Pēc ilgāka laika uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriezusies operete – populārais Johana Štrausa Sikspārnis. Tā pirmizrāde 10. decembrī bija pirmā bezdelīga gada nogales svētku izrāžu pulkā ar versmainiem valšiem, šampanieti, neiztrūkstošiem komēdijas elementiem un efemēru ļaušanos konkrētā mirkļa piedāvājumam, kas visumā raksturīga arī mūsdienu sabiedrībai un laikmetam.
Pazīstama mūzika, interesanti sastāvi, iespaidīgas dekorācijas un krāšņi tērpi – Sikspārnī ir viss nepieciešamais, lai atjaunotu attiecības ar operetes žanru. Tas pēdējos gados atkal gūst publikas atsaucību, ja spriež pēc Latvijas Operetes fonda rīkoto operešu Klīvija un Jautrā atraitne Ziemeļblāzmas Kultūras pilī un citur Latvijā izrāžu apmeklētības. Operā operete pēdējos gados šad un tad tika iekļauta Jaungada koncertu programmās, pamatā, protams, publikas izklaidēšanai ar populārām melodijām. Pirmizrādes apmeklētāji gan pret jauniestudējumu izturējās mazliet rezervēti, savukārt ģenerālmēģinājumos izrāde tika uzņemta ar sirsnīgām ovācijām, kas liek domāt par atšķirīgu attieksmi pret žanru dažādās paaudzēs un sociālajos slāņos.
Izplatītie stereotipi par augsto mākslu un vieglo žanru, ar pirmo saprotot operu, bet ar otro – opereti, joprojām ir dzīvi. No radošās komandas un solistu viedokļa gan operete nav nekāda operas nabaga radiniece. Izaicinājumu ir vismaz tikpat daudz, ja ne vairāk, kā iestudējot operu. Tā ir laba skola jaunajiem dziedātājiem – ne tikai jādzied, bet arī jādejo un jārunā (tiek izmantoti mikrofoni), kas operdziedātājiem nav tik ierasta prakse, lai gan aktiermeistarības iemaņas operas žanrā kļūst aizvien svarīgākas.
Režisora Edmunda Freiberga, runas pedagoģes Rutas Vītiņas un horeogrāfa Alberta Kivlenieka vadībā Sikspārņa mākslinieki panākuši to, ka izrādes dinamika neatslābst. Papildu spraigumu piešķir deju numuri Orlovska ballē un valodu daudzveidība – dziedāšana notiek oriģinālvalodā, proti, vāciski, bet runāšana – latviski. Vietējās valodas izmantojums runājamajā daļa ir samērā izplatīta prakse, kad vācu operetes iestudē ārpus Vācijas un Austrijas. Jaunievedums ir grāfa Orlovska tēla traktējums – tradicionāli tā ir mecosoprāna bikšu loma, bet šoreiz partija uzticēta baritonam, turklāt slavenās Orlovska kuplejas izskan krievu valodā. Tēlā ir portretiska līdzība ar krievu popzvaigžņu stilistu Sergeju Zverevu, bet Orlovska ballē manāmas atsauces uz mūsdienu krievu bagātnieku izklaižu stilu Eiropas kūrortos. Tomēr Ilzes Vītoliņas melnā, baltā, sarkanā un maigi rozā krāsās ieturētie gaumīgie un saskaņotie kostīmi un Mārtiņa Vilkārša iespaidīgā, lakoniskā scenogrāfija izslēdz šai videi raksturīgos vizuālos pārspīlējumus. Ironija ir smalka, bez didaktikas.
Rets iestudējums, kurā mūsdienas izskatās pietiekami nosacītas (daži mobilie telefoni un selfiji), lai neradītu nevajadzīgas saturiskas pretrunas. Šis jautājums operetē gan ir vieglāk risināms nekā operā, jo sižeti ir sadzīviskāki, to sarežģījumus izraisošie apstākļi piezemētāki, pārpratumi nekaitīgāki un tā tālāk. Edmunds Freibergs veidojis tradicionālu iestudējumu bez naftalīna smakas un arī bez īpašiem pārsteigumiem, toties ar izpratni par operetes stilistiku un specifiku.
