Skaidrs, ka vasaras karstumā lasīt, piemēram, Aleksandra Pjatigorska opusu Kas ir politikas filozofija varbūt arī ir stilīgi.
Tomēr teiktais attiecas uz cilvēkiem, kas nav pārguruši, skrienot ikdienas vāveres ritenī, rūpējoties par savu un savu tuvinieku labklājību. Darba nogurdinātajiem šādā tveicē parasti negribas lasīt neko nopietnu. Saule, pludmale un atvaļinājums prasa kaut ko vieglāku, jo smadzenes, lai tās atkal spētu darboties ierastajā režīmā, laiku pa laikam nepieciešams izvēdināt. Tāpēc jau grāmatizdevēji cenšas mūs izklaidēt, un tas nebūt nav slikti, jo lasīšana - tā vispirms ir atpūta un baudīšana.
Ketrinas Kroftas romāns Meitene bez pagātnes (The Girl With No Past) ir viens no šīs vasaras stilīgajiem jaunumiem, kas vienubrīd atzīmējās arī Latvijas pārdotāko grāmatu topu pirmajā desmitniekā. Pat vēl vaļā neatvērts, tas raisa labsirdīgu smaidu par dažādu valstu izdevēju modi likt romāniem trendīgi vienveidīgus nosaukumus. Vēl pirms kāda laika pat tikai un vienīgi labierīcībās lasāmus opusus greznoja obligātais atslēgas vārds Kods. Tā vien šķita, kā gan mēs, nabadziņi un dzīves apdalītie, tik ilgi bez šī vārda esam spējuši iztikt? Nu, kopš Sīga Lārsona Millenium sāgas vadošais virziens nosaukumos ir Meitene. Gan ar, gan bez tetovējumiem, gan zaudētu pagātni, gan pazudušu atmiņu, gan vilcienā sēdošas, tās lūr, šķelmīgi skatās vai kautrīgi novēršas no visdažādāko romānu vākiem. Jācer, ka reiz taču šī varenā meiteņu būšana beigsies, jo pilnai laimei nupat jau trūkst varbūt vien grāmatas Meitene un izēstā ķilavu kārbiņa.
Tomēr nav ko ironizēt. Visu cieņu. Romāns, neraugoties uz banālo un precīzi latviski atveidoto nosaukumu Meitene bez pagātnes, ir pat visai lasāms un izklaidējošs, neatkarīgi no gadalaikiem un klimatiskajiem apstākļiem. Es nudien neapgalvošu, ka tas jūs apžilbinās ar kaut kādām psiholoģiskā trillera žanra supernovitātēm vai jauniem, biedējošiem un ekstraordināriem pavērsieniem. Darbs tomēr ir ļoti precīzi vērsts uz bestselleru pircēju pamatauditoriju - sievietēm, kuras labprāt vai nelabprāt atceras studiju gadus, un, protams, tīnēm, taču, par laimi, uzrakstīts tā, ka arī vīriešiem dažas stundas Ketrinas Kroftas grāmatas kompānijā nepavisam nebūs zemē nomestas. Starp citu, tieši viņi visā nopietnībā atsauksmēs lieto terminu psiholoģiskais trilleris.
Ja piederat pie tiem, kas reizēm iesaistās debatēs par interneta literatūras uzvaras gājienu pasaulē, tad šīs autores romānam ir vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka Ketrina Krofta tiešām ir interneta grāmatu tirgus zvaigzne ASV un Lielbritānijā. Formula: panākumi egrāmatu pasaulē rada panākumus drukāto grāmatu tirgū, ko pēdējos gados vērojam aizvien biežāk, ir pilnībā attiecināma uz šo rakstnieci. Šogad Meitene bez pagātnes aktīvi tiek tulkota dažādās Eiropas valodās, tāpēc var teikt, ka romāna fasons, dizains un piegriezums atbilst žanra jaunākās modes likumiem. To vēl lasīs, par to runās, debatēs un, kas zina, ja atradīsies režisors, varbūt pat ne vien nopirks filmas tiesības, bet arī ekranizēs.
Diezin vai kāds pasaulē šobrīd var prognozēt, ar ko ilgtermiņā beigsies erakstnieku uzvaras gājiens tradicionālajā grāmatu tirgū un kas galu galā notiks ar romānu kvalitāti, ja pamanīti un izcelti tiks vienīgi produktu autori, kuri spēj uzrunāt lielas auditorijas. Tomēr Ketrinas Kroftas gadījumā drīzāk ir jābrīnās, kāpēc tradicionālie izdevēji viņu nepaņēma uzreiz, jo produkts ir pietiekami labs un intrigu rosinošs. Acīmredzot konkurence šajā tirgus segmentā valda tik liela, ka pat nosacīti labiem autoriem te ir vieglāk pazust nekā tikt pamanītiem.
Kopumā romāna Meitene bez pagātnes sižets raisīja atmiņas par gandrīz pirms divdesmit gadiem uzņemto hrestomātisko kulta filmu Es zinu, ko tu darīji pagājušajā vasarā (I Know What You Did Last Summer). Tā uzņemta pēc nesen mūžībā aizgājušās amerikāņu rakstnieces Loisas Dankanes (Lois Duncan) romāna ar tādu pašu nosaukumu, kas, latviski tā arī netulkots, sacerēts tālajos septiņdesmitajos un savulaik piedzīvoja tik negantu popularitātes lēkmi tīņu auditorijās, ka steigšus tika uzražots arī diezgan atbaidošs šīs šausmenes sīkvels. Tomēr nebūt nav tā, ka Ketrina Krofta restartē veco un kinematogrāfam ienesīgo šausmenes ideju vai kopē Dankani, atjauninot vecu pasaku ar mūsdienīgāku stilistiku (to, starp citu, pirms kādiem gadiem izdarīja pati Dankane).
