«Ja pagājušogad, kad pirmo reizi tiku nominēta Spēlmaņu nakts balvai, es tā kā lidinājos pa gaisu, tad šogad, kad atkal esmu nominēta, es tam esmu jau pieslēgusi prātu un apzinos, cik daudz ir padarīts. Tagad manī ir liels miers, un es esmu pateicīga žūrijai, ka tā turpina novērtēt manu darbu,» saka Liepājas teātra aktrise Anete Berķe.
Par lomām izrādēs Pieci vakari un Sasodītais sarkanais mēness viņa pērn Spēlmaņu naktī atzīta par Gada aktrisi otrā plāna lomā. Par trim jaunām lomām – Veroniku E.T.A. Hofmaņa pasakā pieaugušajiem Zelta pods un Vizbulīti Raiņa jaunības traģēdijā Indulis un Ārija (Liepājas teātrī), un Viņu L. Judinas lugā Dērbijas vergi (Goda teātrī) – Anete Berķe nominēta arī 2014./2015. gada Spēlmaņu nakts balvai Gada aktrise otrā plāna lomā. Svinīgā balvu pasniegšanas ceremonija notiks 23. novembrī Dailes teātrī.
Bet vēl pirms tam aktrise būs sastopama uz skatuves Rīgā, kad kopā ar saviem kolēģiem viņa būs viesizrādēs Nacionālajā teātrī: liepājnieki uz Rīgu vedīs abas savas Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada lielās formas izrāde nominētos iestudējumus 1984 (16. novembrī) un Indulis un Ārija (19. novembrī). Anete Berķe spēlē abās.
Ar pateicības sajūtu
«Darot savu darbu, es jau nedomāju par to, ka kāds to vērtēs un – kā vērtēs. Es strādāju ar pilnu atdevi un, protams, ir milzīgs prieks, ka to arī attiecīgi novērtē. Jā, ir brīnišķīgi, ka tevi nominē balvai, bet vēl brīnišķīgāk ir šo balvu saņemt. Un, tā kā vienreiz to jau esmu saņēmusi un izbaudījusi, kā tas ir, šobrīd manī ir vairāk tāda kā pateicības sajūta, ka mani joprojām novērtē. Un vienlaikus arī sajūta, ka eju pareizo ceļu,» stāsta Anete Berķe. Viņa atzīst, ka visas trīs lomas, par kurām šogad saņēmusi Spēlmaņu nakts nomināciju, nāca ļoti grūti, ieguldītais darbs bijis ļoti ietilpīgs. «Principā man nekad tā nav bijis, ka hops, hops, hops un loma gatava, un rezultāts fantastisks. Man vienmēr viss nācis caur grūtībām – vai fiziskām, vai garīgām, vai dziļi emocionālām. Jā, man vienmēr vispirms ir ērkšķi un tikai pēc tam iemirdzas zvaigznes,» secina talantīgā jaunā aktrise. Viņa stāsta, ka Indulis un Ārija vispirms fiziski nāca ļoti grūti, taču sarežģītais tehniskais process pamazām sagatavoja prātu tam, kas notiks uz skatuves. Savukārt lomas izrādēs Zelta pods un Dērbijas vergi tapa praktiski reizē. «Sākumā tas likās neiespējami, ka tas ir vienkārši ārprāc, ka es to neizdarīšu, bet es tam ļāvos, un, redz, kā sanāca – caur mokām un caur nevaru es to tomēr izdarīju. Un abas šīs lomas žūrija ir augstu novērtējusi,» Anete jūtas gandarīta, ka ir izmantojusi savas iespējas.
Ar Freida grāmatiņām
Aktrise neslēpj, ka jebkuras izrādes mēģinājumu procesā pienāk lūzuma punkts, kad liekas, ka tas nav iespējams, ka viņa nevar, ka nesanāks. «Tieši šobrīd esmu tādā stāvoklī,» viņa vaļsirdīgi atzīstas un izstāsta, ka Liepājas teātrī šobrīd notiek mēģinājumi pie režisora Viestura Meikšāna, kurš tur iestudē 19. gadsimta krievu dramaturģijas klasiķa un pamatlicēja Aleksandra Ostrovska komēdiju Vilki un avis, kas sarakstīta 1875. gadā (izrādes nosaukums būs Portreti. Vilki un Avis, pirmizrāde plānota 27. novembrī). Lugas centrālā tēma ir par neizbēgamo dilemmu, ar kuru saskaramies arī šodien – kā cilvēkam dzīvot attiecībās ar pārējiem, ja jebkurš no mums šajā pasaulē dzimis tik vientuļš...
«Man pašai ir interesanti salīdzināt intervijas, ko esmu sniegusi dažādos posmos. Piemēram, kad vasarā mani intervēja Zanda Borga [Liepājas teātra literārā padomniece], es biju atpūtusies, tik pozitīva, tik viegla. Šobrīd, kad esmu sasniegusi lūzuma punktu, jūtu, ka esmu smagāka, domīgāka, arī emocionāli vieglāk aizkaitināmāka. Jā, tie posmi ir dažādi, tāpēc ir labi, ja līdzās ir kāds kolēģis, kurš pasaka: tu taču zini, ka viss ir kārtībā, ka tā ir tikai šobrīd un tas pāries. Protams, pašam esot tajā posmā, to ir grūtāk apzināties un grūtāk arī nomierināties,» Anete atzīst.
