Šodien Valmieras Drāmas teātris sāk rudens viesizrādes Rīgā, un tajās būs reta iespēja uz skatuves redzēt arī aktrisi Leldi Kalēju, kura teātrim jau pateikusi ardievas, tomēr reizumis tomēr atgriežas. Nupat nosvinējusi savu 70. dzimšanas dienu, aktrise teic, ka nu esot tajā dzīves periodā, kad «negribas nodarboties ar niekiem un muļķībām, jo nu ir augstākas prasības».
Aktrise Lelde Kalēja piedalīsies divās izrādēs – Sudraba gaisma un Raudupiete, kurai tieši Rīgā būs pēdējā izrāde. «Raudupiete mūsu teātrim ir mīļš darbs, tajā piedalās jauks ansamblis, kurā saplūst jaunatne ar senatni, arī darba process bija ļoti radošs. Protams, žēl ir šķirties no šā iestudējuma, kas arī saņēmis vairākas Spēlmaņu nakts balvas, bet zēns, kas atveido mazo Matīsiņu, ir ļoti izaudzis. Viss plūst un mainās, ir jāaiziet arī izrādēm,» saka Lelde Kalēja. Savukārt iestudējums Sudraba gaisma pirmizrādi piedzīvoja tikai iepriekšējās sezonas pašā nogalē. Tas aktrisei bijis negaidīts darbs, jo loma, ko režisors Mihails Gruzdovs uzticējis viņai, sākotnēji bija paredzēta citai aktrisei, bet apstākļi sagrozījās tā, ka viņa nevarēja. «Piekritu, jo ar režisoru Mihailu Gruzdovu, kurš ir arī mana vīra kursabiedrs un draugs, esmu daudz kopā strādājusi, radošajā procesā ar viņu kopā esmu apēdusi, ja tā var teikt, pudu sāls, es zinu, kā viņš strādā,» saka Lelde Kalēja. Tā kā jau viņa ir prom no teātra, domājusi atteikties arī no šīs lomas, bet ieintriģējis materiāls – gruzīnu dramaturgs un režisors Rezo Gabriadze to rakstījis paša vadītajam marionešu teātrim. «Neparasts materiāls, rakstīts aktieriem – lellītēm, bet luga ir tik ļoti cilvēciska. Tā reizēm sanāk – ir jāatgriežas. Protams, ka tagad es nenožēloju, ka piekritu piedalīties šajā iestudējumā.»
Kad pirms vairākiem gadiem pieņēmusi lēmumu aiziet no skatuves, viņa kādu laiku saglabājusi saikni ar teātri – strādājusi par izrāžu vadītāju. Tagad viņa saka, ka to pamēģinājusi, bet sapratusi, ka tas ir ļoti «grūts, atbildīgs un sarežģīts darbs», kas nav piemērots viņai. «Un kā aktrise es gribu darīt tikai to, kas man ir saistoši, vienkārši spēlēt jebko, lai tikai būtu uz skatuves, es negribu. Acīmredzot man godkāres par maz, turklāt – visu, kas man bija sakāms kā aktrisei, es jau esmu pateikusi. Fiziski es jau varētu, jūtos spēka pilna, tomēr man ir citas vērtības kļuvušas aktuālas.»
Daudzi, aizejot no aktīvā darba, jūtas kā no laivas izmesti, jo zudis ierastais dzīves ritms un jūtas nenovērtēti, bet Lelde Kalēja dzirkstoši smejot saka, ka viņai diena esot par īsu, lai paspētu visu to, ko vēlas paveikt. «Ir jāsaprot, ka zināms dzīves posms ir noiets. Pienākumus un uzdevumus, kas no Dieva un no liktens man bija paredzēts, esmu izdarījusi, nu varu dzīvot pati sev. Mūžs ir otrā pusē, gribas vairāk lasīt, gribas iet dabā. Pirms pāris gadiem cītīgi apguvu datoru un internetu, nu varu baudīt to, ka viss mani interesējošais ir vienā mazā kastītē un vienmēr pa rokai. Arī mans vīrs ir prom no teātra, jau desmit gadu strādā ar Smiltenes tautas teātri, es viņam palīdzu meklēt lugas un mūziku izrādēm. Es nevienu brīdi nesūdzos par garlaicību, turklāt esmu liela vienatnes piekritēja, ļoti mīlu klusumu un mieru, lai gan mana profesija bijusi publiska. Man ir četri brīnišķīgi mazbērni, ar vīru gribam vairāk paceļot. Gribas izbaudīt to, ka vari dzīvot tā, kā gribi, ka vari nesteigties,» saka Lelde Kalēja.
Tieši pirms nedēļas aktrise nosvinējusi 70. dzimšanas dienu, dzimta sapulcējusies vīra lauku mājās Gaujienā, kur parasti visi sabrauc lielos godos, arī Jāņos. «Iededzām ugunskuru, visi kopā pasēdējām un parunājām, jo tā bija mana diena. Kad man apritēja 50 gadu, nospēlēju izrādi Edīte Piafa un pateicu – šī bija pirmā un pēdējā reize, kad svinu publiski. Kad man apritēja 60, mēs bijām pie mana brāļa Lībiešu krastā, tā ir vieta, kur daba ir mežonīgi skaista, un, ja grib saņemt enerģijas lādiņu, tad uz kādu laiku jāaizbrauc uz Lībiešu krastu. Tur dabas varenums izbaudāms pilnībā. Un neko pat nevajag darīt – vienkārši jāiziet dabā. Tur ir riktīgā spēka vieta. Tātad – savā 60. dzimšanas dienā teicu, ka kādu laiku gribu būt viena, aizgāju pie jūras un nosēdēju vairākas stundas. Domās izvērtēju visu savu dzīvi. Man ļoti patīk būt pie jūras vienatnē, tad iegūsti mieru, atslēdzies no nevajadzīgām domām, esi tīrs un mierīgs, un tieši tas cilvēkam vajadzīgs – iegūt sirdsmieru, jo īpaši cilvēkam mūža otrajā pusē. Viss mans mūzš bijis ļoti stresains, jo – tāda ir aktiera profesija,» nosaka Lelde Kalēja. Aktrise teic, ka savās dzimšanas dienās bieži gadoties būt ceļojumā, tāpēc nereti šo dienu pavadot svešā vietā un starp nepazīstamiem cilvēkiem.
