Toreiz, 1984. gadā, kad Latvijā pirmo reizi tika iestudēts Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Latvija PSRS sastāvā joprojām bija aiz dzelzs priekškara, bet Miloša Formana 1975. gadā uzņemtā filma padomjzemē oficiāli netika demonstrēta.
Tomēr uz plašās savienības skatuvēm materiāls tika iestudēts, jo piedāvāja iespēju runāt par laiku, kurā individualitāte un personības brīvība labprātīgi ieslodzīta trako mājā. Dzelzs priekškara vairs nav, bet bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs ir atgriezies Latvijā, lai iestudētu šo paša dramatizēto Kena Kīzija darbu. Pirmizrāde jau šovakar Dailes teātrī, bet turpinājumā ieskats romāna un tā slavenās ekranizācijas tapšanas vēsturē.
Kens Kīzijs savu slavenāko romānu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the Cuckoo’s Nest) sarakstīja 1962. gadā. Tas ir spilgts kontrkultūras kustības, hipiju un bītņiku laika darbs, kas raksturo pēckara jaunās paaudzes izjūtas un redzējumu pasaules pārmaiņu vējos – viņu iestāšanos par brīvību, protestējot pret valdošo, sabiedrības vairākuma akceptēto kārtību, normām, tradīcijām, ierobežojumiem.
Narkotikas, brīvība, cietums
1935. gadā ASV dzimušais Kens Kīzijs, beidzis žurnālistikas fakultāti Oregonas štata universitātē, apguva rakstniecību Stenforda universitātē. Šajā laikā viņš arī smēlās vielu romānam Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, strādājot par nakts sanitāru garīgi slimo palātā Otrā pasaules kara veterānu hospitālī. Tur viņš piedalījās slepenos valdības finansētos eksperimentos ar narkotiskajām vielām, piemēram, psihodēlisko halucinogēnu LSD un kokaīnu, lai pārbaudītu narkotiku iedarbību uz cilvēkiem. Kā liecina vēsture, strādājot hospitālī, rakstnieks daudz runājies ar pacientiem gan skaidrā, gan salietojies, un neesot ticējis, ka šiem cilvēkiem ir mentālas problēmas. Kīzijs vainojis sabiedrību, kas atgrūdusi tos, kuri neiekļaujas vispārpieņemtajos uzvedības rāmjos. Šis motīvs izskan arī romānā.
Ar Kīzija domubiedriem dibinātā hipiju komūna Merry Pranksters Sanfrancisko rīkoja Acid Tests – vakarus, kuros uzstājās viņa iecienītākie mūziķi un tika dalīts LSD visiem, kas to vēlējās. Savu dzīvi Kīzijs rakstīja, sekojot brīvības vadzvaigznei, kas nozīmēja arī likumu pārkāpšanu. 1965. gadā Kīziju arestēja par marihuānas glabāšanu. Ar draugu palīdzību viņš režisēja pašnāvību, savu auto ar pirmsnāves vēstuli pametot uz klints malas. Slēpjoties auto bagāžniekā, Kīzijs šķērsojis Meksikas robežu, taču, gandrīz gadu pēc aizbēgšanas atgriežoties ASV, ticis apcietināts un piecus mēnešus nosēdējis cietumā. Tā ir manāma radniecība ar Makmērfija raksturu...
Pēc iznākšanas brīvībā Kīzijs dzīvoja ģimenes fermā. Vētrainais dzīvesveids acīmredzot bija atstājis iespaidu uz veselību – Kīzijam bija diabēts, viņš piedzīvoja insultu, taču nomira 2001. gada 10. novembrī pēc aknu vēža operācijas radītām komplikācijām.
Rakstīja Kīzijs daudz, pamatā stāstus un esejas. Plašu atzinību guva arī viņa otrais romāns Sometimes a great notion (1964), un daudzi kritiķi tieši šo romānu uzskata par Kīzija magnum opus. Tas ekranizēts agrāk nekā Dzeguze – 1971. gadā, galvenās lomas atveidoja Henrijs Fonda un filmas režisors Pols Ņūmens.
Lielā māsa un Lielais brālis
Kīzija Dzeguze atgādina vēl kādu brīvības tēmu apcerošu darbu – Džordža Orvela antiutopiju 1984, kas sarakstīta 1948. gadā. Orvels rāda totalitāru pasauli, kurā valda Lielais brālis. Kīzija romāna darbība notiek psihiatriskajā slimnīcā, ko ar represīvām metodēm, pakļaujot pacientus sistemātiskiem pazemojumiem, pārvalda Lielā māsa, kā romāna autors liek pacientiem dēvēt māsu Rečidu. No labošanas darbiem izvairoties, psihiatriskajā slimnīcā nonākušais cietumnieks Makmērfijs ir 1984 galvenā varoņa Vinstona gara radinieks. Dzīve – cietums, lai kāda būtu forma, ir tas saturs, no kura pūlas izlauzties abi. Protams, tas šķiet ļoti zīmīgi, ka šosezon Latvijas teātros iestudēti abi šie darbi. Kīzija dzīvē 1984. gads ir traģisks – viņa divdesmit gadus vecais dēls, Oregonas universitātes komandas cīkstonis Džeds ceļā uz sacensībām satiksmes negadījumā guva smagu galvas traumu. Tā izraisīja smadzeņu nāvi, un pēc divām smagām pārdomu dienām vecāki deva atļauju izmantot dēla orgānus donoru vajadzībām.
