Rudens tuvojas, un teātri cits pēc cita izziņo savus plānus jaunajā sezonā.
Protams, arī Nacionālais teātris, kuru nu jau desmit gadu pārliecinoši vada Ojārs Rubenis. Tā savā ziņā arī ir viena liela spēle, iespējams, pat īsts teātris - stāstīt par plāniem, kairinot potenciālo skatītāju vēlmi atkal nedaudz sastingt mirklī, kad zālē nodziest gaismas un veras priekškars. Šajā spēlē ik sezonas sākumā atkārtojas vārdi «pārsteigums, intriga, izaicinājums, lielais notikums», kaut būt tajā iesaistītam savā ziņā ir gadskārtējs rituāls - gandrīz tāds pats, kā simto reizi skatīties Skroderdienas Silmačos un joprojām gaidīt sprāgstam krāsni. Visi zina, blīkšķim jābūt un krāsns palēksies pat tad, ja skatuves mehānismos kaut kas nenostrādās. Un tomēr katrreiz tā sprāgst savādāk. Par to arī šī saruna Neatkarīgajā.
- Man šķiet, ka ar šo banālo jautājumu katru gadu sākas teju vai visas intervijas ar teātru vadītājiem - kādi būs jaunās sezonas izaicinājumi?
- Patiesībā man šis jautājums krīt uz nerviem.
- Es labprāt ticu!
- Tas ir apmēram tāpat kā, ja satiec kādu savu draugu, viņam ir bērns, un tu kārtējo reizi saki - kā tu esi izaudzis. Es domāju, bērnam tas ir jau līdz kaklam. Es mēģinu atradināties no šādiem jautājumiem.
- Bet bērns tiešām ir objektīvi paaudzies, un arī izaicinājumi ir.
- Par izaicinājumiem var teikt - jā, iepriekšējās divās sezonās Raiņa gads bija izaicinājums. Es ļoti labi atceros, ka Ievai Strukai nebiju lūdzis, lai viņa tā saka, bet Ieva pati kādā intervijā pateica, ka tā ir zināmā mērā direktora pašnāvība ņemt Raini repertuārā. Kad es to izlasīju, sāku par to domāt. Raiņa gads tiešām bija izaicinājums. Visiem kopā mums par to vajadzēja domāt. Kā par viņu atkal ieinteresēt, ņemot vērā to, ka par Raini tik daudzi neko nezina. Tas bija izaicinājums taisīt izrādi ar Kirilu Serebreņņikovu, ar cilvēku, kurš par Raini bija tikai dzirdējis. Visbeidzot izaicinājums bija Raini parādīt mazliet savādāk, no vienas puses, pacelt vēl augstāk, saprast, ka viņš ir mazliet pārdabisks, no otras puses, piezemēt, lai saprastu, ka mēs visi esam tikai cilvēki. Tas bija tas, kas mums izdevās! Pārskatot Raiņa un Aspazijas gada politiku visā Latvijā, mums pašiem bija prieks, ka varējām uzsist sev uz pleca, jo teātris Raiņa gadā bija veicis izrāvienu. Turklāt mums izdevās iegūt papildu finansējumu, lai ar KM dotētām biļetēm dabūtu teātrī jauniešus. Redzēs, kā mums ar to šosezon ies, jo abus Rainim veltītos darbus turpināsim spēlēt, bet latviešu auditorijai jau divdesmit, divdesmit piecas šāda tipa izrādes ir zināma robeža. Tas, ka varējām nospēlēt Raini tik daudz, man pašam bija pārsteigums. Nu, lūk, un par Raini tiešām var teikt - tas bija izaicinājums, un mēs šo izaicinājumu laimīgi veicām. Esam laimīgi, ka to izdarījām, un domājam, kā šīs lietas darīt tālāk, jo esam parāvuši maisam galu vaļā. Kā redzam, Valmierā taisa Spēlēju, dancoju, un būs vēl.
