālu Baltoscandal, kas ik pēc diviem gadiem notiek Rakverē Igaunijā. «Noskatoties vairākas izrādes, secināju, ka stāsti bija diezgan skumji. Man bija tā laime būt šajā festivālā arī 2012. gadā, kad tikko bija beigusies krīze, un, ja jāsalīdzina, toreiz bija daudz gaišāks skats uz rītdienu. Tagad bija jūtama bezcerība, naivuma zudums, vērtības ir zaudētas un jaunas grūti atrast. Bet man gan ir cerība, ka arī šodienas grūtībās kādu veiksmes stāstu tomēr vēl varam atrast...»
***
Valters SĪLIS
• Latvijas Nacionālā teātra režisors
• Dzimis 1985. gada 10. janvārī Rīgā
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija (humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslā, dramatiskā teātra režija), ERASMUS programmas ietvaros studējis teātra režiju Varšavā (2007)
• Saņēmis 7 Spēlmaņu nakts nominācijas: Gada spilgtākā debija (par režiju izrādei Par mammām, 2008), Gada jaunais skatuves mākslinieks (par režiju izrādei Pierādījums, 2010), Gada jaunais skatuves mākslinieks (par režiju izrādēm Veļupes krastā un Visi mani prezidenti, 2011), Gada izrāde (par T. Letsa Osedžas zeme, 2012), Gada režisors (par izrādi Leģionāri, ĢIT, 2012), Gada latviešu autora darba iestudējums (par J. Baloža Nacionālais attīstības plāns, Dirty Deal Teatro, 2013), Gada mazās formas izrāde (par izrādi Prāts, 2015)
• Repertuāra izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī: T. Letsa Osedžas zeme, R. Blaumaņa Indrāni, R. Bīna Divu kungu kalps. Anno 1963, J. Baloža Pieaugušie, M. Edsones Prāts, M. Bērziņa Svina garša
• Precējies. Meita Katrīna mācās 1. klasē
