Nav jābrīnās, ka profesionāls un daudz sasniedzis kinoscenārists Tālivaldis Margēvičs uzrakstījis atzīstamu un pat apbrīnojami centīgu romānu kinoscenārija formā par pazīstamo gulagu sistēmas praktisko iedibinātāju, latviešu mākslinieku un vienu no Lokarta sazvērestības atmaskotājiem Eduardu Bērziņu. Jāpiebilst, ka jebkura dokumentāla māksla ir arī pasaka un šis žanrs nevar iztikt bez autora fantāzijas. Taču pašu galveno – Bērziņa likteni –, balstoties arhīvos un izlasītajā, kā arī slavenās Šķērsielas 13. namā atrastajās Bērziņu ģimenes mantiskajās liecībās, rakstnieks atklāj. Un šī dokumentālā pasaka nav garlaicīga. Kā uz likteņa pasūtījumu Bērziņi dzīvojuši tieši Šķērsielā, kur slavenās filmas autors atradis liecības par to.
Ja vēl palasa Hūvera institūta pētnieka D. Norlandera pētījumus par Bērziņa vadīto piespiedu darba impēriju 30. gados, kā es, rakstot viņam veltītu dzejoli ar komentāriem 2012. gadā iznākušajā dzeju krājumā Minhauzens un kamikadze, tad Margēviča grāmatu manā izpratnē vēl papildina fakti no amerikāņu zinātnieka apceres.2
D. Norlanders šajā rakstu kopojumā atzīst Bērziņu par talantīgu piespiedu darba organizatoru, kura vadībā viņa vadītais uzņēmums ar segvārdu Daļstroj, kurā vergu darbs tika dēvēts par sociālistisko darbu, īstenībā bija PSRS ēnu ekonomikas uzņēmums. Piemēram, ja Bērziņa vadītais uzņēmums PSRS valsts kasei 1932. gadā deva 511 kilogramu zelta, tad 1935. gadā - jau 33 tūkstošus 360 kilogramu ķīmiski tīra šā dārgmetāla. Slēpti šie skaitļi atspoguļojās PSRS ekonomikas statistikā.
Bērziņa vergu impērija jeb Daļstroj nav cilvēka prātam aptverama - mums ar lidmašīnu būtu jāpārlido gandrīz trīs miljoni kvadrātkilometru līdz pat Bēringa jūras šaurumam un zem spārna jākonstatē teritorijas no Ļenas, Ingirskas un Kolimas, Čukotkas pussalas un daļas Ziemeļkamčatkas - tie iznāk plašumi starp Kluso okeānu un Ziemeļu Ledus okeānu. Lai pirmā un ekonomiski izcilākā Daļstroj 130 sociālistiskā darba nometņu priekšnieks varētu operatīvi pārvietoties pa savas neiedomājamās valstības teritoriju, Staļins Bērziņam piešķīra personāli vieglo automobili RollsRoyce (to piemin arī Margēvičs), kā arī kuģi Zvezda, lidmašīnu un starptautiskas klases dzelzceļa vagonu, kā arī Ļeņina ordeni; un pasniedza to tieši Kremlī. Taču tās ir detaļas, kas, protams, ir svarīgas Bērziņa personas izvērtēšanā un šā cilvēka ieguldījumā PSRS ēnu ekonomikā. Jāatzīmē, ka nometņu sistēmu izgudroja Trockis un Ļeņins. Bet PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs toreiz kādu laiku bija padomju jurisprudences pamatlicējs, Raiņa svainis Pēteris Stučka (1865-1932). Abiem pērn apritēja 150 gadu.
No mūsdienu pārgudrā viedokļa Bērziņam par labu runā fakts, ka bijušais latviešu strēlnieks, kura elks (kā apgalvo Šķērsielas 13 autors) bijis nacionālais pulkvedis Fridrihs Briedis, kuru ar pistoli cietumā vienkārši nošāvis mūsu tautietis Jēkabs Peters, kurš bija viens no diviem VČK priekšsēdētāja Dzeržinska vietniekiem (otrs - Lācis).