Tomēr man ir bail runāt par izaicinājumiem. Reizēm ir tā - uzstādi izaicinājumu, bet, kad izrāde nonāk līdz publikai, gaidītā izaicinājuma vietā ir... Ir tūkstošiem faktoru, kāpēc nenostrādā. Viens no tādiem piemēriem ir mums abiem labi zināmais gadījums ar Elmo Nīganenu, izcilo igauņu režisoru, kurš sekmīgi vada Tallina Pilsētas teātri, aktieri viņu ciena un mīl, arī mūsu aktieri mīlēja un ļoti labi strādāja, bet izrādes satikšanās ar publiku līdz galam nenotika. Bet turpat blakus notiek kaut kāda cita lieta, kas negaidot totāli nostrādā.
Ja runājam par tādiem izaicinājumiem, kāds man pašam bija Voiceks, tad, jā, nākamajā sezonā pie mums atkal strādās Kirils Serebreņņikovs, pašlaik viņš domā par Marjus Ivaškeviča speciāli mūsu teātrim rakstītu lugu, bet tikpat lielā mērā iespējams, ka sarunu rezultātā mēs to mainīsim pret citu darbu. Kāpēc es tev to visu stāstu? Lai tu redzētu, cik viss ir plūstošs. Lai gan mēs teātrī visu plānojam trīs sezonas uz priekšu, maiņas notiek visu laiku. Kāds režisors pēkšņi netiek, nevar tajā laikā atbraukt, kāds atsaka, kādu dabūjam, aktieris saslimst, aktrise gaida bērniņu - tā tas viss veidojas.
Ja noslēdzam jautājumu par izaicinājumiem, tad laikam jau katra izrāde teātrī ir mazs izaicinājums. Pat no viszināmākā darba, kāds ir Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, kā mēs esam redzējuši gan Viestura Kairiša JRT iestudējumā, gan mūsu teātrī pašlaik repertuārā esošajā Indras Rogas iestudējumā, izaicinājums ir iespējams. Ja sākotnēji daļai publikas tās bija grūtāk pieņemt, tad tagad Indras Rogas Skroderdienas spēlējam jau sesto gadu. Lieliski! Furors! Uz tām nevar dabūt biļetes. Turklāt šovasar bija arī izrāde Druvienā.
- Un kā tad ar šo sezonu?
- Viesturs Kairišs turpinās savu idejisko uzstādījumu savienot labu klasiku ar tikpat labu klasisko mūziku - pēc Raiņa Uguns un nakts un Vāgnera top Ibsena Pērs Gints ar Grīgu. Tas ir izaicinājums teātrim un latviešu auditorijai, jo atkal Ibsens! Kā pasniegt, kā parādīt, ka Ibsens - tā ir milzīga vērtība un bagātība un Ibsena Mežapīle ir gluži kas cits nekā poētiskais Pērs Gints?
Izaicinājums ir jau pieminētā Kirila Serebreņņikova izrāde. Un arī Elmāra Seņkova ideja par Trīnes grēkiem ar nosaukumu Trīne ir izaicinājums, jo Elmārs to iecerējis kā fantāzijas lidojumu spēles teātra virzienā. Un galu galā arī Valtera Sīļa izrāde Savādais atgadījums ar suni naktī, kuras galvenajam varonim ir Aspergera sindroms. Mums svarīgi, lai tas nav tikai specifisks stāsts par kādu zēnu, bet gan par sabiedrību, kas spēj vai nespēj sadzīvot ar citādu savā tuvumā. Vai arī Elmāra Seņkova Jaunās zāles Kaija. Čehovs Jaunajā zālē ar Maiju Doveiku kā Arkadinu! Vai tad tas nav izaicinājums? Vai Andreja Upīša skandalozais romāns Sieviete, ko iestudē Ināra Slucka? Vai Dailes teātra aktiera Artūra Dīča luga Lidojošais Travolta, kas vinnēja konkursā un kuru iestudēs Regnārs Vaivars? Tāpēc es saku, katra izrāde ir izaicinājums. Var teikt arī tā - pagājusī sezona bija lieliska, mēs ar to lepojamies, bet tā ir vakardiena. Mums jāiet tālāk.
- Nu, redzi, teici, ka jautājums par izaicinājumu tevi kaitina, bet pats kā sāki runāt, tā acis deg. Ir taču adrenalīns nākt uz teātri katru rītu, kaut dari to jau desmit gadu? Neizskatās, ka tev varētu no rīta būt tā - ai, atkal uz to darbu jāiet!
