Pagājušajā nedēļā Londonā no 12. līdz 14. aprīlim notika gadskārtējais grāmatu tirgus. Tajā piedalījās Latvijas delegācija un ieradās arī mūsu kultūras ministre Dace Melbārde un Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis.
Šāda politiska interese nav nejauša – 2018. gadā Latvija būs Londonas grāmatu tirgus viesu valsts. Savukārt viesu valsts statuss uzliek par pienākumu laikus domāt par savas zemes prezentāciju šajā forumā. Tiesa gan, jāpiebilst, visnotaļ snobiskais un pārpildītais britu grāmatu tirgus 2018. gadā aicina Latviju kopā ar pārējam divām Baltijas māsām – Igauniju un Lietuvu, kas dzīvi padara nedaudz sarežģītāku, jo gatavošanās plāni jākoordinē triju Baltijas valstu starpā.
Kur notiek
Londonas grāmatu tirgus jau kādu laiku notiek visnotaļ interesantā ēkā netālu no Kensingtonas stacijas. Maldīgi domāt, ka Olympia London ir kāda saistība ar sportu vai olimpiskajām spēlēm. Šī ēka celta krietni sen (atklāta 1886. gadā) un būvēta kā Nacionālais zemkopības centrs. Turklāt, klīst pamatotas leģendas, ka vienā no tās spārniem sākotnēji atradies īpašs buduārs, kurā seksuāli rosīgais Velsas princis Edvards lielā slepenībā no pārējās pasaules nodevies mīlas dēkām ar daiļām britu dāmām. (Tas gan noticis laikos, pirms viņš kļuvis par impērijas karali.) Ēku varbūt var salīdzināt ar kādu lielisku celtni Pārdaugavā – Āgenskalna tirgus paviljonu, tikai tā ir krietni lielāka, būtībā veidojot Londonas kvartālu, kas, protams, ir laika ieviesto korektīvu un pārbūvju rezultāts. Gadu gaitā tai tikušas piešķirtas diezgan dīvainas funkcijas, sākot no hipodroma, beidzot ar cietumu. Tomēr galu galā tā kļuvusi par izstāžu kompleksu. Daļai telpu ir sava īpatnība – dabiskais apgaismojums, kas ēkā ieplūst caur stikloto jumta daļu. Veidojot ekspozīcijas dizainu, profesionāļiem tas noteikti būs jāņem vērā.
Haotisks skudru pūznis
Briti, protams, ir briti: ja reiz kustība karaļvalstī notiek pa ielas pretējo pusi, bet monētas izskatās tā, it kā kāds tās būtu dauzījis ar āmuru, tad arī grāmatu izstādes apmeklētājiem no pārējās Eiropas jārēķinās ar dažādām britu domāšanas savdabībām, kuras vislabāk uztvert ar pamelna humora izjūtu, kas palienēts no pašiem britiem. Nepārprotiet, Londonas grāmatu tirgus nekādā gadījumā nav tas, ko latvieši mēdz apzīmēt ar krievu vārdiņu bardaks. Sistēma ir, tomēr nacionālās īpatnības izstādes iekārtojumā ir jārespektē. Te pavisam noteikti nav, piemēram, Frankfurtes izmēru ziņā krietni vien lielākās meses punktuāli vācisko akcentu. Personiski man viskaitinošākais bija tas, ka izstādē bija grūti atrast brīvu vietu, kur varētu sarīkot improvizētas tikšanas. Lai sameklētu brīvus krēslus un galdiņu, nereti nācās apskriet visu izstāžu kompleksu.
Cilvēku izstādē ir daudz – briti joprojām lasa un par grāmatām interesējas, tāpēc mūsu autoriem un citiem uz izstādi braucējiem jārēķinās ar visām iespējamajām pūļa radītajām neērtībām, skaļi murdošo balsu fonu, cilvēku plūsmām, kas neatstāj ne centimetra privātās telpas. Ne katrs tam ir gatavs, tā, piemēram, gadījās būt pasākumā, kur uzstājās Baltijas dzejnieki. Lietuviete Ilze Butkute mikrofonā runāja tik klusi un likās tik sabijusies, ka diezin vai viņu kāds vispār sadzirdēja. Šī iemesla dēļ ir ļoti jādomā, kā veidot pasākumus, nenogalinot intravertus talantus, un cik vispār ir liela jēga pasākumu lielāko akcentu 2018. gadā likt tieši uz norisēm Olympia London – varbūt saprātīgāk ir vest autorus uz dažādiem festivāliem un lasījumiem visa gada garumā, lai tos kāds pamanītu.
