Rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte īpašus ievadkomentārus neprasa. Viņas vārds ir labi pazīstams daudzās Latvijas mājās. Rakstnieces talanta cienītāji ar nepacietību gaida jaunas grāmatas, viņas viesošanās Latvijas bibliotēkās allaž ir notikums, kas pulcē pilnas zāles. Cilvēki zina, Anna Skaidrīte Gailīte nāks ar īstiem un izsāpētiem stāstiem, kas atklāj mūsu tautas likteņus 20. gadsimtā. Pēc smagām sirds slimības komplikācijām, iemācoties sadzīvot ar to sekām, viņai ir dota iespēja dokumentēt cilvēku dzīves un saglabāt tās nākamībai. Un tie nav tukši vārdi, bet patiesība.
– Kad ir vislabākā rakstīšana, kā tas notiek?
– Par mani brīnās: kā gads, tā atkal jauna grāmata. Nu kā var uzrakstīt grāmatu gada laikā?
Es atbildu – mierīgi! Nu kā var ilgāk rakstīt?
Ja rakstu dokumentālo darbu, kas stāsta par reālu cilvēku dzīvēm, tad man vispirms ir jāsavāc materiāli, kas atrodami arhīvā, internetā, jāintervē visi iespējamie tā laika liecinieki. Bet pats rakstīšanas process… Es nevaru to kā kaķi aiz astes vilkt. Vienu dienu pāris rindas, otru dienu. Tā nav zeķes adīšana! Kad visi materiāli ir sagatavoti, pārmetu krustu, palūdzu Dieviņam palīdzību un piesēstos pie rakstīšanas. Un tad ir mēneši trīs, četri, kad manis nav. Esmu iekšā darbā, sarunājos ar tā varoņiem, rakstu. Tā ir milzīga spriedze, enerģijas atdošana. Ilgāk par trīs četriem mēnešiem es to nemaz nevaru izturēt. Tad var izdegt, nojūgties.
Rakstu parasti no rīta puses, tas man ir labākais laiks. Kādreiz ceļos pat piecos un tad līdz divpadsmitiem. Rakstu bez melnrakstiem, datorā. Lūcija Ķuzāne, arī jēkabpiliete, reiz stāstīja, ka viņa rakstot vispirms vismaz trīs variantus un tad tikai ceturtais, piektais variants esot derīgs. Es noklausījos un nodomāju – tad redz, kā strādā īstie rakstnieki, jo pati visu laiku rakstu intuitīvi.
Nolēmu pamēģināt. Uzrakstīju vienu variantu, tad otru… Nākamajā dienā paskatījos – mīļais Dievs! Jo tālāk, jo trakāk. Pietrūkst tiešuma, sirsnības. Ar katru reizi iznāk aizvien samākslotāk, neīstāk. Falšums parādās. Tad es nodomāju – nē, man šāda metode neder. Man jāraksta intuitīvi, uzreiz. Protams, pēc tam ir stila kļūdas jāpalabo vai vēl kas, bet pamatā ir tas, kas nāk uzreiz.
– Plāns un doma ir galvā, nevis uz papīra?
– Jā. Es rakstu dokumentālo prozu, un man var pārmest – tie jau ir meli, ko tu tur stāsti. Kā tu vari zināt to, kas tev attēlots dialogos, tas taču notika pirms piecdesmit vai vairāk gadiem, tu tur klāt nebiji. Bet es zinu savus varoņus, esmu izstudējusi dokumentus. Esmu izpētījusi viņu dzīves, esmu gara acīm gājusi cauri viņu ciešanām, sāpēm. Man ir priekšstats par šiem cilvēkiem. Tā, protams, ir mana versija, bet man tā ir.
Kad lieku tekstu datorā, radu šo savu versiju, izejot no tā, kā es cilvēku redzu, veidoju dialogus. Cenšos ļoti pieturēties pie faktiem, nemēģinu brīvi improvizēt. Man liekas, tas ir neētiski, pierakstīt varoņiem to, kā nav bijis. Veidoju sarunas tā, kā tāda rakstura cilvēks varētu sacīt. Tā šis process notiek. Strādāju trīs četrus mēnešus. Šoziem, piemēram, rakstīju četrus mēnešus, biju ļoti nogurusi. Tiešām jau uz izdegšanas robežas.
