«Es nekad neesmu interesējies par politiku un agrāk biju imūns pret visu, ko sauc par politiķu spēlītēm. Jo uzskatīju, ka māksla stāv pāri visam. Šajā izrādē nav daudz politikas, un māksla, protams, arī stāv pāri visam – ja tu neesi vienaldzīgs un tev ir ko teikt,» uzskata aktieris Andris Bulis. Viņš spēlē galveno – bēgļa – lomu režisores Gaļinas Poļiščukas jaunajā izrādē Dzīvības kvota. Pirmizrāde jau rītvakar Jūrmalas kultūras centrā.
Šodien viena no aktuālākajām tēmām informācijas telpā ir bēgļu kvotas. Kas mūsos uzvarēs - pašsaglabāšanās instinkts vai humānisms ar tiesībām uz pašiznīcināšanos? Atbildes uz šiem jautājumiem mūsu sabiedrībā nav viennozīmīgas, jo šī problēma var skart ikvienu no mums. Atbildes nav arī izrādes radošajai komandai - tas ir mēģinājums izprast situāciju, kurā telpa un trajektorija jau ir modulēta un kur viedokļi vairs neko daudz neizšķir. Lomās: Andris Bulis, Lauma Balode vai Zane Aļļēna.
Par nācijas saglabāšanu
«Izrādes pamatā ir pirms vairākiem desmitiem gadu dienvidafrikāņu autoru sarakstīta luga, kuras problēma un pamatideja Latvijā šobrīd ir ļoti aktuāla. Taču, sekojot dažādu politiķu izteikumiem, redzot video un uzzinot patiesus faktus, kā arī balstoties uz mūsu pašu sarunām ar patvēruma meklētājiem Kaņepes Kultūras centrā, esam nonākuši pie sava dramatizējuma. Un izrādes galvenā doma ir likt skatītājam sākt domāt, kurā pusē viņš nostājas - vai būt humānam un pieņemt to, ka mūsu valstī var ienākt cita kultūra, kas diktē savus noteikumus, vai iestāties par vērtībām, ar kurām definējam savu valsti, savu kultūru, un tādā veidā pasargāt savu ģimeni un draugus,» stāsta Andris Bulis. Viņš šai izrādē ir «svešais» - gan pēc ādas krāsas, gan pēc ticības, gan pēc mentalitātes, un viņš atzīst, ka, gatavojoties šai lomai, ilgi sevī lauzis priekšstatus par patvēruma meklētājiem. «Patiesībā diezgan ilgi biju neitrāls savā nostājā, taču pēc teroraktiem Eiropā mans viedoklis krasi mainījās - līdz pārliecībai, ka mums bēgļi nav vajadzīgi. Jā, es saprotu, arī latvieši savulaik ir devušies bēgļu gaitās un svešajās valstīs ir spējuši integrēties. Bet mēs esam cita rase. Un tomēr, arvien vairāk uzzinot par bēgļu kustību Eiropā, redzot dokumentālus kadrus, es iestājos par eiropeiskām vērtībām un savas nācijas saglabāšanu,» atklāj Andris Bulis. Viņš nesaprot, kāpēc cilvēki, ienākot svešā valstī, diktē savus noteikumus, kā var būt, ka situācija tad krasi mainās? «Nesaprotu arī, kāpēc esam tik humāni, pareizāk sakot, tik mīksti, ka to pieļaujam. Jautājums ir diskutabls, un mūsu izrāde nenostājas vienā vai otrā pusē.»
Nesamierināmi ienaidnieki
Aktieris atklāj, ka izrādes centrā ir divi nesamierināmi ienaidnieki, kuri satiekas neparastā situācijā šokējošos apstākļos. Viņš ir bēglis, sapņojošs nokļūt Eiropā, viņa - žurnāliste, kaislīga «vecās pasaules un Eiropas principu» pamatu saglabāšanas piekritēja. Viņi iepazīst viens otru, iemīlas, daudz ko pārvērtē un saprot...
