Jūnija sākumā notika Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) X kongress, kurā par savienības vadītāju uz trešo termiņu tika ievēlēta Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa.
Par LTDS vadītāju viņa pirmoreiz kļuva 2009. gadā, tātad biedri novērtējuši viņas darbu, pārvēlot amatā vēl uz trim gadiem. LTDS darbības skaļākais un apjomīgākais projekts ir Teātra gada balvas Spēlmaņu nakts procesa nodrošināšana, un tā kulminācija ir apbalvošanas ceremonija 23. novembrī. Taču LTDS veic arī citus svarīgus darbus, kas negūst tik plašu publicitāti kā Spēlmaņu nakts vai Teātra dienas – Lilitas Bērziņas, Harija Liepiņa, Eduarda Smiļģa, Helēnas TangijevasBirznieces balvu pasniegšana.
– Atskatoties uz beidzamajiem trim gadiem – ko ir, ko nav izdevies veikt?
– Tāpēc arī nolēmu vēlreiz pretendēt uz šo amatu, jo izdevušos lietu ir vairāk nekā neveiksmju. Protams, tas bija traki, ka vienu Spēlmaņu nakti nācās atcelt Maxima traģēdijas dēļ, bet tomēr tas, ka teātri varēja vienoties un rast risinājumu tādā situācijā, bija ļoti pozitīvi.
Kad es pirms sešiem gadiem sāku strādāt LTDS, šķita – teātri laikam domā, ka Spēlmaņu nakti vajag LTDS. Šo gadu laikā ir izdevies sadarbību ar teātriem arvien vairāk iekustināt, un nu jau tas ir pašsaprotami, ka afišās īpaši atzīmē Spēlmaņu nakts nominantus, no šī procesa cenšas paņemt sev svarīgāko un vēlamāko. Patlaban man ir ierosinājums no viena teātra direktora augustā sarīkot tikšanos ar direktoriem, mārketinga vadītājiem, lai vēlreiz pārrunātu Spēlmaņu nakts procesa organizāciju. LTDS jēgu es redzu tieši vienojošajā funkcijā, kad pārredz lauku, sajūt problēmas un mēģina tās risināt, nevis par katru cenu bīda savas idejas. Jēga ir sadarbībā ar visiem teātriem, individuālajiem māksliniekiem, Kultūras ministriju.
– Kā skaidro to, ka teātri sākuši respektēt Spēlmaņu nakti – ieraudzīja tajā mārketinga instrumentu, varbūt audzis balvas prestižs?
– Laikam balvas prestižs ir audzis, un noteikti arī mārketinga speciālisti saprata, ko no Spēlmaņu nakts var iegūt. Rādītāji jau ir absolūti pārliecinoši – tiklīdz izrāde tiek nominēta, nemaz jau nerunājot par to, ja saņem balvu kā labākā, publikas interese strauji aug. Uz Nacionālā teātra izrādi Ezeriņš biļetes joprojām nevar iegādāties, tāpat bija ar Pētera Krilova izrādi Lūgšana resnajai tantei, Jaunā Rīgas teātra Zilākalna Martu un vēl citām. Teātri sajuta pastiprinātu skatītāju interesi par nominētajām un apbalvotajām izrādēm.
Spēlmaņu nakts ceremoniju televīzijā noskatās aptuveni 111 tūkstoši cilvēku. Tas ir milzīgs skaitlis, teātrus apmeklē daudz mazāk cilvēku. Tā mēs varam aizsniegt potenciālo skatītāju. Varbūt noskatās tikai ceremoniju, bet kaut kas paliek prātā, un pēc tam arī atnāk uz teātri. Tas, ka Spēlmaņu nakts procesu popularitāte un prestižs audzis, ir komandas darba nopelns. Reizi mēnesī LTDS valde sanāk kopā, ir būtiski runāt ar kolēģiem no dažādiem teātriem, citiem nozares pārstāvjiem, pieņemt lēmumus un pamazām lietas sakārtot.
