Latvijā nebūs daudz cilvēku, kuri būtu dzirdējuši par Uzbekistānā, Samarkandā, notiekošo starptautisko mūzikas festivālu Sharq tarolanari (Austrumu melodijas). Tas ir krāšņs tautas mūzikas forums, kuru jau desmito reizi kopš 1997. gada rīkoja Uzbekistānas Kultūras ministrija, Samarkandas pilsēta sadarbībā ar starptautisko organizāciju UNESCO. Festivālā ir vairākkārt piedalījušies mūziķi no Latvijas.
Šogad, pateicoties tam, ka festivālā no 25. līdz 30. augustam piedalījās divas populāras latviešu mūzikas grupas – postfolka grandi Iļģi un etnoroka milži no Daugavpils – Laimas muzykanti, tā atbalsis ir plašākas. Patiesi – latvieši uzstājās 60 valstu un 67 mūzikas grupu un izpildītāju konkurencē! Festivāla muzikālais līmenis ir ļoti augsts un mākslinieciskā daudzveidība – teju neaptverama: tā ir iespēja dzirdēt visu pasaules kontinentu labākos folkmūziķus vienuviet. Tā kā no vienas valsts festivālā var piedalīties tikai viena mūziķu grupa (izņēmums ir lielvalstis, kuru kārtā šogad pārsteidzošā kārtā iekļuva arī Latvija), nepārspīlējot var apgalvot, ka šis pagaidām ir vienīgais zināmais tautas mūzikas forums, kas ieguvis pasaules rezonansi, un tam nav tikai Austrumu melodijas skanējums, lai gan konkursa rezultāti gadu no gada apliecina, ka tieši Austrumu izpildītāji tiek novērtēti visaugstāk. Kā gan citādi – Austrumu nacionālais kolorīts ir žūrijai labāk izprotams.
Festivāls Austrumu pasakas interjerā
Sharq taronalari notiek Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova dzimtajā pilsētā Samarkandā. Viņa patronāžai pār festivālu Uzbekistānā ir milzīga un nepārvērtējama nozīme – pateicoties tai, šis muzikālais forums reizi divos gados kļūst par valsts galveno notikumu. Arī politiski – jo tā ir iespēja Uzbekistānai nodemonstrēt savu draudzīgo attieksmi pret visām pasaules tautām un to nacionālo savdabību, kas spilgti izpaužas mūzikā. Festivāla dalībnieku, viesu un uzņemošās puses laišanās kopīgā dejā festivāla atklāšanas pasākumā ir vienlaikus gan iestudēta, gan dabiska – kā gan nedejot uzbeku tautas melodijās, ja kopīga deja koncertu laikā ir tautas tradīcija, kas izriet no tās temperamenta un mentalitātes, gan arī tāpēc, ka valsts prezidents ir labā noskaņojumā un dejo tautai līdzi?
Austrumu arhitektūras pērles Samarkandā ir restaurētas un sapostas tik krāšņi, ka tas nevar nepriecēt un likt aizrauties elpai jebkuram. Pilsētas vēsture ietiecas teju trīs tūkstošu gadu senatnē un atgādina 1001 nakts pasaku dabisku interjeru. Mūziķi konkursā uzstājas Registāna laukumā, kura arhitektonisko ansambli veido Ulugbeka medrese, Šerdora medrese un Tilla Kori medrese – mošeja, kas visas tapušas laikā no 15. līdz 17. gadsimtam. Šis arhitektoniskais ansamblis ir Uzbekistānas simbols ar filozofisku nokrāsu – tēli uz medreses sienām nozīmē garīgu nesamaitātību un spēju sasniegt varenību caur zināšanām. Samarkandas pilsētas mērs Akbars Šukurovs stāsta, ka šā kompleksa restaurācijā ieguldīti 15 miljardi sumu (1 ASV dolārs = 4500 sumu) un par godu svētkiem Registāna laukums rotāts ar 250 tūkstošiem ziedu.
Festivāla dalībnieki tika plaši iepazīstināti ar Uzbekistānas vēstures diženumu ekskursijās Samarkandā. Valsts senatnei tie paklanījās Amira Timura personā – valdnieka, kurš 14. gadsimtā izveidoja impēriju, kas pletās no Indas upes līdz Bosfora jūras šaurumam, piemineklis atrodas Samarkandas centrā un faktiski ir ne vien vēstures, bet arī tagadējās varas simbols Uzbekistānā.
Latviešu folks un Austrumu kultūra
Divas latviešu grupas vienā festivālā bija pārsteigums – jo parasti tiek aicināta tikai viena valsti pārstāvoša grupa – vēl izņēmums šogad bija Krievija, Ķīna un pati Uzbekistāna. Iļģus uz festivālu bija uzaicinājis Latvijas vēstnieks Uzbekistānā Edgars Bondars, savukārt Laimas muzykantus – Uzbekistānas vēstnieks Latvijā Afzals Artikovs. Abas grupas jau vairākus gadu desmitus raksturo augsta profesionalitāte un muzikāla izcilība, kas pilnībā izpaudās arī festivāla laikā – gan konkursa uzstāšanās laikā, gan koncertos tautai Samarkandā un apkārtnē, gan Iļģu koncertā Taškentas konservatorijā. Jautājums ir, vai publika saprata latviešu tautas mūzikas grandus? Atbilde būtu – gan jā, gan nē. Iļģu gadījumā publika bija sajūsmā par ritmisko Sēju vēju un solistes Zanes Šmites niansēto vokālu, Laimas muzykanti spēja iekurināt publiku ar Ķēvīt, mana svilpastīte līdz nacionālai mentalitātei raksturīgajai iesaistei dejās pie skatuves latgaļu etnoroka mūzikas pavadījumā.