Duglasu projekts
Jau romāna iznākšanas gadā aktieris un producents Kērks Duglass nopirka tā iestudēšanas un ekranizēšanas tiesības. Ar teātra iestudējumu viss gāja raiti – Deils Vosermans uzrakstīja dramatizējumu (pēc viņa lugas arī tapuši Māras Ķimeles un Semjona Loseva iestudējumi attiecīgi Valmieras un Rīgas Krievu drāmas teātrī 1984. gadā), Duglass to iestudēja Brodvejā un pats spēlēja Makmērfiju. Ar filmas ieceri gāja grūtāk. Kino kompānijas filmai par garīgi slimiem cilvēkiem neparedzēja komerciālu veiksmi. Pēc visām neveiksmēm, kad likās, filmai tapt nav lemts, 1971. gadā Duglass vecākais jau gribējis pārdot romāna ekranizēšanas tiesības, taču dēls Maikls, aktieris, kuram tolaik vēl nebija trīsdesmit gadu un kino producēšanas pieredzes, pierunājis tās atdot viņam. Maikls Duglass piedāvāja sadarboties producentam Solam Zencam, kurš vēlāk producēja arī Formana Amadeju un Goijas rēgus un kurš 1976. gadā par 15 miljoniem dolāru no Džona Ronalda Rūela Tolkīna dēliem nopirka gan Hobita un Gredzenu pavēlnieka ekranizēšanas, gan tajos minēto vārdu, nosaukumu un citu romānu elementu izmantošanas tiesības.
Kīzijs pret Formanu
Makmērfijs totalitārajā klīnikas sistēmā mēģina ieviest demokrātiju. Pamazām situācija mainās – Lielā māsa zaudē pacientus, jo daļa brīvprātīgi slimnīcā esošo, Makmērfija brīvdomības iedvesmoti, tiekot vaļā no Rečidas varas, pamet slimnīcu. Šī ir viena no niansēm, kas grāmatā atšķiras no Miloša Formana slavenās filmas. Romānā vēstītājs ir virsaitis Bromdens, un Kens Kīzijs, rakstot pirmo scenārija variantu, centās saglabāt romāna garu, taču tas nepatika ne režisoram, ne producentiem. Tad rakstīšana tika uzticēta citiem. Kīzijs ar gatavo scenāriju, kurā Bromdens ir Makmērfija ēnā, bijis ļoti neapmierināts. Kad filmēšanas procesā žurnālisti viņam prasījuši, vai tajā piedalīsies, Kīzijs atbildējis asi: «Jūs jautājat, vai topošā māte pati sev taisītu abortu?»
Filmas uzņemšana notikusi kādā Oregonas štata psihiatriskajā klīnikā. Divas nedēļas aktieri iejutās vidē un tēlos, dzīvojoties slimnīcā. Šādu pašu pieeju izmantoja arī Māra Ķimele, veidojot savu iestudējumu. Valmieras teātra aktieri vēroja Strenču psihiatriskās slimnīcas pacientus.
Režisors Milošs Formans ironizējis, ka producenti piedāvājuši viņam uzņemt šo filmu, jo neesot bijis dārgs, bet ar labu profesionāļa reputāciju. Makmērfija lomas kandidāts numur viens bija Džeks Nikolsons, un par šo darbu aktieris saņēma savu pirmo Oskaru. Vairākiem aktieriem, piemēram, Denijam de Vito (Martīni), šī filma bija debija kino.
Miloša Formana filmas pirmizrāde notika 1975. gadā un kļuva par lielo notikumu Holivudā. Tās balvu kontā ir pieci Oskari un tikpat Zelta globusu, visi galvenajās kategorijās: labākais aktieris (Džeks Nikolsons), aktrise (Luīze Flečere – māsa Rečida), režisors, filma, labākais adaptētais scenārijs.
Savukārt Dailes teātra izrādes režisors Aleksandrs Morfovs ar Kena Kīzija romānu strādā jau trešo reizi – pirmais iestudējums tapa Bulgārijā, otrs, vairākas Krievijas teātra balvas saņēmušais – Maskavas Ļenkom teātrī ar Aleksandru Abdulovu Makmērfija lomā. Pēc aktiera aiziešanas mūžībā šo lomu spēlē Aleksandrs Lazarevs un Andrejs Sokolovs.
