Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Kultūra

Pēterburgas bārddziņa viesizrāde Jēkabpilī

SEVILJAS BĀRDDZINIS. Grāfs Almaviva – Deniss Zakirovs, Rozīna – Irina Skažeņika, Figaro – Dmitrijs Udi pagājušo sestdien Jēkabpilī notikušajā Jurija Aleksandrova vadītās Sanktpēterburgas kameroperas trupas izrādē © Publicitātes foto

Opermūzika vasarā reģionos ir apsveicama tradīcija. Tā dod iespēju iepazīt šo žanru klātienē arī tiem, kam nav iespēju nokļūt uz operas izrādēm galvaspilsētā sezonas laikā.

Savukārt operas cienītājiem tā ir iespēja apmeklēt reģionus, vienlaikus baudot vasaru un mākslu, sevišķi, ja laikapstākļi lutina tā kā 23. jūlijā Jēkabpilī, kur piekto reizi notika tradicionālā operas nedēļa - ar koncertiem, brīvdabas operas izrādi un muzikālu koncertuzvedumu ģimenēm ar bērniem. Jau piekto gadu operas nedēļā Jēkabpilī ar viesizrādi viesojās arī Jurija Aleksandrova vadītās Sanktpēterburgas kameroperas trupa, šogad klausītājiem piedāvājot Džoakino Rosīni komisko operu Seviljas bārddzinis. Sanktpēterburgas operas viesizrādes Krustpils brīvdabas estrādē jau vairākus gadus pārsteigušas ar ļoti augstu muzikālo kvalitāti, trenētām jauno solistu balsīm. Arī Seviljas bārddzinis kā piecu gadu sadarbības līguma ar Jēkabpils pašvaldību noslēdzošā izrāde nebija izņēmums.

Jurija Aleksandrova vadītais operteātris Sanktpēterburgā rudenī uzsāks 30. jubilejas sezonu un ir uzskatāms par meklējumu un eksperimentu platformu operas žanrā un jaunu solistu talantu kalvi. Aleksandrova operu režijas koncepcijas parasti ir drosmīgas, klasisku stilu apvienojot ar postmoderniem elementiem, taču neaizraujoties ar formu un vizuālajiem efektiem kā pašmērķi, drīzāk ieaužot skatuves valodā ironiskas atsauces uz sava laika kontekstiem un maksimāli cenšoties attīstīt jauno vokālistu aktiermeistarību. Seviljas bārddzinis ir komiska opera, kurai jau pēc žanra piedien gan kariķējumi, gan pārspīlējumi. Par tiem ikviens var gan gardi pasmieties, gan domāt par to ironisko dabu mūsdienu mediju sabiedrības un sociālpolitisko reāliju kontekstā. Tajā šekspīriskā atziņa par visu pasauli kā skatuvi un visiem ļaudīm - aktieriem ikdienā diemžēl izpaužas gana skaudri.

Jau ar uvertīras pirmajiem akordiem pārsteidza orķestra tīrais, līdzenais skanējums, kuru nekādā ziņā nenākas attaisnot ar dažādām brīvdabas apstākļos bieži sastopamām nobīdēm - vēja virzienu, mitruma līmeni, kas ietekmē instrumentus, un tamlīdzīgi. Gan tutti, gan solo skanēja skaidri, artikulēti un precīzi, dinamiskie un tempa kontrasti - spraigi un galanti. Diriģenta Aleksandra Goihmana niansētais Rosīni partitūras lasījums un sadarbība gan ar solistiem uz skatuves, gan jo īpaši ar orķestri, pārsteidza ar māksliniecisku briedumu, smalku stilu un neuzkrītošu, bet stingru izrādes pulsa un apskaņošanas (dziedātāju balsis tika pastiprinātas ar mikrofoniem) kvalitātes kontroli no pirmās nots līdz pat pēdējai.