Protams, ir arī bijušas neveiksmes, kā piemēru varu minēt Baltijas teātra festivālu, kas jau vairākus gadus buksēja. Man nav rozā brilles uz acīm, es redzu, kā tas notiek citur. Lai kā cenšamies, varam izdarīt tik, cik varam. Sākot darbu, taču nedomā, ka tā būs neveiksme. Daudzi faktori nenostrādāja tā, kā bija plānoti. Rudenī festivāls notika šeit, bet līdzās visai Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai palika nepamanīts. Man žēl, ka Rīga–2014 organizatoriem nebija intereses mūs piesaistīt, kaut vairākkārt runājām un meklējām dažādus risinājumus. Pamanot, ka šie notikumi sakritīs vienā gadā, bija cerība, ka festivāls iegūs otru elpu. Tā nenotika.
Man liels prieks, ka Igaunijas kolēģi bija visizlēmīgākie un saprata, ka festivāla formāts ir jāmaina. Mēs esam trīs rīkotājvalstis, trīs teātra darbinieku savienības. Nevar viens pateikt – es to vairāk nedarīšu. Ir jārēķinās ar citu domām. Šogad agrā pavasarī sākās sarunas, martā arī satikāmies un vienojāmies, ka turpmāk tas būs Baltijas Drāmas forums. Tas tiks rīkots reizi gadā pārmaiņus Igaunijā, Lietuvā, tad Latvijā, lai popularizētu to, kas ir jauns uzrakstīts, uzvests no pašu dramaturģijas. Izrādes vairs netiks vestas uz Lietuvu vai Igauniju, bet lielāka interesentu grupa brauks uz forumu, kur skatīsies vietējo programmu un pēc tam varēs savā valstī pastāstīt, kas notiek kaimiņos.
– Kur tad bija problēma, kāpēc festivāls esošajā formātā nebija dzīvotspējīgs?
– Katra dalībvalsts varēja atvest tikai divas izrādes, organizatoriem ir iespēja parādīt vairāk. Problēma bija, ka nu jau daudzas izrādes netiek spēlētas stacionāros teātros, bet tiek veidotas kā festivālu izrādes. Dekorācijas tāpēc tiek ražotas vietā, kur notiek festivāls. Tas prasīja ļoti lielus izdevumus. Tad jāceļ biļešu cenas, lai tomēr varētu atpelnīt. Turklāt mēs saskārāmies ar problēmu, ka cilvēki nav nemaz tik ieinteresēti redzēt labu lietuviešu vai igauņu izrādi.
– Reklāmas bija par maz?
– Reklāma bija, bet, saistībā ar Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas piedāvājumu notikumu tolaik bija ļoti daudz. Cik reizes mēnesī cilvēks iet uz teātri? Izlauzties cauri visiem šiem pasākumiem un pateikt, ka mūsējais ir visvislabākais, tur bija vajadzīgs ļoti liels finansējums vai arī Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas atbalsts. Ļoti centāmies runāt ar profesionāļiem, aicinājām apmeklēt izrādes. Bet teātros strādājošajiem primārais ir savs darbs, un, ja ir brīvs vakars, tad ar aiziešanu uz citiem teātriem ir kā ir. Kolēģu interese par festivālu bija stipri zema.
– Bet uz ievērojamā beļģu režisora Luka Persevela Makbetu atnāca diezgan daudzi. Vārds darīja savu?
– Jā, par to bija lielāka interese, iespējams, nostrādāja šis vārds. Bet, lūk, vienas nedēļas laikā ir divas lietuviešu, divas igauņu izrādes un vēl Persevala Makbets. Tad cilvēki izvēlas vienu. Varbūt rezultāts būtu veiksmīgāks, ja festivālu pārceltu uz citu pilsētu. Tāpēc ļoti priecājos, ka festivāla formāts ir mainīts. Turklāt ļoti bieži izrādes to tapšanas vietā skatīties ir labāk.
– Varbūt problēma ir arī tajā, ka Baltijas valstu, «brāļu tautu» kopības izjūta ir mainījusies, to vairāk nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis, nevis kāda ideja?
