Baltkrievijā notikušais kultūras festivāls Slavjanskij bazar v Vitebske 2016 šogad svinēja savas pastāvēšanas 25. gadadienu.
Tas ir ne tikai viens no senākajiem, bet arī tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem slāvu kultūras telpā. Pusgadsimts ir pietiekami ilgs laiks, lai festivāls piedzīvotu dažādas transformācijas, tā rīkotāji uzdotu sev jautājumu - kādu ceļu izvēlēties nākotnei?
Kā tas sākās?
Kā atbilde uz poļu sarīkoto padomju dziesmu festivālu, kas teju gadsimta ceturksni notika Polijas rietumos dislocētajā mazpilsētiņā Zeļena Gura. PSRS varas iestādes nolēma savā plašajā teritorijā rīkot poļu dziesmu festivālu, izvēle kritusi uz Baltkrievijas rietumdaļas pilsētu Vitebsku. Interese par to bija milzīga, tāpēc arī tā vajadzībām pusgada laikā tika uzcelts vasaras amfiteātris, kurā ietilpst 6200 skatītāju. Pirmais poļu dziesmu festivāls Vitebskā notika 1988. gadā, tā profesionālais līmenis un žanriskā daudzveidība tika augstu vērtēta, festivālu translēja baltkrievu, poļu un PSRS Centrālā televīzija, tas tika salīdzināts ar jau esošajiem festivāliem toreizējā PSRS teritorijā, arī ar Jūrmalas festivālu. Tomēr ar otro piegājienu poļu dziesmu festivāls savu pastāvēšanu arī beidza, vēstures notikumi ieviesa savas korekcijas - 1991. gadā izjuka PSRS, pajuka arī festivāls Zeļena Gurā, bet ideja par dziesmu festivālu transformējās idejā par slāvu kultūras festivālu Slavjanskij bazar, un slāvu tautu brālības ideja izrādījusies noturīga un rezultatīva. Pirmajā festivālā 1992. gadā piedalījās Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Polijas un Gruzijas pārstāvji, šogad kopumā festivālā bija pārstāvji no 44 valstīm.
Par Slavjanskij bazar ziedu laikiem tiek uzskatīts periods ap gadsimtu miju, teiksim, desmito festivālu atklāja trīs valstu - Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas - prezidenti, šogad, protams, neko līdzīgu pat nevarēja iedomāties.
Variācijas ar uzvarētāju
Laikam jau loģiski, ka šogad uzvarēja 27 gadus vecais Baltkrievijas dziedātājs Aleksejs Gross, bet bērnu konkursā laurus plūca 11 gadu vecā Krievijas pārstāve Anastasija Gladiļina, savukārt Baltkrievijas pārstāve ierindojās 1. vietā. Ja atskatās vēsturē, divus gadus Grand prix vispār nav atradis savu īpašnieku - tā notika pirmajā festivālā 1992. gadā un arī 1994. gadā, bet arī šogad tā varēja būt. Lieta tāda, ka, kā jau konkursā, tam ir vairākas kārtas, katrā no tām izpildītāji saņem noteiktu balsu skaitu, un tikai loģiski būtu, ja aritmētikai šajā ziņā būtu izšķirošā balss. Tomēr tā nav, jo festivāla nolikumā paredzēts - ja visaugstāko punktu skaitu sasniegušajiem punktu starpība ir tikai trīs balles, Grand prix netiek piešķirts. Šogad Baltkrievijas pārstāvis Aleksejs Gross saņēma 157 punktus no 160 iespējamajiem, no viņa tikai par diviem punktiem atpalika Adams no Kazahstānas, nākamie bija dziedātāji no Itālijas un Moldovas. Žūrija lēma Grand prix tomēr piešķirt, un žūrijas komisijas vadītājs dziedātājs no Krievijas Valērijs Ļeontjevs lēmumu paskaidroja kodolīgi: «Šis ir jubilejas festivāls, Grand prix jābūt.»
Baltkrievijas pārstāvis kļuva par piekto mūziķi, kurš savai valstij atnesis uzvaru šajā festivālā, līdz ar to Baltkrievija ir kļuvusi par uzvarām bagātāko valsti šajā festivālā, četras reizes tajā triumfējusi Ukraina, turklāt no tās arī nāca pirmais šā konkursa uzvarētājs - 1993. gadā tur triumfēja Taisija Povalija, bet divus gadus vēlāk Ruslana. Nevar nepieminēt, ka festivāla oficiālā statistika vēsta, ka Dienvidslāvijas pārstāvis Grand prix ieguvis četras reizes, vēl uzvarētājs nācis no bijušās Dienvidslāvijas sastāvā ietilpstošajām valstīm - divas reizes no Maķedonijas, vienreiz - no Horvātijas. Krievijas pārstāvis Grand prix mājās vedis divas reizes.