No mūžības skarto rindām ierauts čekas kadros un likvidējis Lokarta sazvērestību, kā arī izglābis Ļeņinu no kreiso eseru uzbrukuma, Bērziņš liek pamatus pirmajam gulagam. Pēc Staļina sākumnostādnēm, darbs paredz ekonomiska piespiedu darba ekspluatāciju, bet ne ieslodzīto spīdzināšanu vai iznīcināšanu. Pirmie Bērziņa pārvaldījumā ir krimināli izsūtītie, vien dažs politiskais. Varētu teikt, ka pirmos gadus Bērziņš bija tikai gigantiska «cietuma priekšnieks» pasaules lielākajā cietumā. Oficiāli Daļstroj skaitījās PSRS NKVD Tālo Ziemeļu galvenā celtniecības pārvalde.
Taču 30. gadu beigās, kad tuvojās lielais terors, uz Bērziņa gulaga 130 vergu nometnēm tika sūtīti aizvien vairāk politieslodzīto. Ja līdz tam Vācijā, Freiburgas mākslas skolā un Berlīnes Mākslas akadēmijā, kā arī Rīgā pie Vilhelma Purvīša studējošais jaunais mākslinieks pārcieta dvēseles mokas par savu amatu gulagā, tad 1937.-1938. gadā sākās mūsu tautieša un viņa ģimenes visdziļākā personiskā traģēdija. Staļina aprindām pietika ar to vien, ka Bērziņš bija izteicies, ka 1949. gadā Daļstrojā jānodarbina tikai brīvi ļaudis brīvā darbā un ka viņš pret ieslodzītajiem centās izturēties cilvēciski, kā to izpētījis romāna autors Tālivaldis Margēvičs. Viņa dokumentālo varoni nekas nevarēja glābt no aresta un drausmīgiem apmelojumiem par «latviešu nacionālistu organizācijas dibināšanu», par «zelta zagšanu un kraušanu kuģos, lai nosūtītu uz Japānu», par «trockistu pagrīdes organizācijas dibināšanu» u. c. ciniskā zemiskumā safabricētām apsūdzībām (toreiz notika trockistu Zinovjeva un Kemeņeva tiesas prāvas). Tas viss dokumentālajā daiļdarbā un daļēji pasakā par Bērziņu sacerēts īpaši emocionālā traģiskumā un līdzinās šekspīriskam sižetam. Margēvičs ir labs stāstnieks, un kinofilma romānā nāk iekšā pati. Kaut nu ko tādu varētu uzņemt.
Bet to nevar izdarīt bez plašas panorāmas, kas iegūstama tikai natūrā. Taču... naudiņa, naudiņa, naudiņa. Var, protams, paļaujoties uz ģeniāliem un latviešu publikai ne pārāk pierastiem aktieriem, veidot psiholoģisku traģēdiju pie atlanta vai globusa un atklāt Bērziņa draugus, nodevējus, sievietes, bērnus. Bet prasās gan nevis tikai dokumentālas pasakas veida finiera portrets, bet gan gigantiskā Ziemeļaustrumu zeme, kas ir bijusi savādā un reizē tipiskā sarkanā latvieša impēriskā valdījumā, un cilvēku miljoni, pār kuriem viņam bija bezierunu vara. Šķērsiela 13 īstenībā piesaistītu gan skatītāju, gan kinozinātnieku un konkursu interesi. Amplitūda ir milzīga - šī pasaka tomēr pieprasa pirmskara Rīgu, Freiburgu un Berlīni Vācijā, atkal Rīgu, Bērziņam mācoties pie Vilhelma Purvīša, strēlnieku sākumu Tīreļpurvā, Petrogradu, Lokarta sazvērestības atmaskošanu, Ļeņina izglābšanu, satriecot kreiso eseru štābu ar Bērziņa komandētajiem lielgabaliem... Kur nu vēl mūžīgā sasaluma teritorijas, kurās dažās minūtēs nosalst suns un kurās Bērziņam pieder lielāka vara nekā Romas Cēzaram. Gulaga radīšana, ražošanas attīstība tajā ar vergu darba palīdzību un paša personīgā dzīve tajā ar ģimeni un ārlaulības attiecībām ir ciets rieksts.