– Salīdzinot ar Atmodas gadiem, kad sajutāmies līdzīgi un cits citam vajadzīgi, kopības izjūta noteikti ir mazinājusies. Tagad vairāk visi grib skatīties pāri kaimiņvalstīm, tālāk, Eiropas virzienā. Droši vien arī informācijas laukā nav tik daudz ziņu par to, kas labs notiek Lietuvas vai Igaunijas kultūrā. Protams, arī Baltijas valstu spilgtākie režisori centās izlauzties ārpusē. Mēs esam centušies sevi parādīt Eiropai. Brālības izjūta ar tiem, kuru izpratne par mākslu, teātri varētu būt līdzīga mūsējai, jo pieredze līdzīga, ir zudusi. Bet nekas, jārēķinās ar šo laiku, jāatrod veidi, kā sadarboties. Būtu labi saprast, ka kopībā ir liels spēks. Mēs, Baltijas teātris, varam kopīgi sevi pozicionēt, vienoties šādā forumā, piesaistot starptautiskus vērtētājus, festivālu organizatorus. Viņi redzēs vienas valsts izrādes, bet prezentācijās saņems informāciju arī par pārējo Baltijas valstu teātri.
Iepriekš festivālam traucēja arī tas, ka katrā valstī tam bija cits nosaukums, reti kurš sasaistīja, ka tas ir viens un tas pats pasākums, tas nebija kā viens zīmols. Kļūdas bija. Tagad ir Baltijas Drāmas forums un varam sākt jaunu dzīvi. Mēs domājam arī par kopīgu sponsoru, jo ir vairāki turīgi uzņēmumi, kas strādā visā Baltijā. Tas būtu liels ieguvums. Katrā ziņā tagad izmaksas gan rīkotājvalstij, gan viesiem ir daudz mazākas.
– LTDS ir viena no lielākajām radošajām savienībām un piedalās kultūrpolitikas jautājumu virzībā Radošo savienību padomē. Cik daudz ir iespējams ietekmēt procesus?
– Lielās un mazās savienības ir līdzvērtīgas, visi nākam kopā un izsakām viedokli. Tas ir ļoti pozitīvi, ka nu jau vairāk nekā divus gadus Kultūras ministrijā regulāri notiek Nacionālās kultūras padomes sēdes, tāpat tikšanās ar Kultūras aliansi, kur ir pārstāvētas gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas. Tiek risināti gan ar budžeta veidošanu, gan lieliem notikumiem (kā Raiņa un Aspazijas jubilejas gads, gatavošanās Latvijas simtgadei) saistīti jautājumi. Mūsu viedoklis tiek uzklausīts, un man šķiet, ka arī šo to varam ietekmēt. Bet jāskatās, cik mūsu valsts lēmumu pieņēmējiem vispār kultūras nozare šķiet nozīmīga. Jau ilgāku laiku šajā lauciņā darbojoties, ir skaidrs, ka ar lielu apvainošanos vai kājas sišanu pie zemes neko lāgā panākt nevar, jo finansējums kultūrai ir samērā mazs. Nevar cerēt, ka teātra darbiniekiem pēkšņi algas palielinās uz pusi. Nav tādu resursu. Jāmeklē iespējas par to runāt un atgādināt, lai risinātu vissāpīgākos jautājumus. Lietas pamazām virzās uz priekšu. Valsts teātriem bija neliels pielikums pie dotācijas, lai izlīdzinātu zemākās tehnisko darbinieku algas. Cik kurš teātris to izdarīja, tas palika uz katra direktora sirdsapziņas. Tagad tiek spriests par Radošo personu likumu, tam šogad ir jābūt pieņemtam un no 2017. gada jāsāk darboties. Tas kādai radošo cilvēku daļai atvieglos un sakārtos dzīvi.
– Algu jautājums teātra darbiniekiem ir sāpīgākais?
– Gribētu apgalvot, ka nē. Teātrī strādājošie ļoti mīl savu darbu. Viņiem pat vairāk ir vajadzīgs vadības novērtējums, atbalsts, uzmanība. Protams, alga nav liela, bet tad, ja ir gandarījums par darbu, vispār ir darbs, tad kreņķis par to, ka nevari daudz ko atļauties, kompensējas. Biežāk ir gadījumi, kad tehniskie darbinieki aiziet no darba teātrī tieši finansiālu apsvērumu dēļ. Aktieri iet prom, ja nav apmierināti ar citiem darba apstākļiem – nav lomu, krājas kāds aizvainojums, ir konflikti. Ja visās jomās strādājošie būtu tik pašatdevīgi un nesavtīgi, mūsu valsts būtu daudz sakārtotāka un attīstītāka, bet pie mums diemžēl ir pieņemts izmantot cilvēku fanātismu. Atalgojums, ko šobrīd saņem teātrī strādājošie, ne tuvu nav konkurētspējīgs.
