Valmieras Vasaras teātra festivāla iecerētais kulminācijas iestudējums – Raiņa Spēlēju, dancoju ar Iļģu mūziku vides teātra formātā Valmiermuižas staļļu pagalmā ir ambiciozs projekts. Tas licis Valmieras teātra trupai pārbaudīt māksliniecisko kapacitāti un ieraudzīt jaunus apvāršņus vairākos mūsdienu teātra formas un profesionālās attīstības aspektos. Tieši tādēļ, iespējams, izrādes tapšanas process ir bijis nozīmīgāks par rezultātu.
Koncepcijas un izpildījuma ziņā iestudējums bija neviendabīgs - tajā bija gan neapstrīdami spožas virsotnes, gan pietiekami daudz uz ko tiekties. Būtu pārsteidzīgi šo iestudējumu pasludināt par šedevru, tomēr ieguldītais darbs gan vides teātra attīstīšanā tam ļoti piemērotā un gleznainā vietā, paplašinot Valmieras apkaimes kultūrtelpu, gan teātra trupas kustību un vokālajos treniņos ir svētīgs un slavējams. Piektdienas vakara Spēlēju, dancoju pirmizrādē ar katru šūniņu bija jūtams aizrautīgs spēles gars, spītējot rasinošajam lietum un plaiksnījošajai pamalei, kas maģisko atmosfēru plēsto laukakmeņu arēnā papildināja ar dabas specefektiem.
Spēlēju, dancoju gadījumā festivāla rīkotāji tīšam uzprasās uz salīdzinājumu, festivāla programmiņā atgādinot, ka «Iļģu pirms piecpadsmit gadiem šīs lugas iestudējuma tapusī mūzika joprojām ir viens no spēcīgākajiem mūzikas piedzīvojumiem, kas spēj pierādīt katarses esamību, un šovasar to katram ir iespēja izdzīvot Valmierā». Spēlēju, dancoju iestudējums 2001. gada Homo Novus festivālā tapa, sadarbojoties grupai Iļģi, Latvijas Kultūras akadēmijas Valmieras teātra aktieru kursam Pētera Krilova vadībā un Lietuvas teātrim Miraklis ar režisori Vegu Vaičunaiti priekšgalā, Daugavgrīvas cietoksnī Bolderājā. Tas tiešām bija viens no vides teātra celmlaužiem Latvijā, kas palicis spilgtā atmiņā ar postfolka enerģijas uzlādējošo spēku, Gata Gaujenieka, Rūtas Muktupāvelas, Uģa Prauliņa, Māra Muktupāvela spēcīgajiem vokāliem (bija gan fonogramma, gan apskaņošana, gan dzīvais izpildījums). Studijas ieraksta popularitāte apliecināja - tapis faktiski jauns Raiņa lugā sakņots oriģināldarbs, ko varētu nosaukt par folkmūziklu. 2011. gadā fragmenti no tā skanēja Iļģu 30 gadu jubilejas koncertā koncertzālē Palladium.
Mārtiņš Eihe savā iestudējumā kombinē folkmūziklu ar lugas tekstu. Runā un arī dzied aktieri, radošajā komandā iesaistot māksliniekus Kristianu Brekti un Annu Heinrihsoni, kādreizējo Iļģu balsi Zani Šmiti vokālā pedagoga ampluā, kustību partitūru un fiziskos treniņus uzticot zviedram Ērika Ēriksonam un horeogrāfam Krišjānim Santam. Šī iestudējuma galvenā zvaigzne ir Kārlis Neimanis Tota lomā - aktieris ar labi trenētu vokālu un acīmredzot apbrīnojami izturīgām balss saitēm, jo Spēlmaņa partija trīs vakarus pēc kārtas (nerunājot par festivāla nedēļas mēģinājumiem) nav joka lieta, un viņš netaupās ne mirkli. Balss skan spoži, līdzeni, tīri, aktieris kombinē tradicionālās dziedāšanas skaņveidi ar mūziklam un rokmūzikai raksturīgiem paņēmieniem. Neimaņa Tots ir azartisks, jaunības maksimālisma iedvesmots un pašpārliecināts, pat mazliet bravūrīgs. Viņš līdz pat finālam tic, ka uzvarēs visus, kas ir viņa spēks un traģēdija reizē. Pirmajā mirklī intonāciju dēļ liekas, ka tekstā «brīvs, kam dūša brīvam būt!» ieskanas patētiska lozungveida didaktika, taču, spriežot pēc kopējā Tota portretējuma, tas drīzāk domāts kā konstatējošs apliecinājums, iekavās līdz finālam atstājot ziedošanos kā dūšas pierādījumu. Šī Tota interpretācija lika domāt par agrāk neievērotu Raiņa lietotā vārda spēlmanis ambivalenci. Tots ir ne tikai muzikants kā radošā gara un brīvības simbols, bet arī savdabīgu azartspēļu spēlmanis, kuru baro izaicinājuma adrenalīns, spēkojoties ar vispārpieņemti nepieveicamo - tipisks rietumu racionālists. Lelde jeb glābjamais upuris ir tikai trofeja, faktiski varoņa zvaigznīte, piemiņas plāksnīte.