Aktrise stāsta, ka jauniestudējuma mēģinājumu process ir ļoti radošs. «Mēs ļoti interesanti strādājām ar Freidu, daudz analizējām, lai aizraktos līdz kādam īpašam dziļumam. Varbūt skatītājs uz skatuves to neieraudzīs, bet – varbūt tas nolasīsies mūsu tēlos, ko mēģināsim iedzīvināt.»
Anete aizdomājas: tā, kā šobrīd viņa strādā pie lomas izveides – ar zemapziņas psiholoģiju, viņa vēl nebija strādājusi nekad. «Cik atceros, nebija tādas iespējas, bet tagad tieši uz to likām uzsvaru. Tas nebija viegli, un tomēr es pat iekarsu, cik tas bija interesanti – lasīt, pētīt Freida grāmatiņas, iedziļināties zemapziņā. Un kaut kas manī arī pavērās vaļā, kaut kas iekšā ir nosēdies, tagad tikai uz skatuves tas jādabū ārā.»
Balva rezultātu negarantē
Anete sapratusi: tā nav, ka Spēlmaņu nakts nominācijas vai balvas saņēmušie kaut kā mistiski spēj izdarīt vairāk nekā citi aktieri. «Jo ar katru jaunu lomu viss sākas no nulles, kā studentam, kas tikko pabeidzis fakultāti. Un ir jāturpina strādāt ar pilnu atdevi. Jo iegūtā balva darba procesā neko nemaina, arī rezultātu tā negarantē. Varbūt kaut kas mainās tikai tavā pašapziņā, pārliecībā par savām spējām, kas aktierim, protams, ir ļoti svarīgi,» uzskata lieliskā aktrise.
Šī Anetei ir sestā sezona teātrī, un pārliecība par savām spējām šo gadu laikā, protams, ir augusi. «Zināma pieredze ir uzkrāta, jau daudz kam esmu izgājusi cauri. Spēju sevi vairāk kontrolēt un paskatīties no malas ar vēsāku prātu, esmu iemācījusies nebaidīties kļūdīties. Un tomēr teātrī ir kaut kas maģisks, neizskaidrojams, un tam piekrīt arī mani kolēģi – jo vairāk spēlējam, jo uztraukums pirms izrādes kļūst jo lielāks.»
Uztraukums viņai ir arī pirms Rīgā gaidāmajām viesizrādēm, jo režisores Lauras GrozasĶiberes veidotajā izrādē 1984 viņa spēlēs tikai otro reizi – aktrise šoruden ielēkusi Džūlijas lomā. «Atbildība ir liela. Bet, tā kā man ļoti patīk šī izrāde, es priecājos, ka man tagad ir iespēja tajā spēlēt. Es to nedaru ar gariem zobiem, gluži otrādi – gaidu to ar patīkamu satraukumu. Man ļoti patika, ka režisore atbrauca uz Liepāju ar mani drusku pastrādāt, un viņa man ieteica nekopēt to, ko spēlēja Agnese Jēkabsone, bet atrast savu ceļu, savu Džūliju. Un es ceru, ka man tas ir izdevies.»
Uzliek mūziku un brauc
Vasarā Anetei nācās atrast, precīzāk, izdzīvot vēl vienu lomu – LTV seriālā Dejas miglā (režisore Inta Gorodecka), ko plānots rādīt pēc jaunā gada. «Vasarā apvienoju darbu ar atpūtu, daudz dzīvoju pa laukiem svaigā gaisā, pie dzīvnieciņiem. Tas man bija vajadzīgs – prom no Liepājas, citā vidē. Plus vēl ieguvu jaunu pieredzi, filmējoties seriālos,» aktrise priecīgi stāsta, piebilstot, ka tieši šajā vasarā izbaudījusi, cik ļoti pilnvērtīgai atpūtai ir svarīgi nomainīt vidi.
«Mans jaunais hobijs ir mašīna. Es izmantoju katru iespēju kaut kur izbraukt ārpus pilsētas. Uzlieku smuku mūziku, braucu un izbaudu brīvības sajūtu. Un, pat esot viena, nejūtos vientuļa. Kad viena pati brīvdienā staigāju pa Liepāju, tad gan nedaudz vientulības var piezagties, bet mašīnā – braucu, kur acis rāda, esmu domās ar sevi un jūtos brīva!»
Protams, ikdienā, kad ir saspringts mēģinājumu grafiks, Anetei nesanāk daudz braukāt, un viņa priecājas par katru brīvu stundiņu un katru minūti, kad var ilgāk pagulēt. «Atnākot mājās, man vajag vienkārši televizoru vai kādu filmu, kas varbūt ne vienmēr ir kaut kas izklaidējošs, bet ļauj atslēgt prātu no ikdienas kņadas un, iespējams, iedvesmot kādai lomai.»
Anete BERĶE
• Liepājas teātra aktrise
• Dzimusi 1986. gada 10. aprīlī Valmierā
• Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola, Klaipēdas Universitāte
• Liepājas teātrī spēlē izrādēs: Portreti. Vilki un avis, 1984, Klibais no Inišmānas, Zelta pods, Sprīdītis, Bezgalīgo stāstu stāsts, Indulis un Ārija, Lielais Getsbijs, Piafa, Sasodītais sarkanais mēness, Pieci vakari, Atsaldētais, Pūt, vējiņi! un Šikās kāzas
• Lomas Goda teātrī: Ieva R. Bugavičutes stāstā par jauniešiem Tikai nesaki nevienam, Viņa L. Judinas lugā Dērbijas vergi
• 2013./2014. gada Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā – par lomām izrādēs Pieci vakari un Sasodītais sarkanais mēness