«Lai varētu nospēlēt šo lomu, man savs varoni, ir jāsaprot. Un es viņu saprotu, jo viņam ir ģimene, četri bērni, un viņš bēg no savas valsts, jo to bombardē. Un to dara eiropieši... Ko viņam citu darīt?!» aktieris aizdomājas un tad saka: «Domāju, liela daļa latviešu būtu par patvēruma meklētājiem, ja vien būtu garantija, ka viņi ir gatavi pieņemt mūsu kultūru un respektēt mūsu vērtības. Bet - kas notiek Vācijā?!... Es gan domāju, ka mēs varam būt diezgan mierīgi, jo, kā zināms, gandrīz visi pārvietošanas programmā atvestie bēgļi Latviju ir jau pametuši.»
Reizē nosodošs un humāns
«Daļa atbalsta bēgļu uzņemšanu, bet daļa nosoda. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nosodoša attieksme, jaunieši ir kosmopolītiskāki, viņi pieņem. Tāpēc arī ir šī izrāde - lai rosinātu skatītājus uz diskusiju, viedokļu apmaiņu,» saka aktieris, piebilstot, ka Dzīvības kvotu plānots izrādīt arī ārpus Latvijas.
«Izrādei izvēlētā tēma nekādā ziņā nav spekulācija ar šā brīža aktualitāti. Arī Alvim Hermanim ir izrāde par šo tēmu [Pakļaušanās]. Vienkārši moderni režisori ar mākslas izteiksmes līdzekļiem runā par aktuālo,» saka Andris Bulis.
Aktieris atzīst: Gaļina Poļiščuka viņu šajā tēmā ir tik dziļi ievilkusi, ka viņš savā nostājā reizē ir gan ass un nosodošs, gan absolūti humāns. «Man ir draugs, kurš dzīvo Briselē un kuram ir ļoti skeptiska attieksme pret bēgļiem. Un es mēģinu viņu pārliecināt mainīt savu attieksmi un būt humānākam. Jā, kamēr es būšu šajā projektā, manī laikam dzīvs būs gan bēglis, gan vienkāršs cilvēciskums.»
Latvietis Tālajos Austrumos
Tūlīt pēc pirmizrādes, 17. septembrī, Andris Bulis dodas uz Tālajiem Austrumiem, uz Blagoveščensku, kur notiks 14. Teātra un kino festivāls Амурская осень 2016. «Esam iesākuši filmēt vienu īsfilmu, jāpabeidz,» aktieris nosaka, atklājot, ka festivāla laikā par kādu no viesiem tiek uzņemta īsfilma. «Pagājušogad, kad tur biju pirmoreiz, skatījos, kā filmē par divām krievu aktrisēm. Šogad, cik saprotu, ir mana kārta - latvietis Tālajos Austrumos,» viņš pasmaida un izstāsta, ka Blagoveščenska viņam mazliet atgādina Rīgu, Vecrīgu. Vienīgi tur pāri Amūras upei ir Ķīna un sajūta, ka laiks ir apstājies... Blagoveščenskā Andris Bulis nospēlēs arī savu jaunāko monoizrādi, kas tur ir pieteikta ar nosaukumu Face Book. Life.
Bet, 2. oktobrī atgriezies Latvijā, viņš, iespējams, pievērsīsies kādam teātra projektam, par ko gan vēl neko negrib stāstīt. Aktieris tikai atklāj, ka «vienai trakai idejai» viņu uzrunājis pazīstams režisors. Bet, kamēr viss nav apstiprināts, nosolījies par to nerunāt.
Uz čemodāniem
Tā kā Andris Bulis nav neviena teātra štatā, viņš, kā pats saka, daudzās apkārt, ir mākslinieks uz čemodāniem. Oktobra sākumā aktieris dosies uz Maskavu, kur ar savu monoizrādi Face Book. Post Scriptum piedalīsies 9. Starptautiskajā monoizrāžu festivālā Solo. Savukārt novembrī - uz Štutgarti, kur notiks 4. Starpkultūru teātra festivāls.