Režisora vēstījuma centrā ir rituālu nepieciešamības atgādinājums. Tam kalpo gan jaunlaulāto košana ābolā no abām pusēm vēl pirms Raiņa lugas realitātes, gan apaļdancis, izteiksmīgi telpiskās, aktieru un dejotāju vilktās virvju pentagrammas jeb lietuvēna krusti, gan arī vizuāli kairinošāki efekti, piemēram, Tota aplaistīšana ar asinīm pārkalšanas skatā. Pukstošā kopīgā sirds, ko izrādes finālā ar savām ieelpām un izelpām veido aktieru stāvi, ir aizkustinoša, tomēr klišejiska.
Atsauce uz rituālu mūsdienu kultūrā ir iestudējuma prelūdija. Tieši pirms izrādes sākuma arēnas lielie vārti ir slēgti. Skatītāji pulcējas ārpusē, ar virvi apjoztā laukumiņā, kur ir arī bāra telts, šovasar vasaras festivālos modernie maisauduma sēžamspilveni un muzikantu telts, kurā rosās Iļģi. Vieglu mulsumu izraisīja Māras Mennikas groteskā kāzu vadītājas uzruna «tautasdziesmas vārdiem», tomēr vēstījums nepārprotams - publika ir Leldes un Zemgus kāzu viesi, un tiek gaidīta jaunlaulāto ierašanās. Seko tēloti neveikla iepazīšanās ar muzikantiem, kas «te tāpat vien uzspēlēšot kādus dančus». Pirmā doma, kas iešaujas prātā - kāzās taču pirms jaunā pāra pirmās dejas dejot nemēdz... bet var būt arī tāda koncepcija, ka mēdz. Publikā defilē Valmieras teātra aktieri un dejotāji, cits grimēts un uzpucēts, cits tīri «civilā», viņi aktīvi iesaistās dejošanā uz plača kopā ar draugiem, kolēģiem un bērniem, dažiem entuziastiem no folkloristu vidus. Citi skatās apkārt, dzer alu, runā pa telefonu, meklē lietusmēteļus utt.
Atmosfēra veidojas līdzīga kā Ilgas Reiznieces un Iļģu danču vakaros, tomēr ne tik aizrautīga no publikas puses, jo mērķis ir cits. Pēc Zemgales tūdaliņa (jo līgavainis esot no Zemgales), mugurdanča (jo tas latviešiem vēderdeju vietā), un Dzīsmes (jo līgava no Latgales) ievads sāk garlaikot. Tomēr vēl jāizdejo līgavas divas dabas - Eņģelītis un Ragana. Turklāt muzikanti sola, ka tiem, kas šos dančus nule kā apguvuši, tie noderēšot arī vēlāk. Tas savukārt intriģē, jo dod cerības uz drosmīgu iestudējumu, kad izrāde notiks skatītāju vidū - kā īstās kāzās, jo akustisku vai telpas diktētu šķēršļu tam nav. Diemžēl ilgi iešūpotā intriga tiek apcirsta ar paziņojumu, ka skatītāji var ieņemt savas numurētās vietas...