Baltiešu stendi
Triju Baltijas māsu draudzība izstādē nenozīmē un arī nenozīmēs saplūšanu vienā katlā. Baltijas valstis nav naftas lielvalsts Azerbaidžāna, mēs nekad nespēsim sacensties greznībā ar Āzijas valstu stendiem, tomēr neuztraucieties, viss bija kārtībā. Mūsējie šoreiz atradās ļoti labā vietā, cits citam blakus, bet pietiekami autonomi. Jocīgi vien likās, ka igauņu stenda dizains atšķīrās no pārējiem baltiešiem. Nezinu, vai šis nav tas gadījums, par kuru dzied Vladimirs Visockis leģendārajā dziesmiņā par lielo žirafi. Interese par Baltijas stendos notiekošo ir pietiekami liela, Latvijas stendā atrast brīvu vietiņu nereti bija pagrūti. Skaidrs, ka arī uzlabojamu un pilnveidojamu lietu netrūkst, taču ierasti apnicīgais refrēns, kā nu tagad būs bez likvidācijai nodotā Latvijas literatūras centra, jādomā, drīz noplaks. Viss notika ļoti normālā līmenī. Protams, pieredze krāsies, un tad arī veidosies prasmes strādāt vēl aktīvāk un agresīvāk. Jo pilnīgi skaidrs, ka ar biklumu – piedodiet, atvainojiet – panākumus šādā miljardu vērtas industrijas tirgū iegūt nebūs iespējams. Te ir nepieciešami mārketinga profesionāļi. Lai mēs tiktu pamanīti un mūs sāktu reāli respektēt, būs ilgi jāstrādā, un tāpēc 2018. gada Londonas viesu valsts statuss uzlūkojams kā laba iespēja celt savu prestižu. Tikai nevajag iedomāties, ka tas ir galamērķis, kuru sasniedzot tālāk nebūs jāpiepūlas un latviešu grāmatniecība varēs dusēt uz lauriem. Ja vēlaties zināt, kādas summas savās mazo valstu literatūrās investē citas tautas, piemēram, Koens van Bokstals, kurš vada Flāmu literatūras fondu, teica, ka viņi gadā operē ar sešiem miljoniem eiro.
Jautājot, kas ir svarīgākais šā gada Londonas grāmatu tirgū, viena no Kultūras ministrijas Londonas 2018 koordinētājām Līga Buševica Londonas tirgū lietas salika kā pa plauktiņiem: «Šis gads Londonas grāmatu tirgū bija atspēriena punkts Baltijas valstīm ceļā uz viesu valstu statusu 2018. gadā – atbalstu sniedza visu triju valstu Kultūras ministriju vadības pārstāvji.» Tik tiešām viss notika pirmo reizi, un sistēma būs jāizveido, lai tā labi darbotos, kas nebūt nav tik vienkārši, ja atceramies Baltijas valstu vēsturiskās sadarbības grūtības tuvākā un tālākā pagātnē.
«Pirmā Baltijas sadarbības pieredze tika gūta, kopīgi organizējot pieņemšanu, diskusiju par kultūras un nācijas identitātes jautājumu globalizācijas un migrācijas ietekmē, dzejas lasījuma organizēšanā. Baltijas valstu dizaineri uzsāka sarunas par sadarbību stendu dizaina veidošanā. Jau nākamgad valstis startēs ar vienotu logo un saukli. Šogad plānots turpināt arī Lielbritānijas izdevēju vizītes Baltijā, iepazīstinot ar mūsu literatūru un autoriem, veidojot pamatu darbu izdošanai angļu valodā Lielbritānijā. Nozarei gaidāms intensīvs darba periods, lai pieteiktu sevi pasaules literatūras telpā,» rezumēja Līga Buševica.