– Beidzamajā laikā tiek runāts par aktieru lielo slodzi – teātri, nolikti pelnīšanas režīmā, plāno repertuāru, domājot par peļņu, ne aktieru spēkiem. Vai esošajā finanšu situācijā ir kāds šīs problēmas risinājums? Cik aktieris var sevi tērēt nesaudzējot?
– Tas atkarīgs no veselības stāvokļa. Daudzi jau neaizdomājas, ka aktierim kā rezonatoram caur sevi jāizlaiž visādas kaislības un negācijas, kas saistītas ar darbu izrādēs, kā arī ir fiziskā slodze, kas mēdz būt ar kustību, deju saistītās izrādēs. Galvenās, nesošās lomas tīri fiziski ļoti bieži prasa lielu spēku, pat ja nav jādejo vai jālēkā. Tas ir fiziski grūts darbs, un, protams, cilvēka resursi nav bezgalīgi. Cits to spēj izturēt divdesmit gadus, citam pēc pieciem gadiem sākas veselības problēmas. Var jau teikt – ko tik daudz slimojat. Tas ir signāls, ka organisms ir novājināts un viss ķeras klāt. Tad aiziet traumu strīpa, cits atslodzi meklē apreibinošās vielās. Bet pārslodzes rezultāts ir sabojātas veselības un varbūt arī dzīves. Mēs paši to ikdienā fiksējam, bet nespējam mainīt.
Esam iegājuši vāveres ritenī, ka ir jāražo. Kultūras ministrija to ļoti labi zina. Risinājums būtu dotācijas palielināšana tik daudz, lai teātri varētu plānot, ne tik daudz domājot par peļņu, bet atļaujoties eksperimentēt, padomājot par konkrētiem aktieriem, lai celtu kopējo kvalitāti. Ja ir pārslodze, cieš izrādes kvalitāte.
Tagad veidojot kultūrpolitikas nostādņu Radošā Latvija teātra nozares stratēģiju, ar teātru vadītājiem daudz esam runājuši, kā to varētu risināt. Un stratēģijā mēģinām iekļaut sev būtiskos punktus, arī par dotācijas pieaugumu, lai teātri var atgriezties normālākā darba režīmā.
– Kad 1993. gadā Spēlmaņu nakts balva tika dibināta, žūrijā bija 37 dažādu jomu profesionāļi, un tolaik bija aptuveni 80 jauniestudējumu. Tagad ir aptuveni 130 pirmizrāžu, ko skatās un vērtē pieci cilvēki. Vai šis modelis būtu optimālais?
– Žūrijas veidošanas process notiek sadarbībā ar teātriem, tie iesaka, kurus kritiķus gribētu redzēt žūrijā. Tad, uzrunājot šos ieteiktos cilvēkus, vai viņi var un piekrīt, mēģinām dabūt kopumu. Manā darbības posmā ir bijuši vairāki modeļi. Man visinteresantākā šķita divpakāpju žūrija. Bet par to visvairāk iebildumu bija no kritiķu puses, jo kāpēc viņiem vērtēt no tā, ko citi atlasījuši. Pieļauju, ka šo procesu var attīstīt un pilnveidot. Vajag to darīt, jo teātris mainās, tas ir dzīvs process, un tam ir jāpielāgojas. Tas ir normāli, ja ik pa laikam tiek veiktas kādas izmaiņas. Tagad ir jauna valde, un pāris cilvēki jau ir pauduši viedokli, ka vajadzīgas pārmaiņas. Pieņemu, kādas izmaiņas nolikumā atkal būs.