Es neesmu filologs, man par literatūras teoriju nav nekādas saprašanas. Esmu vienkāršs stāstītājs. Nesen televīzijā Alberts Bels, kad viņam prasīja, kā top romāns, teica, ka tas nāk no kaut kā Augstāka. Tad jau liekas, ka Augstākais arī man palīdz, ir devis valodas izjūtu. Ar to ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi –
vai nu tā ir, vai nav. Iemācīties nevar. Man tas nāk pats no sevis. Varbūt tāpēc, ka esmu ļoti daudz lasījusi. Bērnībā, neapzinātā vecumā. Pasaules klasiķus. Liekas, ko tāds bērns no tā var paņemt? Bet tas kaut kur nogulsnējas un paliek zemapziņas dzīlēs. Un tagad tas man varbūt kaut kur nāk laukā.
– Bet žurnālistes pieredze? Vai tā palīdz? Varbūt gluži otrādi – traucē?
– Žurnālistika bija tāds azarts, avantūristisks solis. Pirms tam strādāju par grāmatu veikala vadītāju. Biju mācījusies Maskavas Poligrāfijas institūtā, tieši grāmatniecības specialitātē. Pēkšņi mani paaicināja strādāt Padomju Daugavas redakcijā, piesolot labāku algu. Prasu brālim – Jānim Vuškānam –, ko darīt? Viņš man bija slavens žurnālists, redaktors Kuldīgā, Liepājas Komunistā, kad tur vēl bija slavenā bohēma – fotogrāfs Briedis ar viņa garāžu, pēc tam viņš strādāja arī Padomju Jaunatnē, radio Dzirkstelē, bet beidza laikrakstā Jūrmala. Viņš man iedeva kaut ko uzrakstīt. Uzrakstīju. Brālis kārtīgi nokritizēja, bet teica – tomēr pamēģini! Redaktore mani toreiz paņēma, bet fakts ir tāds, ja es nederētu, viņa ar mierīgu sirdi mani izmestu no redakcijas.
Acīmredzot noderēju.
Sāku strādāt laikraksta Padomju Daugava kultūras nodaļā, kas man ir tuvāka. Labi padevās cilvēku portretējumi. Kā tas bija? Aizbrauc pie kādas lauku slaucējas, parunā pāris stundiņas… Ko gan tu tur par to cilvēku daudz vari uzzināt? Bet gāja ļoti labi. Nostrādāju četrpadsmit gadus. Protams, visa tā politika man ļoti nepatika. Tie bija trakie stagnācijas, Brežņeva laiki. Toreiz vietējā presē strādājošiem reizi gadā vienu mēnesi vajadzēja stažēties republikāniskajos laikrakstos. Padomju Jaunatnē es gan laikam tikai vienreiz tiku, parasti Cīņā pie Irēnas Lagzdiņas. Tā bija laba skola, kas deva plašāku skatījumu. Bet, ja man tagad saka – tik ilgi nostrādājusi žurnālistikā, kas tur ko grāmatu neuzrakstīt? Muļķības! Traucē! Drausmīgi traucē.
Traucē, jo žurnālistikā pēc iespējas mazākā laukumā ir jādabū iekšā pēc iespējas vairāk informācijas. Vienalga, vai raksti par cilvēku vai par kādu notikumu, nevari atļauties liekvārdību. Es vēl līdz šim sevi notveru, ka mēģinu spiest tekstu. Domāju, nē, man taču tagad ir neierobežota vieta, varu izvērsties, nu ko es te spiežu kopā. Visu laiku ar to cīnos. Tātad man žurnālistika ir tikai par sliktu nākusi. Bet kā tev pašam – netraucē?
– Man tā palīdzēja, jo žurnālistika man iemācīja ne vien sākt, bet arī pabeigt. Turklāt pabeigt laikā. Disciplinēja.
– Man laikam disciplīna ir bijusi ieaudzināta no sākta gala. Pienākuma apziņa ir ļoti augsta. Ja kādam kaut ko apsolu, man, vai tur plīst vai lūst, tas ir jāizdara. Ja neizdarīšu, mocīšos. Kad iesāku rakstīt grāmatu, nevaru nomest. Nevaru taisīt pārtraukumus. Šoziem gan man gadījās uz trim nedēļām apstāties. Uznāca tāda sajūta, ka nekas nesanāk, ka viss šķita tik plakans, banāls. Domāju, ārprāts! Ko es teikšu varoņiem? Esmu viņu laiku patērējusi, tik daudz pati savu laiku, un tagad man nekas nesanāk. Bet, kad atkal pēc dažām nedēļām piesēdos, sāku lasīt no sākuma, tad sapratu – nemaz tik slikti nav. Uznāk tādi brīži, mazvērtība, liekas, esi visu velti darījis, nekas nesanāks. Man vispār ir mazvērtības komplekss. Tas nāk no bērnības un moka mani. Arī tas, ka man pilnīgi un galīgi nav ambīciju. Dažubrīd man tas ļoti traucē.