Muzikāli jaunajā Sikspārnī, sākot jau ar uvertīru, iepriecināja diriģenta Jāņa Liepiņa veikums, jo hrestomātiskais Johans Štrauss slēpj gana daudz zemūdens akmeņu un velk līdzi gana smagu interpretācijas tradīciju vezumu. Šeit atrasts zelta vidusceļš, ko bruģējusi diriģenta nesenā pieredze baleta Raimonda muzikālajā vadībā, labi jūtot ritmu, tempu, cezūras un ne mirkli nepieļaujot pašplūsmu orķestrī. Rozalindes lomā pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā debitēja Brēmenē un Nirnbergā skolotais soprāns Margarita Vilsone, kura šo lomu jau atveidojusi Vācijā un Šveicē. Par spīti jaušamajam pirmizrādes satraukumam gan balsī, gan ķermeņa plastikā, priecēja jaunās dziedātājas veselīgā pašpārliecinātība, nevainojamā vācu valoda un tēlojums, šķiet – operete ir īsti viņas ampluā. Viņas balss nav liela, augšējā tesitūra skan gludi un niansēti, bet varētu vēlēties lielāku intonāciju un skaņveides kontrastu starp dziedāto un runāto tekstu, kā arī piesātinātāku toni apakšējā reģistrā.
Jānis Apeinis bija balss krāsu, intonāciju un aktiermeistarības ziņā spilgts, ļoti cilvēcisks Eizenšteins – bez pārspīlētas teatralitātes, atskaitot tai īpaši paredzētās komiskās epizodes, piemēram, pārģērbjoties par advokātu Blindu trešajā cēlienā. Taču pirmizrādes spožākā zvaigzne bija Inga ŠļubovskaKancēviča, kuras dzidrajam soprānam šķelmīgās Adeles loma šķiet kā radīta – balss lejas kā sidraba lietutiņš, ko papildina dabiski vijīga plastika un šarmanta koķetērija. Gluži kā delartiskajā komēdijā, atjautīgā istabene Sikspārnī pārspēj savu kundzi.
Visi dziedātāji ļoti izbauda iespēju izspēlēt savas lomas ar komisku piesitienu – sevišķi Raimonds Bramanis (Alfrēds), Krišjānis Norvelis (Franks) un, protams, Viesturs Jansons (stostīgais advokāts Blinds). Aizskarto doktoru Falki pārliecinoši dzied un tēlo Juris Ādamsons. Laurai Teivānei epizodiskajā kordebaleta pelītes Idas lomiņā spilgti sarkanā, īsā kokteiļkleitiņa ar volāniem gan šoreiz ir lāča pakalpojums, jo negribot uzsver, piemēram, grūtības, pārvietojoties augstpapēžu kurpēs, padarot tēlu komiskāku, nekā tas domāts.
Dziedātāju sastāvi komplektēti gudri un ar apdomu, acīmredzot meklējot katrā sastāvā līdzsvaru starp atsevišķu mākslinieku pašreizējām un vēl pilnveidojamajām vokālajām un aktieriskajām prasmēm un cerot, ka saskaitāmo kārtība summu nemaina. Skatuves mākslā gan matemātika ne vienmēr darbojas pēc ierastajiem likumiem, un tāpēc jāuzmanās, lai cerētais vidējais nepārvērstos par viduvējo. Ģenerālmēģinājumā redzētais otrais sastāvs (Sonora Vaice, Juris Jope, Jolanta StrikaiteLapiņa, Kalvis Kalniņš, Laura Grecka, Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers, Armands Siliņš, Guntars Ruņģis, Jānis Skanis) liek domāt, ka Orlovska slaveno frāzi Chacun a son goût* (kā nu katram tīk – franču val.) varēs attiecināt uz sagaidāmām diskusijām klausītāju vidū par iestudējuma kvalitātēm, tēlu interpretācijām un noskaņojumu pēc izrādes. Kas nu kuram tīk – vienam māte, otram meita, trešajam – kleita. Katrā ziņā Sikspārnis operā gada nogalē ir samērā droši izspēlēta teātra vadības kārts kases ienākumu palielināšanai, operas klausītāju auditorijas paplašināšanai un nepretenciozas izklaides, kas ietver operas apmeklējumu, piedāvājuma nodrošināšanai Rīgas iedzīvotājiem un viesiem.