Labi, ka savādais latvietis ir parādīts kā cilvēks ar savu drausmīgo traģiku un dvēseles mokām, kaut arī par tām nekā dziļāka no romāna neuzzinām, jo Bērziņš romānā netiek rādīts satiksmē ar kādu no ieslodzītajiem, izņemot viņa riskanto sarunu ar Margēviča lielāko autoritāti šajā romānā - ieslodzīto jauno rakstnieku, vēlāk Rietumos, maz Krievijā, pazīstamo Varlamu Šalamovu. Tanī pašā laikā Margēvičs mēģina Bērziņu tomēr izjust pats, necildināt un nelamāt, kā tas bieži ir noticis mūsdienu publicistikā... Šo sarkano latviešu, kas pārvaldīja lielu daļu PSRS valsts struktūru, bija proporcionāli daudz, bet ne jau tikai skaitliski - arī ar intelektu, izglītību, dzelzs pārliecību un pienākuma izjūtu apveltīti cilvēki nodriskāto vietējo sarkanarmiešu vidū. Jo Krievijas armijas aristokrātiskās un elitārās vienības cīnījās pret boļševikiem un tātad - reizē pret viņu atbalstītājiem mūžības skartajiem. Ļeņins gribējis Jāni Rudzutaku redzēt savā vietā (tā Margēvičs). Par latviešu īpašo vietu liecina kaut vai tas, ka starp 1937.-1940. gadā nošautajiem visaugstākajiem Sarkanās armijas komandieriem vismaz bija kādi 100 latvieši, sākot ar sarkano komandieri pulkvedi Jukumu Vācieti un Kremļa komandantu Rūdolfu Pētersonu (veselus 15 gadus pēc kārtas - 1920-1935), līdz PSRS Gaisa karaspēka pavēlniekam Jēkabam Alksnim. Nošauto komandieru, protams, ir apmēram divi tūkstoši daudzu tautību cilvēku. Hitleram Otrā pasaules kara priekšvakarā uzreiz kļuva vieglāk, pateicoties Staļina paranojai. Mēs varam tikai nožēlot, ka tai mūžības skarto daļai, kura neatgriezās Tēvzemē, nebija lemts vai vēlmes atdot savus izcilos talantus, drosmi un mīlestību Latvijai. Viņus aprija viņu māte - Revolūcija. Tāpat kā Majakovski.
Bet, ja 1940. gadā viņi būtu ieradušies Padomju Latvijā, kas notiktu ar mums?
* * *
..Neviens darbs nav bez trūkumiem. Nepārliecina (tāpat kā padomju laikos) diplomātiski pielīmētais divu mūsdienu jauniešu uzskatu atspoguļojums - viens ir konformists, otrs - nacionālists, tikai pārāk pareizs - jaunietis runā kā no pēckara emigrantu avīzēm. Arī nacionālista neuzņemšana augstskolā tēva dēļ, kurš ir aizbēdzis uz ārzemēm, un dēla rosīšanās ap Brīvības pieminekli un Čakstes monumentu padomju laikā šķiet kā rakstnieka izdabāšana padomju laika kinostudijas direktoram, kinokomitejas priekšsēdētājam, scenāriju kolēģijai. Protams, rakstot par sarkano latvieti, savai piesardzībai no varas nesējiem ir jābūt arī šodien, taču no Margēviča var sagaidīt oriģinālākus «pretpadomju» izdarību aprakstus. Tas viss jau bijis krievu romānos un filmās, un diez vai vajag atkārtoties. Ja drīkst, tad man Bērziņa un viņa dažādo sieviešu seksuālās attiecības šķiet kā ietekmētas no Olgas Beibutovas vai citiem lubu romāniem, sliktākais tas, ka visi šie Bērziņa un viņa sirdsdāmu akti ir aprakstīti gandrīz vienādi. Bet, ja jau būs filma, tad režisors visu glābs.