– No kā tas radies?
– Man bija diezgan smaga bērnība. Vecāki izšķīrās. Tēvam bija sieva, pamāte. Viņa prata mani mūžīgi nonievāt, ar tādu nicību izturēties. Tu jau nekas neesi! Tādā atmosfērā pagāja skolas gadi, laiks, kad veidojas cilvēka personība. Bija sajūta, ka vajag visu laiku pierauties, sargāties, nelīst priekšā. Tas ir palicis kā zīmogs uz visu dzīvi. Reizēm vēl tagad liekas, ak, Dievs, man taču nekas nav vajadzīgs…
– Bet, protams, ir vajadzīgs. Arī lasītāju atzinība, godalgas, uzslavēšana. Tā jābūt.
– Jā, protams! Ir. Mani reiz ļoti pārsteidza Ieva Kolmane. Es pret viņu izturējos ar lielu cieņu. Ieva Kolmane toreiz bija Karoga redaktore, Rakstnieku savienības priekšsēdētāja. Ieslēdzu televizoru, viņa tur saka tādu lietu – lasītāji jau grāmatām nemaz neesot vajadzīgi, pietiekot, ka paši autori viens otru izlasot un varot to apspriest.
– Varbūt poza? Bet Ieva ir filosofe, viņa visu uztver filosofiski.
– Es nodomāju, vai tiešām ir autori, kuri negrib, lai viņu darbiem būtu lasītāji? Tad jau var uzrakstīt dienasgrāmatu, turēt to savā galdā un nevienam nedot. Tomēr, ja raksti, lai tavu darbu lasītu publika, tev taču ir jābūt ieinteresētam, lai veidojas atgriezeniskā saite. Ja es rakstu, tad es domāju par savu lasītāju – kas to lasīs, kuru tas interesēs. Nevar taču pilnīgi ignorēt auditoriju.
Nezinu, kā tas ir citiem, bet es rakstot ārkārtīgi dzīvoju līdzi saviem varoņiem, varu pie datora kārtīgi izraudāties. Esmu jau to teikusi publiski – man liekas, ka tekstā kaut kas paliek iekšā. Tas nekas, ja darbs iziet cauri drukas mašīnām, tipogrāfijām – ir tur tas enerģētiskais lādiņš, un lasītājs to jūt. Ja raksti aukstu sirdi, būdams vienaldzīgs, rezultāts nebūs tāds, nekā ja esi izdzīvojis savu varoņu likteņus. Vīrs mani ir izvadājis pa visu Latviju, lai tiktos ar lasītājiem. Visur esmu izjutusi milzīgu atsaucību, mīļumu. Manā rakstnieces dzīvē patiešām bijis daudz atzinības un godalgu, daudzreiz esmu saņēmusi Lielo lasītāju balvu, kas ir ļoti svarīga, tomēr īpaši nozīmīgas man ir vēl divas. Es nekad nebūtu domājusi, ka mana Alīna (Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā) Lielās lasīšanas balsojumā no četriem ar pusi tūkstošiem nosaukto grāmatu tiks iebalsota pirmajā simtniekā. Tāpat arī tas, ka Bērnu žūrija Patrīcijas dienasgrāmatu izvirzīs pirmajā vietā.
– Vai vēlā sākšana rakstīt ir saistīta ar sirds operācijām un slimošanu?