- Nē, tā noteikti nav… Zini, kādreiz ir dusmas. Uz kādu aktieri vai tehnisko darbinieku. Uz sevi tajā skaitā, ja nav kaut kas izdarīts. Teātris ir tāda ārkārtīgi jutīga institūcija, kurā tev visu laiku jābūt tādā uzvilkta pulksteņa atsperes statusā. Ja nepagūsti pulksteni uzgriezt, mehānisms vienkārši apstājas.
Man te tiešām patīk! Liekas, ka daudzas lietas, ko šajos nu jau pilnajos desmit gados esmu klusībā sapņojis un iedomājies, mums visiem kopā ir izdevies realizēt. Es tomēr nebrīnos, ka vienā brīdī var iestāties stagnācija, apstāties augšupeja. Arī vienā līmenī visu laiku noturēties ir grūti. Pat vislabākais Mercedes agri vai vēlu tiek nobraukts un jāmaina. Ja tev nav jaudas to izdarīt - tad paej maliņā.
Bet man tiešam patīk! Jā, tas tā ir. Man vispār nepatīk darīt lietas, kuras man nepatīk. Nē, es neceļos ar sajūtu - ah, atkal jāiet!
- Bija jau arī tev pašam, atkal jāsaka, izaicinājums, tajā brīdī, kad piekriti iet uz teātri, zinot toreizējo situāciju. Kas šajos desmit gados tev šķiet būtiskākais ieguvums?
- Neizārdīt Nacionālā teātra pamatus! Mēģināt atrast… atrast to, ko paspilgtinot, varētu radīt jaunas formas un iespējas. Pieminēju pulksteni, bet teātrī jau tas nekad nevar strādāt vienmērīgi - radīt sistēmu, kura darbojas un palīdz tapt mākslai, palīdz attīstīties. Nezinu, varbūt es to tagad tā skaļi pateicu?
Bet, jā - sevišķi jau mūsu ārkārtīgi nestabilajā finanšu un arī morālajā sistēmā, un domāšanā mēģināt lēnām, lēnām pieradināt gan pašus, gan skatītājus, ka mēs varam būt dažādi, mēģināt savu darbu mākslā izdarīt maksimāli kvalitatīvi. Vienmēr var diskutēt, ko vajag attīstīt, cik lielā mērā ir iespējams attīstīt - tā ir bezgalīgi gara saruna, varam par to runāt visu dienu: cik daudz latviešu darbu, cik - pārējo, cik daudz klasikas, cik - moderno dramaturģiju? Kur ir Nacionālā teātra vieta citu teātru starpā? Kā nebūt līdzīgiem pārējiem teātriem? Kā stulbi nekonkurēt savā starpā? Jo konkurēt tiešām vajag, bet ne jau stulbi atdarināt - viņi taisa to, tad mēs arī iestudēsim to.
Tas ir nemitīgs process, sevis apšaubīšana, apliecinājuma meklēšana citos cilvēkos par savu un kolēģu rīcību. Milzīga ieklausīšanās visos, bet tajā pašā laikā - ne vienmēr rēķināšanās ar visiem. Tas man liekas ļoti svarīgi. Tad, kad noklausies visus un esi atradis savu ceļu, spēt pateikt - būs tā. Turklāt uzņemties atbildību par savu lēmumu. Tas, tici man, komplektā ar divsimt cilvēkiem štatā, ar ārštatu, ar budžeta veidošanu nav viegli.
Es nezinu, cik ilgi mūsu valsts politika var ripot šādā virzienā, tā aizvien vairāk spiež pie sienas, uzkraujot vienam cilvēkam nenormāli lielu, neadekvātu atbildību. Jau kuro gadu lielās kultūras iestādes, it īpaši kapitālsabiedrības, ir spiestas strādāt kā privātās kompānijas. Vienīgā atšķirība no privātā biznesa - tev ir dotācija, pirmā iešprice, lai, šo naudu apgrozot, varētu radīt izrādes. Ja no budžeta, ko iedod valsts, nodokļos jāatmaksā gandrīz septiņdesmit pieci procenti, tad, ņemot vērā, ka teātrī, kā kuru gadu, ir trīsarpus līdz četru miljonu liels apgrozījums, pats vari saprast, kur šī nauda aiziet.