* * *
Es neticu, ka tanī laikā arī kārtīgajās darba nometnēs neplosījās cinga, tuberkuloze, holera, varbūt pat bads. Tanī pašā laikā tiešām slavējama un humāna ir Bērziņa veiktā studijas ierīkošana ieslodzītajiem mūziķiem, aktieriem, māksliniekiem, kā to izpētījis Margēvičs. Un, kā stāsta rakstnieks, viņi tiek atbrīvoti no smagās ķerru stumšanas.
Neloģisks ir Bērziņa un Apiņa dialogs, kurā 30. gados tiek apbrīnota kārtība «koncentrācijas» nometnēs. Toreiz nometnes Padomju Savienībā vārdā neuzdrošinājās saukt arī privātās sarunās, un Bērziņš arī tam neticēja, ka pastāv koncentrācijas nometnes. Staļinam tādu nebija. Un droši vien Bērziņam un Apinim arī ne. Tie bija celtniecības tresti, zeltraktuves, labošanas darba nometnes un citi sociālistiskā darba uzņēmumi. Ja arī Bērziņš to saprata, viņš centās šo domu nelaist sev klāt.
Par zināmu kārtību šajās nometnēs 30. gadu vidū nav pārāk jābrīnās. To centās nodrošināt Bērziņš, kas jaunībā bija apguvis vācisko sadzīves un profesionālo kultūru studijās Vāczemē. Droši vien arī Bērziņa Vācijā savervētais inženieris ar segvārdu Antons Pans (Francis Fišers), kas kļuva par Bērziņa slepeno aģentu ārzemēs, bet vēlāk pārcēlās uz PSRS un, aizrāvies ar boļševiku idejām, akurāti vāciski strādāja par inženieri gulagā, vairodams PSRS bagātības un cēla Višeras papīrkombinātu, vienu no Bērziņa celtnēm. Bērziņš toreiz brīvi izbrauca uz ārzemēm, lai nodotos tehniskās informācijas vākšanai un aģentu vervēšanai. Margēvičs pierāda, ka Daļstroj direktors 1926. gadā riskēdams apciemo savu māti un brāli Rīgā, Šķērsielā. Viņš abus pierunā pārcelties uz PSRS, kur māte pēc dēla aresta un ģimenes izlikšanas no dzīvokļa sajūk prātā.
...1932. gadā uz PSRS brīvprātīgi pārceļas mūsu ievērojamais kreisais rakstnieks Linards Laicens. Viņu ar Eduardu Bērziņu saistījusi draudzība. Ka Bērziņš bijis «labs cilvēks», apliecina Linarda Laicena mazmeita, literatūras zinātniece Anna Laicena, kura dzīvo Rīgā.
* * *
Margēvičs savā grāmatā iemontējis vai nu dokumentālu, vai arī fantāzijas radītu epizodi, kurā ieslodzītais, vēl jaunais rakstnieks Varlams Šalamovs (1907-1982) ierodas pie labošanas darbu nometnes priekšnieka, un starp viņiem risinās saruna gan par tualetes papīra trūkumu, gan par to, kāda starpība ir starp Bērziņa nometni un drausmīgajiem Solovkiem, kur Šalamovs arī bijis ieslodzīts. Skan arī pārdroši Šalamova izteicieni pret Staļinu un Bērziņa brīvdomība attieksmē pret stučīšanu.