Autora skatījums
Dzejniece Inga Gaile pārstāvēja Londonā Latvijas autoru saimi. Kopā ar lietuviešu un igauņu kolēģiem viņa lasīja dzeju vairākos pasākumos. Protams, mūsu dzejnieki un rakstnieki ir uzstājušies dažādos tirgos un festivālos, tomēr par to, ka lasīt savu darbu svešā valodā un diskutēt par to ar citas zemes publiku nebūt nav tik viegli, nekad tā īsti nopietni nav runāts. Autoriem ir īpaši jāgatavojas, un viņiem ir arī jāpalīdz gatavoties šim notikumam, jo cerēt, ka no latviskā klusuma pirmoreiz izbraucis rakstnieks spoži nostartēs milzu pūlī, kura lielākajai daļai lasījums ir dziļi vienaldzīgs un straume plūst sev vien saprotamos maršrutos, būtu diezgan liels naivums.
Varēja just, ka Inga Gaile izstādei ir nopietni gatavojusies un uzstājās labi. Īsā sarunā Neatkarīgai viņa teica: «Tā nav vienkārša lieta – būt dzejniekam starptautiskā grāmatu tirgū. Tas tomēr ir grāmatu tirgus ar uzsvaru uz otro vārdu. Tirgus. Te ir pretruna. Pati dzejas būtība – nevar taču rakstīt īsti labus dzejoļus tirgum. Tai pašā laikā realitāte ir tāda. Mūsdienu pasaulē, protams, ir šajos grāmatu tirgos jāpiedalās. Mēģinu būt ļoti atvērta pret realitāti, pieņemt to tādu, kāda tā ir, mēģinot izdarīt savu darbu tajā mazajā laika posmā, kas man ir dots – nolasīt dzejoļus, pastāstīt par latviešu literatūru. Grāmatu tirgos es vienmēr jūtos dīvaini, jo cilvēki te apkārt vārās, troksnis, nekur nevar noslēpties. Turklāt katram cilvēkam iekšā ir dabiskā vēlme patikt, pārdot sevi, būt veiksmīgam. Lai būtu labs literāts, šī vēlme ir visu laiku jābremzē, jāpaliek pie savas balss. Nevar taču sēdēt un domāt – nu ko tādu uzrakstīt, lai grāmatu tirgū izceltos, kaut arī vēlme ir un tas jau arī tirgus mērķis. Atrašanās starp šīm divām cilvēcīgi saprotamajām lietām arī rada šo dīvaino sajūtu. Viena ir šī vajadzība izcelties. Otra – jādara tas, kas jādara, un jāklausās savā iekšējā balsī.»
Dārgs prieks
Londonas tirgū biznesa daļa, protams, ir noteicoša, tomēr tajā ir laba kultūras programma, un te nu briti nekautrējas demonstrēt angļvalodīgās literatūras bagātības. Dažādiem autoriem un grāmatniecības problēmām veltīto lasījumu, semināru un kongresu bija daudz, piemēram, 31. starptautiskais pasaules izdevēju kongress. Izglītības konference Kas darbojas? Un tamlīdzīgi. Tomēr arī dalības maksa šajos pasākumos ir iespaidīga – dažā profesionāļu saietā piedalīties gribētājiem jāmaksā pat 1000 angļu mārciņas. Šogad, piemēram, atjaunots Dzejas paviljons, tajā īpašs stūrītis bija atvēlēts virtuālajam Viljamam Šekspīram. Tomēr nedomājiet, ka pasākums tajā rīkotājam būtu par velti. Savukārt vienkāršajiem apmeklētājiem Latvijā, kas reizēm kurn par Ķīpsalas grāmatu izstādes vairāk nekā simbolisko biļešu cenu, iesaku atvērt Londonas tirgus mājaslapu. Vai jūs būtu ar mieru maksāt par iekļūšanu tirgū, piemēram, piecdesmit angļu mārciņas? Briti ir. Protams, viņi to var atļauties. Tomēr – ko liegties, viņi joprojām lasa un mīl grāmatas, un tāpēc arī maksā par ekskluzīvu iespēju pabūt grāmatu valstībā. Pieņemu, ka britu grāmatu pircējiem nekad neienāktu prātā kā Latvijas grāmatu lasītājiem zvanīt uz televīziju un sūdzēties, ka grāmatnīcā grāmatām ir atlaides. Viņi par tām maksā daudz vairāk, nekā to darām mēs.