- Kā ir ar birokrātijas slogu kultūras iestādēs - dzīve kļūst vieglāka vai grūtāka?
- Es nekad neesmu to uzskatījis par svarīgu. Iespēju robežās esmu vienmēr centies minimalizēt tik, cik iespējams. Viena lieta ir finanšu dokumenti, bet man nav nekādas ticības visiem šiem uzpūstajiem plāniem, kas saistīti ar lielajām jubilejām un tamlīdzīgi. Tiem, protams, ir jābūt. Tomēr mēs kā konkrēta struktūrvienība varam uzņemties izdarīt konkrētu lietu un pierādīt, ka to var izdarīt ar iespējami minimāliem birokrātiskiem līdzekļiem.
Esmu tagad sevi pārstrukturējis. Pirmos gadus biju nu tāds diezgan agresīvs - tādā nozīmē, ka vajadzēja par katru cenu visu izsist, izdarīt. Tagad savā vecumā esmu sapratis - tā nevar. Ir jāpieņem apstākļi un jāmēģina tajos izvēlēties labāko izeju no šā labirinta. Nav jau arī tā, ka birokrātiskajās institūcijās cilvēki negrib izdarīt labu. Cits jautājums, kādos rāmjos viņi ir ielikti, ko no viņiem savukārt prasa? Par saskarsmi ar, piemēram, Kultūras ministrijas cilvēkiem es nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu. Man liekas, daudz kas ir atkarīgs arī no paša - no attieksmes, prasmes sarunāties, piekāpties un saprasties.
Savukārt, tas, par ko es cepos - par lietām, kas norisinās vispārējā kontekstā. Par to, ka mūsu mazajā valstī ir tik nenormāli daudz kultūras pasākumu, ka uz tiem nevar sadalīt auditoriju. Par to, ka cilvēki ir spiesti pārsātināties, un viņi tur nav vainīgi, ar ļoti daudz viduvējiem un pat sliktiem kultūras produktiem. Par to, ka neizprotam, kādā pasaules daļā dzīvojam un kādā politiskā situācijā.
- Un kā ar teātra finanšu situāciju? Vai rēķini, un tāmes murgos nerādās? Nu, kaut vai saistībā ar ņemšanos ap teātru biļešu iespējamo pievienotās vērtības nodokli.
- Mums par šo jautājumu bija ļoti gara saruna Finanšu ministrijā. Mēs pierādījām, ka uz pievienotās vērtības nodokļa rēķina savus ienākumus necelsim. Cilvēku pirktspēja nav tik liela. Nevar salīdzināt to daļu, kas var atļauties nopirkt biļetes, piemēram, uz Barišņikovu, ar pārējiem Latvijas kultūras baudītājiem. Pēc tiem pāris tūkstošiem, kas vienreiz nopirkuši biļeti uz viesmākslinieka vienreizēju pasākumu un ir ļoti ierobežota auditorijas daļa, nevar vērtēt pārējos. Mēģinājām pierādīt Finanšu ministrijas pārstāvjiem, ka mākslas iestādēs, kurām kā mums teātrī pagājušajā sezonā bija 174 000 apmeklētāju, paceļot biļešu cenu uz nodokļa rēķina, ņemot vērā pirktspēju un izbraukušo cilvēku skaitu, auditorija samazināsies. Savukārt, kvantitatīvi samazinot auditoriju, mēs nevarēsim sniegt kvalitatīvu piedāvājumu.
Konkrēts piemērs. Bērnu izrāde. Cilvēkam jānopērk biļete par septiņiem eiro. Ģimenē ir divi bērni, divi vecāki. Četrreiz septiņi - divdesmit astoņi eiro. Viņiem no Smiltenes jāatbrauc uz Rīgu, tas ir vēl vismaz divdesmit eiro par benzīnu automašīnai, Rīgā maksas stāvvieta, vēl kādi četri pieci eiro. Bērniem suliņa padzerties un varbūt arī kādi salātiņi, pašiem kafija, nemaz nerunājot par ko vairāk. Reāli šāda ģimene ar bērniem izkustēties uz teātri bez sešdesmit eiro nevar! Ko mēs viņiem vēl varam paaugstināt? Nodokli, kas uz visām biļetēm kopā būs vēl kādi seši eiro? Tas ir tik nereāli, cik vien tas var būt! Ir taču jārēķinās, kas ir teātris, ko mēs no tā gribam un ko ar to gribam panākt mūsu sabiedrībā. Vai mēs gribam, lai cilvēki nāk uz teātri, vai mēs gribam, lai teātri pastāv?