– Es nekad nebūtu sākusi rakstīt, ja nebūtu izmisums, kad biju noguldīta slimības gultā. Es darīju ļoti daudz ko. Esmu liela rokdarbniece, man ir pašas darināti tautas tērpi, villaines. Man ļoti patīk floristika, ar ko esmu nodarbojusies. Doma par grāmatu rakstīšana man pat prātā nenāca. Es droši vien aizietu no šīs pasaules, neko neuzrakstījusi, ja nebūtu šis milzīgais pagrieziens, izmisums par to, ka vairs neko nevari darīt, ka esi gultai piekalts, ka jāguļ un jādomā. Lai nevajadzētu domāt sliktas domas, kaut ko vajadzēja darīt. Viss sākās ar …Un tad ienāca postītājs (1998). Man likās, ka jāatstāj kaut kas bērniem, mazbērniem, lai viņi zinātu, ko es domāju, ko elpoju. Gribējās izstāstīt par savu dzimtu, jo sapratu, ja aiziešu, tas viss aizies kopā ar mani. Domāju, ja sarakstīšu faktus, kurš no kura gada dzīvojis, tas nebūs interesanti. Nolēmu rakstīt saistītā tekstā, drusku literāri. Lai būtu interesanti lasīt. Lai gan pati toreiz nezināju, vai tur kas ir sanācis.
Jaunībā gan es vienu stāstu uzrakstīju. Man likās, tas bija labs. Par māti, kas pameta savu bērnu – uz patiesa notikuma pamata, meitene izauga, sāka meklēt mammu. Iedevu brālim izlasīt, un viņš šausmīgi nokritizēja. Man vairs nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko rakstīt. Reizēm domāju – vai tas bija labi vai slikti? Tie bija dziļi padomju laiki. Toreiz vajadzēja visur ideoloģiskos dzīparus vīt un tīt, neviens darbs bez tā neiztika – es būtu daudz muļķību sastrādājusi. Tā brālis pielika punktu manai stāstu rakstīšanai.
– Ir vēl viena liela sarunas tēma – Tautas frontes laiki un Skaidrīte Gailīte – Tautas frontes pirmā koordinācijas centra vadītāja Jēkabpilī.
– Tie bija traki laiki. Es biju klāt pirmajā sanāksmē, kad tika nolemts – arī Jēkabpilī jāveido Tautas fronte. Man bija tāda sajūta, ka sākusies otrā elpa. Pirms dažiem gadiem no Padomju Daugavas redakcijas biju aizgājusi projām, klusi protestējot. Redaktors tad teica: «Tu tagad esi redakcijā, turi roku uz pulsa. Ar ko tu riskē, kas būsi kā Daiļrades iecirkņa vadītāja? Tevi neviens vairs nepazīs!» Es viņam saku: «Es būšu cilvēks ar savām domām, man nevajadzēs izlikties, nevajadzēs melot, būšu tāda, kāda esmu.»
Bet viņam bija taisnība. Daudzi toreiz sāka iet garām un vairs nesveicināja, bet es par to neuztraucos. Protams, Daiļradē arī bija grūtības, jo sarežģīts sieviešu kolektīvs, bet visumā gāja labi.
Kad tajā pirmajā sapulcē runāja par to, ka tautfrontiešiem vajadzēs telpas, kur cilvēkiem būtu ērti pulcēties, es piecēlos un teicu, ka tas varētu notikt Daiļradē, kas ir pašā pilsētas centrā, ērtā vietā. Tā viss sākās.
Gatavojāmies pirmajam kongresam Rīgā. Biju tā delegāte. Kongresā bija tā, ka gribējās sev iekniebt – vai tas tiešām notiek ar mani, vai tiešām esmu šos laikus piedzīvojusi? Turpmāk trīs mēnešus savu tiešo darbu nedarīju gandrīz nemaz, jo cilvēki nāca uz koordinācijas centru ar tādu degsmi, sajūsmu, prieku, vēlējās izrunāties! Mēs vācām ziedojumus, palīdzējām Armēnijas zemestrīces cietušajiem. Tas bija tik piesātināts, bagāts laiks. Esmu laimīga, ka to piedzīvoju. Kāpēc es nepaliku tālāk?
Kad tika jau pasludināta neatkarība un sākās deputātu izvirzīšana, sākās plēšanās par varu. Ārprāts, ārprāts! Tikko mēs bijām tik vienoti – par ideju, par brīvu Latviju, bet tagad tikai par amatiem, kurš ko dalīs. Es atsaucu savu kandidatūru. Varbūt tā nevajadzēja darīt. Šie stulbie ideālisti, kas mēs tur bijām, paši atdevām savas pozīcijas otrajam ešelonam, kas nāca ar asajiem elkoņiem. Es atkāpos.