«Protams, arī Rīgā spēlēšu gan savu Lidojumu, gan Face Book. Post Scriptum. Arī Daugavpils teātris ir sācis jauno sezonu - tur spēlēju izrādē Kaija krievu valodā. Dzīvības kvotai pagaidām ieplānotas piecas izrādes [rīt, parīt, 7. oktobrī un divas izrādes 8. oktobrī], un, ja sadarbība ar Jūrmalas kultūras centru turpināsies, spēlēsim vēl,» stāsta Andris Bulis, piebilstot, ka izrādes radošā komanda šo jauniestudējumu gribētu spēlēt arī Rīgā. «Spēles stils ir ļoti neparasts, arī forma ir interesanti risināta. Krieviski ir ļoti precīzs vārds - игривая. Aktieriski grūti, bet var riktīgi izdauzīties. Patiesībā biju pat noilgojies pēc tāda spēles stila, kādā Gaļina ļauj spēlēt - es varu izpausties pilnā amplitūdā. Bet - pirmoreiz ir tik grūti,» atzīst talantīgais aktieris.
Futbola dienas vēstnesis
Viegli viņam nebūs arī piektdien, 16. septembrī, kad Futbola dienas ietvaros Olimpiskajā sporta centrā pulksten 19 notiks labdarības spēle futbolā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. «Kopā ar Latvijas Futbola federāciju un Edgaru Gauraču mēs tādā veidā gribam popularizēt veselīgu dzīvesveidu un reizē arī parādīt jauniešiem, ka futbols ir visiem brīvi pieejams,» stāsta Andris Bulis, atklājot, ka arī ikdienā viņš aktīvi spēlē futbolu. «Man patīk futbols tāpēc, ka tur ir azarts. Laikam vienā brīdī biju ieslīdzis pašapmierinātībā - spēlēju izrādes, filmējos seriālā. Darbs bija, bet pietrūka dzīves azarta. Un nu to esmu atradis futbolā!» aktieris priecīgi stāsta, atklājot, ka arī viņa dēls ir aizrāvies ar šo sporta veidu.
Svešatnē sirds raujas ārā
«Vēl man ir jāpabeidz projekts, kas saucas Etīdes Otrai pusei [tas ir nosaukums aktiera trešajam dzejas krājumam] - vēl jāpalīdz vienai meitenei,» aktieris nosaka un paskaidro, ka visi ienākumi no pārdotajām grāmatām tiek ieguldīti dažādu jauniešu talantu atbalstam.
Kad jautāju, kad varam sagaidīt nākamo dzejas krājumu, Andris Bulis pasmaida un saka: «Oi, jo vairāk mētāšos pa pasauli, jo ātrāk sarakstīšu. Kad aizbraucu prom, tad jau tā sirds raujas ārā. Te, uz vietas, nerakstās, jo ir jāskrien un nauda jāpelna. Bet, kad mani uz diennakti iesēdina vilcienā vai lidmašīnā, sāku domāt par dzīvi. Protams, arī šeit, mēģinot Dzīvības kvotu, es domāju par dzīvi, šad un tad kādas vārsmas ieskrien galvā, bet nav laika pierakstīt. Un, jo skumjākas ir tēmas, jo skumjāki dzejoļi. Man jau ir teikuši, lai uzspēlēju kādā jautrākā gabalā, lai sanāk pantiņi dzimšanas dienām, citādi kapakmeņiem vien...»
***
Andris BULIS
• Aktieris
• Dzimis 1982. gada 22. martā
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija (Liepājas teātra aktieru kurss, 2004)
• Spēlējis Liepājas teātrī, Nacionālajā teātrī, Teātra observatorijā, Daugavpils teātrī
• Par Merkucio lomu Liepājas teātra izrādē Romeo un Džuljeta. Mīts 2003./2004. gada sezonā izvirzīts nominācijai par labāko debiju
• Māra lomas atveidotājs TV3 seriālā Viņas melo labāk!
• Spēlē monoizrādes: Lidojums (2009, rež. A. Bulis) un Face Book. Post Scriptum (2013, rež. G. Poļiščuka)
• Daugavpils teātrī spēlē izrādē Kaija (krievu valodā)
• Ceturtdienās TV raidījumā Dzīvīte stāsta par jaunākajām grāmatām
• Šajā vasarā filmējies īsmetrāžas mākslas filmā Reiz Rēzeknē, ko uzņēmusi Latvijas un Krievijas apvienotā mākslinieku grupa
• Izdevis trīs dzejoļu krājumus: Mans ego (2008), Pieturas (2012) un Etīdes Otrai pusei (2015)
• Precējies. Dēls Markuss (12) mācās 6. klasē un spēlē futbola klubā Dinamo Rīga