Trakākais, ka mūsu atbildīgās institūcijas ķeras pie šādiem sīkumiem, lai apkarotu kaut kādas negodīgas lietas. Tad taču ir jāskatās no otras puses - cik pie mums rīkotāji no šādiem pasākumiem saņem? Teātrim ir konkrēta uzskaite - tik un tik esi ieņēmis, tik un tik - samaksājis. Katru ceturksni tas jāsavelk, gada beigās finanšu atskaites. Tad paskatieties uz tiem, kas rīko tos grandiozos pasākumus - ja tur atnāk divdesmit tūkstoši apmeklētāju, vai nodokļi ir nomaksāti par visu summu, vai algas nav maksātas aploksnēs?
- Vai tev nešķiet, ka tas ir tāds ierēdņu izmisums - viņi redz, ka nauda nenāk, kase tukša, tad ķeras pie salmiņa.
- Protams! Tie deviņdesmit procenti cilvēku, kas strādā, viņi jau grib izdarīt darbu labi. Tu gribi uztaisīt labu interviju, es daru visu, lai tev palīdzētu. Tas ir tikai normāli. Nu, labi, ir varbūt kāda maza daļa, kas ir apzināti kaitnieki. Bet pie mums attiecībā pret cilvēkiem visu grib negativizēt. Es ar to domāju, ka cilvēkiem vienkārši uzkrauj par daudz. Tas, kas man, runājot par naudu, un arī attieksmē pret kultūras iestādēm nenormāli sāp… Tas, ka… Pie mums cilvēks nav galvenais.
Saproti, ir tā. Ja teātrī noplīst skatuves tehnika - te nu paldies ministrijai, viņi tiešām vienmēr atrod izeju, kā to salabot, lai teātris varētu turpināt spēlēt izrādes un nebūtu jātaisa ciet. Šīm tehniskajām lietām, datoriem nauda pie mums atradīsies. Tas ir daudzās sfērās, ne tikai teātrī. Bet tad, kad jāatrod nauda, lai samaksātu cilvēkam, kurš ar šo datoru strādā, vai aktierim, kurš katru vakaru nāk uz skatuves, tas paliek otrajā plānā un šo jautājumu var gadiem atlikt. Tehnikai vai datoram nauda ir, jo tur skaidrs - ja saplīsīs, tad nedarbosies. Bet cilvēkam nav.
Manuprāt, šī domāšana ir aplama. Jā, valstī ir izmisums, ienākumu ir par maz. Bet tad domājiet, kā nopelnīt, nevis to, kur aplikt mani ar kārtējo nodokli. Vai arī rēķiniet, kas mūsu valstī ir totāli lieks un samazināms. Tomēr nevis vienkārši pasakiet - slēdzam tagad šo teātri vai muzeju, bet izrēķiniet - mums valstī ar šādu auditoriju vajag tik un tik izrāžu vai koncertu, ko var nodrošināt ar tik un tik teātriem, kam savukārt vajag tik un tik izglītības iestāžu, kas gatavo attiecīgos speciālistus. Tas, ko es saku, ir nepopulāri, bet tas ir sistēmas jautājums. Cilvēks taču dzīvo savu vienīgo dzīvi. Citas nebūs. Mēs varam upurēties savas valsts vai savas profesijas labā. Es domāju, daudzi to arī dara. Ļoti daudz kas notiek uz upurēšanās, darba mīlestības un strādāt gribēšanas rēķina. Sevišķi mākslā. Uz entuziasma rēķina. Bet man sāp, ka cilvēks šeit nav galvenais, ka es nevaru samaksāt viņam tik, cik viņš ir pelnījis.