Gandrīz nojauktā ceturtā siena tiek ātri uzcelta atpakaļ, tradicionāli iezīmējot nepārprotamu robežu starp publiku un aktieriem, par ko mazliet žēl. Līst lietus, un monotonā bungu pavadījumā sākas monotona rituāla deja aplī. Pulkstenis rāda pusstundu kopš izrādes sākuma, un seko tīri personīga vilšanās ausīm dzirdamā atskārsmē, ka skaņu izrādē veidos fonogramma, nevis klātesošo Iļģu dzīvais skanējums - kā tad tā? Protams, dramatisko teātru muzikālajās izrādēs, pat mūziklos nav nekas neparasts, ka aktieri dzied virsū fonogrammai, ļaujot skaņu režisoram kļūt par iestudējuma eņģeli vai dēmonu pie pults. Tomēr šoreiz sajūta ir apmēram tāda, it kā orķestris būtu nospēlējis operas uvertīru un tad nolīdis publikā, palaižot savā vietā ierakstu. Arī apskaņošanu 5. augusta izrādē varēja vēlēties saskaņotāku ar izrādes muzikālo dramaturģiju. Mikrofons prasa teicamu balss pārvaldību dziedot, teksta artikulāciju, dikciju un nevainojamu darbu ar elpu. Tas nav viegls uzdevums, ja vienlaikus jādzied un jādejo. Ar to labi galā bez Kārļa Neimaņa Tota tiek Mārtiņa Liepas atveidotais Vecais kungs, bet Ingas Apines Leldes dziedājumā pietrūkst jaudas, tembrālu krāsu un elpas arī vēl pirms tēlā paredzētā nāves guruma. Ineses Pudžas Zemesvēzītis ir partija, kas prasa lielu meistarību un muzikalitāti. Ar melismātiku, dikciju un augšupejošajiem glissando viss ir kārtībā, arī balss materiāls piemērots, taču intonācija neprecīza apmēram par ceturtdaļtoni, ausīs griezoša, nepatīkama. Ar izteiksmīgu intonāciju un precīzu dikciju izceļas Janusa Johansona tēlojums Aklā lomā. Johansons tēlo divas raksturā atšķirīgas lomas (viņš arī Bluķakāja), tāpat kā Mārtiņš Bezmers (Zemgus, viena Trejgalvja galva) un Ģirts Rāviņš (mītiskais Kalvis un arī Trejgalvja galva), pēdējam izceļoties ar tembrāli sulīgu, skanīgu basu.
Asprātīgi un profesionāli risināta kostīmu maiņa, aktieriem un dejotājiem pārģērbjoties izrādes gaitā. Tas sakāms arī par grupu skatiem, kāzu viesiem pārtopot par elles iemītniekiem tik organiski, ka tas šķiet pašsaprotami. Gaisīgi, apsienami tilla svārki un - lūdzu! Vecais kungs kolorīti ģērbts baltā (nevis melnā) kažokā ar apkakli, kas to izceļ citu elles personāžu vidū. Galvenās krāsas ir melns, balts un sarkans - lakoniski, kontrastaini un simboliski ietilpīgi - tumsa, gaisma un asins (dzīvība). Vēl viens asprātīgs kostīmu risinājums ir miroņsveces uz melni tērptu aktierudejotāju galvām, tādas kā melnas Lūcijas. Scenogrāfija ir minimālistiska, bet daudzfunkcionāla, radošās komandas telpas izjūta - perfekta. Nav vienīgi pārliecības, vai arī pirmajās rindās sēdošie varēja baudīt telpiskos rakstus un horeogrāfiskos grupu zīmējumus.
Katarses potenciāls noteikti ir gan Raiņa lugai, gan Iļģu folkmūziklam. Valmieras Vasaras festivāla Spēlēju, dancoju pirmizrādē tā ar savu klātbūtni gan neaplaimoja. Iespējams, svētdienas vakarā, kad Iļģi pēc izrādes pusnaktī turpināja danču vakaru Valmiermuižas alusdārzā, veidojās dzīvā, akustiskā postfolka skanējuma gredzenveida kompozīcija ar izrādes prelūdiju un kaut kas saslēdzās citādi. Taču kopumā Mārtiņa Eihes kārtējais mēģinājums pacelt Raini ar Valmieras aktieriem ir krietni veiksmīgāks par iepriekšējo pirms pāris gadiem (poēmas Daugava iestudējums tika atzīta par radošu neveiksmi). Darba process pie tā ir bijis ļoti vērtīgs un auglīgs kā individuāli, tā kolektīvi visai trupai, atklājot jaunas iespējas un potenciālu turpmākajām radošajām cīņām. Tēlaini izsakoties analoģijā ar zelta zirgu, šis ir tikai otrais jājiens Stikla kalnā. Ar cienījamām sekmēm.