Domājams, ka jebkurā Eiropas mūzikas festivālā latvieši būtu iekļuvuši konkursa laureātu sarakstos. Protams, bezgala sarežģīti ir novērtēt tik daudzveidīgi, dažādi dziedošos, spēlējošos un pat dejojošos māksliniekus, kuri turklāt visi (!) ir izcili profesionāļi savā jomā. Žūrijas vērtējums sadalījās šādi: galveno balvu ieguva Džiansu Nacionālais sieviešu orķestris no Ķīnas, 1. vieta – Šamisen mūziķu asociācijai no Japānas, 2. vietā – Silvers Sepps no Igaunijas un Čelmas dziesmu un deju ansamblis (Polija), 3. vietā – grupa Qelite no Kostarikas un ansamblis Aikulašas zvaigznes (Stars of Aykulash) no Uzbekistānas Karakalpakijas reģiona. Latviešiem nebija izdevības noklausīties galveno balvu ieguvušo Ķīnas pārstāvju priekšnesumu, bet japāņu uzstāšanās eiropeiskām ausīm atgādināja apjukuša sienāža strinkšķināšanu, jo tā bija ļoti specifiska nacionālo mūzikas instrumentu spēle. Tā vien gribas šo pirmo vietu sasaistīt ar faktu, ka žūrijas priekšsēdētājs bija Tokijas universitātes profesors Geniči Cuge, kura specialitāte ir nacionālo mūzikas instrumentu izpēte. Žūrijā bija arī pārstāvji no Ķīnas, Marokas, Jordānijas, Turkmenistānas, Itālijas, Igaunijas, Indonēzijas, Korejas un Uzbekistānas.
Latviešu mūziķi gan ne mirkli nesūrojās, ka nav iekļuvuši laureātos – festivālā, pirmkārt, galvenais ir piedalīties, otrkārt – tā bija neatsverama muzikāla pieredze, dzirdēt, vērot un pat neformālās sesijās viesnīcas foajē muzicēt kopā ar izciliem mūziķiem no visas pasaules. Saspēle bija fascinējoša, turklāt, visticamāk, produktīva arī nākotnē: iespējams, ka Iļģi varētu gatavot kopīgu programmu ar 2. vietu konkursā ieguvušo igauņu mūziķi Silveru Seppu.
Maģiskais igaunis
Latvijas delegācijai liels atklājums bija igauņu dziedātājs Silvers Sepps – pēc būtības pat grūti viņu nodēvēt par dziedātāju, jo viņš pats sevi vizītkartē sauc par fantastu. Silvers tiešām ir fantasts – no Latvijas un Igaunijas robežpilsētas Iklas nākušais puisis ir skaņu režisors, kurš sācis izgudrot pats savus mūzikas instrumentus, kurus spēlē un klāt šīm skaņām sacer mūziku. Viņa mūzikas instrumenti ir koka bluķis ar naglām un šķūnī atrastais vectēva velosipēda ritenis. Šie mūzikas instrumenti kopā ar Silvera dziedājumu bija viņa uzstāšanās nagla vārda tiešā un pārnestā nozīmē Registāna laukumā Samarkandā. Viņa skatuviskā harisma aptvēra publiku, un, lai arī nesaprotot ne vārda un nezinot igauņu mūzikas tradīciju, tā septītajā uzstāšanās minūtē jau bija Silvera varā un austrumnieciskā paklausībā dziedāja «Lēlllooo» kā piedziedājumu igauņu dziedātāja skaņdarbam.
Uzbekistānas saldumi
Uzbekistānas saldumi nav tikai cukurainās un aromātiskās melones, atsvaidzinošie arbūzi, medaini samtainie persiki vai bezgalgardās vīnogas «dāmu pirkstiņi»: Uzbekistāna apdullina ar tik saldu viesmīlību, ka tai grūti pretoties. 380 mūziķi un festivāla viesi no 67 valstīm tika ietīti viesmīlības plīvurā un burtiski nelaisti vaļā. Piemēram, Laimas muzykanti Uzbekistānā pavadīja gandrīz divas nedēļas! Grupas līdera Artūra Uškāna sociālajos tīklos publiskotie stāsti ar bildēm par Uzbekistānā pavadīto laiku ir aizraujoša lasāmviela un ļauj novērtēt to sirsnību, ar kādu Latvijas mūziķi tika uzņemti šajā tālajā zemē, kur novērtē nacionālo savdabību un senatnes mantojumu. Tas izpaudās ne vien skaļajos aplausos pēc Latvijas mūziķu uzstāšanās, bet arī bijīgajā uzmanībā, ar kādu uzbekietes pētīja Ilgas Reiznieces villaines rakstus un atsaucās Zanes Šmites kolorītajam dziedājumam. Pārplūstošā sirsnībā jauniņā uzbeku studente, kas pavadīja Laimas muzykantus, to nodēvēja par savu mīļo latviešu ģimeni.... Droši, ka no sirds.
