Apgāds Neputns izdevis Miervalža Poļa personībai un mākslai veltītu grāmatu. Monogrāfijas autore ir amerikāņu mākslas zinātniece, mākslas vēstures pasniedzēja Aberdīnas universitātē Skotijā Eimija Brizgela.
Viņas iepazīšanās ar latviešu mākslinieka darbiem notikusi, strādājot pie doktora disertācijas Ratgersa universitātē (ASV), kur atrodas lielākā Padomju Savienības neoficiālās mākslas kolekcija, un tajā līdzās vairāku citu latviešu mākslinieku darbiem arī Miervalža Poļa veikums. Vairākus gadus Eimija Brizgela dzīvoja Rīgā un izstrādāja doktora disertāciju par māksliniekiem Krievijā, Polijā un Latvijā. Pēc disertācijas pabeigšanas viņa pievērsās izvērstākai Miervalža Poļa daiļrades izpētei, un nu desmit pētniecības gadu darbs ar vainagojies ar apjomīgu izdevumu, ko no angļu valodas tulkojusi Stella Pelše.
Miervaldis Polis (dz. 1948) ir daudzpusīgs mākslinieks – gleznotājs, performanču rīkotājs, tēlnieks, instalāciju mākslinieks, mākslas vēstures un teorijas amatieris un arī Egocentra organizācijas dibinātājs un vienīgais biedrs. Turklāt tās nebūt nav visas mākslinieka izpausmes. Kā secina grāmatas autore: «Viņa spējām un interesēm nav robežu, un šī grāmata tikai sāk atklāt mīklu vārdā Miervaldis Polis.»
Vispirms iezīmējot vēsturisko kontekstu, kurā veidojies un strādājis mākslinieks, Eimija Brizgela aplūko padomju Latvijas mākslas ainu un skata Miervalda Poļa vietu tajā, atklājot arī paša mākslinieka viedokli gan par cenzūras, gan nonkonformisma jautājumiem. «Poļa viedoklis ir, ka viņam padomju laikā bija pilnīga brīvība gan izkopt savu stilu, gan izvēlēties tēmas.» (22. lpp.) Autore norāda uz pārmaiņām, kas norisa uz lielās politikas skatuves un kuru liecinieks mākslinieks ir bijis, un atklāj, kā ar tām sadzīvojis: «Poļa darbība ir vienlaikus gan reakcija uz šīm pārmaiņām, gan arī to atspoguļojums. Septiņdesmitajos gados viņš ierobežoja mākslinieciskos eksperimentus audekla ietvaros, koncentrējoties uz fotoreālisma un tā sauktajām acu apmāna tehnikām publikas ieintriģēšanai, bet astoņdesmitajos gados izgāja ielās vairākās Bronzas cilvēka performancēs, kurās viņš mijiedarbojās ar skatītājiem, iesaistoties reālās attiecībās ar publiku. Tomēr deviņdesmitajos gados viņš atmeta spēlītes gan divās, gan četrās dimensijās, lai nodotos nopietnākiem uzdevumiem. Apzinoties privāta atbalsta nepieciešamību savai mākslai, kā arī privāto patronu interesi par viņa pakalpojumiem brīvā tirgus apstākļos, mākslinieks aprobežojās ar reprezentatīvu portretu gleznošanu, pieņemot privātpersonu un valsts ierēdņu pasūtījumus.» (31. lpp.)
Turpinājumā autore smalkāk un pamatīgāk aplūko un analizē mākslinieka radošo darbību, ko piesaka trāpīgi nodaļu nosaukumi: Glezniecība: patiesība un īstenība, maldi un ilūzija (ar piecpadsmit apakšnodaļām no fotoreālisma, Poļa dialoga ar reālismu, Olu pannām līdz primitīvismam un Poļa nacionālismam); Egocentrs: mākslinieks kā filozofs; Performance: Bronzas cilvēks un nākamie tēli; Polis, Austrumi un Rietumi (Miervaldis Polis dažādos kontekstos – Austrumu mākslinieks un Rietumu tradīcijas un māksla); Portreti: Latvijas galma gleznotājs.
Monogrāfija, bagātīgi ilustrēta ar Miervalža Poļa darbu reprodukcijām un fotoattēliem (grāmatas māksliniece ir Inga Ģibiete), atklāj un saglabā ne tikai spilgtas un nozīmīgas mūsu mākslas vēstures liecības un kultūrzīmes, bet fiksē laiku un tā parādības.
«Kaut arī Polis ir norādījis savus daudzos izgājienus Bronzas cilvēka veidolā kā svarīgas performances, tieši ikdienišķā darbošanās ar otu ir, iespējams, lielākais sasniegums šajā žanrā. Ar savu precīzo un detalizēto glezniecības metodi mākslinieks «ceļo» uz Venēciju, veic arheoloģiskus izrakumus Kolosu salā, kā arī paviesojas Karavadžo, Davida, Vermēra u.c. mākslinieku gleznās; viņš arī iemiesojas Leonardo da Vinči, Rembranta un Baltazara van der Asta tēlā, piesavinoties viņu darbus. Savos portretos viņš izspēlē Latvijas tautas vēsturi, attēlojot tās nozīmīgākās personības politikas un kultūras jomā no pirmās Republikas līdz mūsdienām. Tieši šis mantojums tiks atstāts nākamajām paaudzēm, pat ja Poļa citas spēlītes ar mākslas vēsturi un glezniecības tehniku galu galā tiktu aizmirstas,» nobeigumā raksta grāmatas autore Eimija Brizgela (259. lpp.).
Grāmatu papildina personu rādītājs, reproducēto darbu attēlu saraksts, bibliogrāfija, Miervalža Poļa dzīves dati un dalība izstādēs (izlase).