Man pašai jaunu ierosinājumu vairs nav. Savā ziņā bīstami ilgāku laiku strādāt vienā vietā – tad vairs neredz jaunus risinājumus. Ja kādam ir priekšlikums, es varu izvērtēt, tas der vai neder. Mana pieredze brīžiem bremzē idejas, jo zinu, tas jau ir bijis, un bija tādi un tādi iebildumi. Tāpēc man trešajam termiņam LTDS vadītājas amatā noteikti jābūt beidzamajam. Ir jānāk cilvēkam, kurš tic, ka var ļoti daudz. Katram pašam ir jāapdedzinās. Nesaku, ka esmu nolaidusi spārnus, tad nebūtu pretendējusi uz vēl vienu termiņu, bet man ir pārliecība, ka šo trīs gadu laikā vēl daudzas iesāktas lietas varu sakārtot. To gribu izdarīt.
– Kas tas ir?
– Kaut vai tas pats radošas personas statuss, radošo savienību likums. Ļoti gribas sagaidīt Baltijas Drāmas forumu Rīgā, man būs iespēja to pirmo reizi organizēt. Jāsakārto daudzas saimnieciskās lietas. Divas ēkas, kas savienībai pieder, ir būvētas salīdzinoši sen, tās ir morāli un fiziski novecojušas. Tās ir jāsakārto, jo savienībai tas ir ļoti būtiski – ja būs ieņēmumi no īres maksām, tad varēsim vairāk palīdzēt mūsu biedriem. Ir cerība, ka vienu no ēkām varētu pārdot, iegūtos līdzekļus ieguldot otras mājas sakārtošanā. Cita risinājuma jau īsti nav. Ieguldījumi vajadzīgi milzīgi, jāmaina apkures iekārta. Bet tagad jau saimniecība ir tiktāl sakārtota, ka, gan nelielā apjomā, bet bija iespēja atjaunot radošo braucienu programmu, kas ir būtiski aktieriem, kritiķiem, jo ļauj apmeklēt festivālus, konferences.
– Balvas ir LTDS darbības redzamā daļa, bet jūs veicat arī ļoti svarīgo sociālo darbu.
– Kā jau minēju, arī strādājošam māksliniekam ir ļoti svarīga attieksme pret viņu. Kad mākslinieki aiziet pensijā, daudzi kļūst ļoti vientuļi, jo vairs nav viņiem ierastā izpausmes veida. Daudziem nav arī ģimenes. Tāpēc ir ļoti būtiski, ka LTDS var veikt sociālo darbu, vismaz reizi mēnesī tos, kas vēlas un var atnākt, pulcināt Vecbiedru saietā. Viņi paši domā programmu, ir tematiskie pasākumi. Ļoti bieži cilvēkiem vajadzīgs vienkārši atnākt šeit un parunāties. Tāpēc ir ļoti svarīgs cilvēks, kas strādā ar vecajiem cilvēkiem, jo kurš katrs to nemaz nevar. Ir liels prieks par Māru Dzeni, kura to jau gadiem dara. Reizi gadā vecbiedri brauc ekskursijā, šogad bija Rēzeknē. Cenšamies palīdzēt kolēģiem nelaimes gadījumos. Mums nav lielu resursu, bet pats materiālā atbalsta fakts dod morālo gandarījumu un var stiprināt grūtā brīdī.
Būtiska LTDS aktivitāte ir Teātra Zelta fonds, kas dibināts pirms vairākiem gadiem. Šajā programmā uzņēmām spilgtus vecmeistarus, reizi gadā pulcinām kopā, beidzamajos gados – kopā ar Spēlmaņu nakts nominantiem. Tad ļoti uzskatāmi var redzēt to, cik šiem vecmeistariem vajadzīga iziešana sabiedrībā, tikšanās ar jaunākiem kolēģiem, koncerta vai izrādes noskatīšanās. Viņi ir sapucējušies, atnākuši, tiekas ar kolēģiem, ir žurnālistu interese par viņiem – tas paceļ tonusu. Bieži gadās, ka pat vēl pēc vairākām nedēļām kāds zvana, pateicas, saka, visas šīs dienas par to bijis jādomā. Tas ir notikums, ar ko dzīvo vēl ilgi. Mēs, kas ikdienā skrienam, to pat iedomāties nevaram, bet pienāks brīdis, kad atcerēsimies, jo būsim līdzīgā situācijā.