Šalamovs visu savu mūžu bija asā konfliktā kā ar komunistiem, tā ar Rietumu antikomunistiem, kuriem, viņaprāt, piemēram, Solžeņicins bijis vajadzīgs tikai politiskām spekulācijām. Šalamovs bija konfliktā ar «visu progresīvo cilvēci», ar ciklopiskajiem gulagu lēģeriem un tā saukto «brīvību» vienlaicīgi. Pret Staļina cieši sakņopēto revolūciju un naidošanos ar visu pasauli, bet Šalamovs iestājās par Trocka vispasaules revolūciju visiem, kura, par spīti Staļinam, esot atdzimusi 60. gados Če Gevaras personā. Šalamovs pārmeta arī Solžeņicinam par lēģeru tēmas privatizēšanu un miljonu krāšanu izsūtījumā ASV ar Nobela prēmiju kabatā.
Varlams Šalamovs, kas gatavojies aprakstīt Eduardu Bērziņu, krievu literatūrkritikas rakstos tiek saukts par «krievu Danti».
Kad Trockis 1929. gadā tika padzīts no PSRS, Varlamu Šalamovu arestēja un piesprieda trīs gadu ieslodzījuma par «Ļeņina novēlējumu» izplatīšanu (T. Margēvičs). Līdz ar to sākās jaunā un absolūti ekstravagantā rakstnieka periodiskais 17 gadu ieslodzījums, kopā ņemot.
Savu komfortu nealkstošā rakstura un kaitinošo uzskatu dēļ viņš atšķirībā no Solžeņicina nav plaši pazīstams, bet ir pat «katastrofāli aizmirsts» (Rubanovs). Ja nu vienīgi relatīvi pazīstami (bet Rietumos labi pazīstami) ir viņa Kolimas stāsti. Aizmirsti šodien ir arī citi «lēģeru žanra» rakstnieki - kā jau visas modes lietas. Krievu rakstnieks Andrejs Rubanovs izsakās, ka reiz Šalamova likteni pieņems par etalonu, kamēr šobrīd šā rakstnieka talants un neērtie uzskati atrodas opozīcijā «daiļi domājošo humanitāriešu teorijām». Rubanovs arī apgalvo, ka ieslodzītie neprot dzīvot. Viņi tikai mirst kā zombiji un puscilvēki - puszvēri. Tādēļ Šalamovs nepētot personības šajā absurda teātrī, bet gan pelnus, kuri paliek pāri pēc viņu sadegšanas. Arī rakstnieks pats dzīvo neiedomājamā nabadzībā un mirst trako mājā. Un, kaut arī Solžeņicins piedāvājis Šalamovam strādāt kopā pie Arhipelāga, «krievu Dante» esot atteicies.
...Mēs varam vai arī vispār nevaram iedomāties šo «krievu Dantes» neuzrakstīto romānu prozā (pēc Rubanova novērojumiem), kurā neesot nedz metaforu, nedz aforismu un lirikas, prāta spēļu, nekādu asprātīgu dialogu.3
Pietiks. Pie tik ekstravagantas prozas latviešu lasītājs nav pieradināts. Un Margēviča stāsts jau nav par Šalamovu, bet Eduardu Bērziņu. Kaut arī Margēvičs tieši uz Šalamovu atsaucas kā uz galveno autoritāti ar aprēķinu izstāstīt par gulaga priekšnieku.
Tagad atliek lasīt Margēviča romānu Šķērsiela 13, un tas ir interesanti, ja ir tendence uzzināt kaut ko par noklusētām tēmām padomju laikā un tagad, brīvībā...
***
1 Tālivaldis Margēvičs. Šķērsiela 13. Latvieša dibināts Gulags. Apgāds Zvaigzne ABC, 2016.
2 Бородина Л.И., Грегори П., Хлебнюка О.В. Гулаг. Экономика принудительного труда, Москва, Россия, 2008
3 А.Рубанов. Варлам Шаламов как зеркало русского капитализма. Лимбуспресс, СанктПетербург Москва, 2008.