Grāfs Almaviva (tenors Deniss Zakirovs) pārsteidza publiku, uz skatuves parādīdamies amerikāņu kovboja tērpā, kas pamatīgi kontrastēja ar stilizētajiem samtabikšiem - Fiorello un kora māksliniekiem. Šādi kontrasti mākslinieku kostīmos caurvij visu izrādi, radot gan komisku efektu, gan vienlaikus šķetinot kostīmos smalki iešifrētās nozīmes. Dons Bazilio (un vēlāk arī dons Alonso, kas ir viena no grāfa Almavivas identitātēm) rādīts kā ortodoksāls ebrejs ar violetu kipu jeb jermolku galvā. Ar šerpu raksturiņu apveltītā Rozīna tērpta kniedēm rotātā melnā lateksā ar īsu bruncīti, bet doktors Bartolo valkā švītīgu svītrainu pelēku uzvalku ar dzeltenām kurpēm. Apsviedīgais Figaro, jau kavatīnes laikā no «daiļās Karmensitas» maskas pārģērbies vīriešu drānās, izrādes laikā pagūst parādīties skatītājiem dažādās kalpotāju lomās: kā bārddzinis, skursteņslauķis un pavārs, kurām dziedātāja Dmitrija Udi aziātiskā āriene piešķir papildu šarmu. Kariķēti barokālā veidolā tēlotie Ambrodžio un Berta defilēja pa skatuvi, izskatīdamies kā no citas operas, un vienlaikus tīklojot saiknes no Pjēra Bomaršē lugas uz Rosīni operu un mūsdienu Eiropu, un arī Krieviju.

Liriskais tenors Deniss Zakirovs mirdzēja ar plašu diapazonu, nevainojamu intonāciju un apskaužamu koloratūrtehniku, kas ļoti nepieciešama grāfa Almavivas lomai. Tāpat arī kolorītā Rozīna - Irina Skažeņika rādīja teicamas Rosīni mecosoprāna iemaņas ar patīkami sulīgu tembru apakšējā reģistrā un mirdzoši kustīgu augšējo reģistru koloratūrās. Baritons Dmitrijs Udi Figaro tēlā izcēlās ne tikai ar izteiksmīgu dziedājumu, kurā gan dažviet skaņas intensitātes samazināšana būtu devusi labskanīgāku rezultātu, bet arī ar nepārspējamu mīmiku un ķermeņa plastiku. Jāpiebilst, visu trīs galveno varoņu atveidotāji ir salīdzinoši maza auguma, taču tas nekrīt acīs, ja vien tā nav paredzējis režisors, kā, piemēram, ainās, kur Deniss Zakirovs stāvēja pretī vai blakus garajam, slaidajam Jurijam Borščovam, kas atveido doktoru Bartolo, augumu starpībai dubultojot situācijas komismu. Jurijs Borščovs valdzināja ar gara auguma solistiem un Bartolo tēlam neraksturīgu lokanību un bagātīgu, tehniski noslīpētu balss materiālu, kas gan šķiet basu lomām mazliet par lirisku, toties būtu ārkārtīgi interesanti viņu dzirdēt nedaudz augstākas tesitūras lomās. Savukārt dons Bazilio - Vladimirs Feljauers apbūra ar stabilu, sulīgu komiskā basa jeb basso buffo skanējumu. Jāatzīmē, ka visi solisti ir nopietni strādājuši pie itāļu valodas fonētikas, kas nereti slāvu izcelsmes solistu sniegumā līdzi nes tādu blakni kā spēcīgu akcentu, tomēr šoreiz tas praktiski nebija manāms.

Kopumā Seviljas bārddzinis tik mākslinieciski viendabīgā un stabilā muzikālā kvalitātē Latvijā nebija skanējis sen. Un patiesībā žēl, ka operu viesizrādes Latvijā notiek ļoti reti. Tādēļ jācer, ka šajos piecos gados operas nedēļas tradīcija Jēkabpilī ir pietiekami iesakņojusies, lai neiznīktu, neatkarīgi no tā, vai turpināsies sadarbība ar Sanktpēterburgas viesiem, kas vismaz viesizrāžu sadaļā ir uzlikuši profesionālo latiņu gana augstu.