Latvijas pārstāvis ar skatuves vārdu Džonijs (īstajā vārdā Jānis Lemežis) šogad no konkursa izkrita jau pēc pirmā koncerta, kurā dziedātāji izpildīja slāvu hitu. Kopā ar viņu no cerībām iegūt galveno balvu Zelta liru (un naudas prēmiju) šķīrās Kubas, Argentīnas, Bulgārijas, Kolumbijas, kā arī Baltkrievijas kaimiņvalsts Polijas pārstāvji. Kā uzsvēra Valērijs Ļeontjevs, žūrijai esot bijusi ļoti grūta izvēle, jo uz konkursu atbraukuši talantīgi izpildītāji ar ļoti labu vokālu. «Tas liecina par konkursa augsto līmeni, kas, ticiet man, nav nemaz tik bieži,» izteicās Ļeontjevs. Latvijas pārstāvis Slavjanskij bazar nav uzvarējis ne reizi, Lietuvai tas izdevies vienu reizi. Toties mūsu Laima Vaikule pirms dažiem gadiem bijusi žūrijas komisijas priekšsēdētāja, žūrijas sastāvā, nu jau var teikt, ka regulāri, ir dziedātāja Samanta Tīna, kas, kopš 1. vietas iegūšanas konkursā 2012. gadā, tur viesojas vai ik gadu. Starp citu, dziedātāja Valērija Ļeontjeva izvēle par žūrijas priekšsēdētāju šogad nav nejauša - tieši ar viņa koncertu pirms 25 gadiem tika dots starts šim slāvu kultūras pasākumam.
Dažādām gaumēm
Gadu no gada festivāla programma vērsusies plašumā. Līdzās jauno izpildītāju konkursam jau desmito gadu notiek konkurss, kurā ar vokālajām prasmēm sacenšas bērni. Šo gadu laikā visbūtiskāk augusi festivāla kultūras programma - tikai dažus gadus pēc Slavjanskij bazar izveides tajā sāka demonstrēt slāvu valstīs veidotas filmas, notiek teātra izrādes, tieši festivāla norises laikā tiek rīkotas izstādes.
Jāatzīst, ka festivāla organizētāji mēģinājuši izbalansēt dažādas gaumes prasībām. Festivālā notiek dažādu Krievijā populāru mākslinieku koncerti, šogad uzstājās šā gada Krievijas pārstāvis Eirovīzijā Sergejs Lazarevs (tieši Vitebskā esot notikusi viņa «dziedātāja debija uz lielās skatuves»), ar savu benefici skatītājus izklaidēja Maksims Galkins un viņa īpašā viešņa Alla Pugačova (tieši Vitebskā viņi abi esot satikušies pirmo reizi), koncerti bija arī Kristīnei Orbakaitei un Valērijam Ļeontjevam, bet īpašā koncertā uzstājās iepriekšējo gadu konkursa Grand prix un godalgoto vietu ieguvēji. Šā gada īpašais jaunums - nakts koncerts Vitebsk Dance Night uzreiz pēc oficiālā noslēguma koncerta, bet nedēļas izklaidēm punkts tiek likts ar rokkoncertu, šogad - Diānas Arbeņinas un grupas Nakts snaiperi uzstāšanās.
Tiem, kuriem rocība neatļauj apmeklēt glamūrīgus pasākumus, tiek dota iespēja baudīt svētkus par velti. Īpašu vērību organizētāji pievērš tā sauktajai ielu kultūrai - uzstājas dažādi kolektīvi, ikvienam tiek dota iespēja lasīt dzeju (šogad dzejas maratons ilga 14,5 stundas), dziedāt vai citādi priecēt klausītājus. Nevar nenovērtēt, ka organizētāji padomājuši par nepieciešamību lielajā pasākumā iesaistīt apmeklētājus, tāpēc ik pēc pāris desmitiem metru ir ļaudis, kas piedāvā iespēju nepaiet garām tāpat vien, bet pašam iesaistīties kādā atrakcijā. Un cilvēku patiešām ir daudz. Ar speciālu papildu vilcienu no Minskas šogad tika atvesti apmēram 4000 apmeklētāju. Organizētāji vēsta, ka festivālā kopumā notika 130 projektu, dalībnieku skaits - vairāk nekā 5000 cilvēku, apmēram 500 mediju pārstāvju no vairāk nekā desmit valstīm. Pēc ilgāka laika Slavjanskij bazar tika aktīvi atspoguļots arī Ukrainā. Finansiāli festivāls tiek uzskatīts par veiksmīgu.
Sarunās ar ilggadējiem šā pasākuma apmeklētājiem un radošās komandas pārstāvjiem izskanēja arī kritiskas piezīmes. Par to, ka festivāls komercializējas, atkāpjas no sākotnējiem augstajiem mākslinieciskajiem standartiem programmā un dalībnieku atlasē, ka tāds festivāls nekad nevar būt komerciāli veiksmīgs, bet tieši tas esot tas jaunais ceļš, ko ejot jaunā veidotāju komanda. Un vispār - Vitebska gadu gaitā esot radījusi tik lielu projektu, kuru tā pati organizatoriski un arī sadzīviski nevar kvalitatīvi akumulēt.