Šis tiešām ir psiholoģisks trilleris - vietām raitāks, vietām nedaudz pastieptāks, lai, atbilstoši žanram, pavazātu lasītāju aiz deguna, adresēts plašam lasītāju lokam, neraugoties uz kādu būtisku trūkumu - tā sākumā nekas īpašs nenotiek, un ir pat jautājums - vai būs vērts lasīt tālāk? Romāna pamatdoma nav vis kādu līdz nāvei nobiedēt, bet gan vēstīt par cilvēku izvēlēm un lūzumpunktiem, kas gluži negaidot var neatgriezeniski sadraņķēt dzīvi situācijās, kuras sākušās šķietami nevainīgi, bet no personas neatkarīgu apstākļu dēļ beidzas ar skarbu un kriminālu piesitienu. Nu kaut vai nejauša nonākšana nepareizā kompānijā brīdī, kad tā nolēmusi pastrādāt ko tiešām sliktu, kas diemžēl mēdz atgadīties ar labiem un jaukiem jauniešiem it visur pasaulē. Nebrīnos, ka egrāmatas džungļos šo romānu pamanīja - un visticamāk tieši tāpēc, ka romāns ir pietiekami nopietns un cilvēcisks. Tā nav gluži pasaka, ko lasi ar baudu, zinot, ka šādas lietas nu nekādi nevar notikt. Tas ir stāsts, kas diemžēl var atkārtoties arī reālajā pasaulē. Grāmatas vēl viens pluss ir tas, ka rakstniece apveltīta ar labu ritma izjūtu. Īsās nodaļas lasās viegli, vēstījums ir vienkāršs. Tas it kā nesasprindzina un labi atbilst pludmales formātam, bet vienlaikus ievelk un intriģē, neraugoties uz šķietami palēno virzību.
Arī romāna galvenā varone Lija ir samērā veiksmīgi uzkonstruēta. Viņa var patikt vai nepatikt, bet autore Lijā salikusi īpašības, ko sievietes savā pašraksturojumā atzītu nelabprāt, tomēr ļoti labprāt saskata citās sievietēs. Nepamanīta neveiksminiece, bibliotekāre, klusie ūdeņi, kas, kā jau žanram pieklājas, stāstam apmetot kūleņus, izrādās tie dziļākie. Lija vada dienas pati savā pasaulītē, ko veido grāmatu plaukti, dzīvoklis un iepazīšanās internetā. Pamazām atsedzas koledžas gados pārslimotie kompleksi, veiksmes un neveiksmes mīlas frontē, tomēr tas viss ir it kā tik ikdienišķs un sīks, ka sākumā tīri vai jābrīnās, kālab gan Lija kādu vispār interesē un kādēļ šim kādam būtu jāsāk viņu vajāt un uzsekot. Vai tiešām pie vainas ir senā auto avārijas epizode, kas gandrīz nepamanīta paslīd gar acīm romāna ievadā? Galu galā izrādās, tā ir tikai sekas, fināls daudz baisāku notikumu ķēdē, kurā Lija tikusi ierauta pret savu gribu, sekojot līdzi nežēlīgam un uzbudinātam koledžas tīņu baram. Savā ziņā Meitene bez pagātnes ir stāsts par to, kā mazas un slēgtas pasaulītes var kalpot gan kā patvērums, gan arī pārvērsties par personisko elli. Vienlaikus tas ir kārtējais vēstījums par to, ka no savas pagātnes aizbēgt ir diezgan grūti vai pat neiespējami. Arī tad, ja to ļoti gribas.
Romāna spriedze ir laba, arī intriga savērpta pietiekami, un lasītāji internetā izsakās visai jūsmīgi, vidēji liekot par darbu trīsarpus zvaigznītes no piecām iespējamām. Tas nav slikts rādītājs. Par ko Ketrinu Kroftu šajā darbā kritizē? Īstenībā negantu piezīmju nav pārāk daudz. Tā vien šķiet, ka vērtētāji un slavētāji, kuri to vien dara, kā atstāsta romāna saturu, saprot un atzīst to, ko lasa. Skaidrs, ka šis ir labs publikas pamanīts ierindas dižpārdoklis, kuru saņemot savā egrāmatu lasītājā pēc vairāku mēnešu gaidīšanas (mārketinga triki ar iepriekšpārdošanu) sajūtas bijušas pietiekami pozitīvas. Kāda sieviete gan nosauc šo romānu par 2015. gada sliktāko grāmatu, bet tūdaļ pati atzīst, ka ar savu negatīvo viedokli paliks vienatnē. Es pieļauju, ka arī Latvijā viedokļu aina būtu līdzīga. Meitene bez pagātnes vairākas nedēļas noturējās mūsu grāmatnīcu bestselleru topos, cilvēki to ātri izlasīs un, visticamāk, labprāt meklēs grāmatnīcu plauktos arī nākamo Ketrinas Kroftas romānu, zinot, ka šis darbs neapgrūtinās ar augsto mākslu vai dziļu filozofiju.