Bija arī gadījums, par kuru man daudz prasījuši. Gāju mājās pēc konferences, kaut kur pēc pulksten 12 naktī. Man ļoti sāpēja galva, ielas tukšas, somā magnetofons, atvests no Vācijas. Toreiz jau tas skaitījās oho! Smalka manta. Konferencē vajadzēja kaut ko atskaņot, magnetofons īsti negāja iekšā somā, tā bija pa pusei vaļā, pa gabalu redzams. Pēkšņi no šķērsielas vietā, kur izdauzīta laterna, iznāca divi vīrieši. Baiļu nebija, drīzāk tāda slikta nojauta. Tikko tiku viņiem pretī, viens grāba mani aiz rīkles, sažņaudza. Viņš purināja mani ar tādu naidu. Man bija zelta ķēdīte ap kaklu, domāju, noraus arī to, bet neko nevajadzēja – ne ķēdīti, ne magnetofonu. Nemaz nezināju, ka varu tik briesmīgi kliegt. Atvērās vienai mājai logs, viņi mani trieca pret sētu un aizbēga. Es sapratu, tas bija nopietns brīdinājums. Bet vai es tāpēc atkāpos? Nē! Mani atgrūda attieksme, dzīšanās pēc varas.
– Ja pievēršanās rakstīšanai bija zvaigznēs ierakstīta, tad iznāk, ka liktenis tevi ir padarījis par zūdošā laika dokumentētāju.
– Jā! Sākumā es faktiski domāju tikai par saviem tuviniekiem, bērniem, mazbērniem. Tik daudz traģisku notikumu, cilvēki jau miruši – ir jāatstāj vismaz kāda liecība. Tad, kad man nākamajā gadā atkal nācās gulēt slimnīcā, sāku rakstīt par vīramāti un vīra dzimtu. Ko tad es citu varēju stāstīt, guļot gultā? To, ko es zinu. Aicināju pie sevis divas viņas radinieces, vecas kundzītes, kuras stāstīja man par dzīvi 20. gadsimta 20. gados, zīmēja māju plānus, kā toreiz viss izskatījies. Pirmā grāmata tobrīd bija jau publicēta, tai bija milzīga rezonanse, pat sveši cilvēki man sāka piedāvāt savus dzīves stāstus, rakstīja vēstules, zvanīja. Jutu, ka es burtiski slīkstu šajos piedāvājumos. Sacīju – bet jūs paši dokumentējiet, atstājiet kaut ko. Kad atlabu, mani daudz aicināja pie lasītājiem. Tā es arī sapratu, cik ļoti ir svarīgi šie patiesie stāsti, kuru pamatā ir īsti cilvēki, īstas dzīves un notikumi. Man ir arī romāniņi ar izdomātiem varoņiem. Lasītāji prasa: «Prototips ir? Nav? Vai, cik žēl!» Bet arī tur jau ir tie prototipi. Bieži vien salikti no vairākiem cilvēkiem un pamatā paņemti dokumentālie notikumi. Laikam jau dzīves pieredzes uzkrājums ir tik liels, ka jebkurā situācijā var kaut ko sameklēt.
Esmu aptvērusi – cik daudz ir aizgājis zudībā interesantu dzīves stāstu. Nebūtībā nogrimušas veselu dzimtu traģēdijas, jo tuvumā nav bijis cilvēka, kas uzklausa, pieraksta, atstāj atmiņas. Protams, ka dokumentālos darbus rakstīt ir ļoti grūti. Tu taču nevari rakstīt to, kā nav bijis. Kādreiz man ir teikts, tas taču ir daudz vienkāršāk, nekas pašam nav jāizdomā, sižets gatavs. Nē! Klāt nāk atbildība pret saviem varoņiem, jo es varu pasniegt savu versiju, bet nedrīkstu grozīt faktus. Esmu kādreiz sev noteikusi – pietiks! Negribu vairāk atkal iet cauri visiem šiem sāpīgajiem un traģiskajiem likteņiem. Tas ir smagi. Bet kaut kā notiek tā, ka atkal kāds kaut ko piespēlē, lai gan esmu pat teikusi, ka vispār vairs nerakstīšu.
– Bet nerakstīt taču nevar?
– Laikam gan. Šoziem arī, kad pabeidzu, likās – viss, pietiks, bet gan jau būs jāturpina, jo mani saista kāds smags solījums.
Anna Skaidrīte Gailīte
