«Latvietis šajos godos centās iegūt svētību, un tai ir plašs jēdziens – tā ietver auglību, veselību, pārpilnību, bagātību, saskaņu, laimi... Mūsdienās cilvēki dzīvo pilsētās, te arī var un vajag bluķi vilkt. Nav nozīmes, vai es to daru vienā, otrā vai trešā vietā, svarīgi – ka es to daru,» saka folkloriste Aīda Rancāne. Sestdien, 21. decembrī, pulksten 18 Rātslaukumā sāksies bluķa vilkšana pa Vecrīgu, svētku norisēs piedalīsies Rīgas folkloras kopas, arī Grodi un tās vadītāja Aīda Rancāne.
Pirms jauna Saules gada
Ziemas saulgrieži ir pagrieziena punkts laika ritējumā, kad gada vistumšākajā brīdī atgriežas gaisma – Saule. Svētkus, kurus latvieši sauc par Bluķa vakaru, atzīmējušas un svētījušas arī citas tautas Eiropā, tā ir ļoti sena un būtiska tradīcija, kura līdz mūsdienām ir saglabājusi savu nozīmību un aktualitāti – sadedzinot veco, atbrīvojam ceļu jaunajam. Ar Bluķa vakaru beidzas iepriekšējais un sākas jaunais Saules gads.
«Bluķa vilkšana ir viena no Ziemassvētku centrālajām tradīcijām ar savu simboliku un jēgu, un, zinot to vai nezinot un vienkārši darot, daudz kas kļūst skaidrāks. Katros svētkos notiek pasaules atjaunošana, no haosa top kosmoss. Dabā pārmaiņas notiek nepārtraukti, savukārt tradicionālais cilvēks eksistēja rituālos. Tas, ko viņš bija akceptējis caur rituālu, arī bija viņa realitāte. Rituāls nav tikai dialogs ar ārpasauli, tikpat labi – ar iekšpasauli, ar sevi pašu. Mēs gan aizsargājam savu sētu, gan attīrām to un jaunradām, bet tieši tas pats notiek arī katrā cilvēkā, kas šo rituālu veic, jo rituāls ir veids, kā kontaktēties, sarunāties ar sakrālo. Savādākā veidā mēs pie tā netiekam. Mūsu senči gadu simtiem ir domājuši, ka visi labumi – auglība un pats galvenais – svētība, ir iegūstami tieši no sakrālās, no neredzamās pasaules, uz kuru ir aizgājuši mūsu senči. Caur šādiem rituāliem, caur senču godināšanu, mēs arī iegūstam svētību,» stāsta Aīda Rancāne. Senais latvietis bluķi vilka vai nu tikai ap savu sētu, vai arī no sētas uz sētu, tādējādi apkārt visam ciemam vai apkārtnei, un pēdējā sētā bluķi sadedzināja. «Mūsu tautasdziesmās tiek dziedāts – ja vilksi bluķi, tad nenāks mošķi sētā. Jā, arī mošķi ir no neredzamās pasaules, sakrālais nav tikai labs, mīļš un pūkains, tas var būt arī bīstams, tieši tāpat kā mūsu redzamā pasaule. Duālais ir it visur, arī katrā no mums ir labais, ir sliktais, tāpat kā vīrišķais un sievišķais.»
Mazliet arī misijas apziņa
No Latgales nākusī Aīda Rancāne dzimusi tautas vijolnieka Andreja Rancāna ģimenē un jau kopš bērnības augusi vidē, kurā vairāk vai mazāk notikušas dažādas tradicionālās kultūras izdarības. «Kad Rīgā sāku studēt bioloģiju, bija arī folkloras kustības sākums, tradīciju apzināšanās. Tad sāku saprast, kas tas ir, un, lai gan visu mūžu tradicionālā kultūra bija man apkārt, uz folkloru paraudzījos ar citām acīm. Folklora ievilka sevī, sajutu dzīvības spēku, patiesumu, nesamākslotību un jēgu,» atzīst Aīda Rancāne. Tolaik viņa kopā ar savu dzīvesbiedru Andri Kapustu dibināja folkloras kopu Grodi, kas darbojas vēl šodien. Protams, Grodos esot bijuši dažādi posmi, strīdi un domstarpības, bet viss norimstot tad, kad «saproti, ka pāri visam stāv lielākas lietas un mazliet arī misijas apziņa».
Vairāku Lielās folkloras gada balvu laureātei prieks par to, ka folkloras kustība attīstās joprojām, ka aug kopu skaits, ka iesaistās jaunieši, ka arvien vairāk cilvēki iesaistās svētku svinēšanā. «Pazīmes rāda, ka viss iet plašumā. Jautājums varētu būt par kvalitāti, bet ir grūti nospraust kritērijus, jo šis ceļš nav viegls, cilvēks jau var arī kļūdīties vai pamēģināt dažādas taciņas. Galvenais ir darīt,» saka Aīda Rancāne. Cilvēks 21. gadsimtā gan ir ļoti pragmatisks un visu vispirms vēlas saprast ar prātu, nevis vienkārši ticēt. «Tādi mēs esam. Mutvārdu kultūru nomainīja rakstveida kultūra, Eiropā vispār intelektuālā tradīcija ir dominējoša, un folkloru nevar izraut no mūsdienu sabiedrības konteksta, taču mūsdienās ir tik daudz kairinātāju un informācijas, ka varbūt tieši tas notrulina uztveri un dabas sajūtu, nevis prāts. Mūsdienas ir tādas, kādas tās ir, no tām nevar sprukt. Tomēr bez dabas cilvēks nevar izdzīvot, agrāk vai vēlāk viņš tīri fiziski vēlas būt dabā, izjust gan kosmisku pārdzīvojumu, gan vienotību ar dabu,» ir pārliecināta Aīda Rancāne.
Viss, kas apstājies, ir miris
Kad lielākā daļa iedzīvotāju Latvijā svin kristīgos Ziemassvētkus, Aīdas saime atpūšas, jo tradicionālās kultūras pārstāvju ģimenei tas ir pēcsvētku laiks, kad var baudīt brīvas dienas, apciemot vecākus un draugus. Gatavojoties jaunā Saules gada sagaidīšanai, tieši tāpat kā pirms citiem lielajiem gadskārtu svētkiem, tiek sakārtota un iztīrīta dzīves telpa. «Visam jābūt izmēztam. Zināms – lai trauks piepildītos, tas vispirms ir jāiztukšo. Viss novecojušais, vecais, liekais ir jādabū prom. Izmēžot gružus, putekļus un netīrumus, iznīcinām veco pasauli, turklāt, sakārtojot vidi, cilvēks sakārto arī sevi,» pārliecināta folkloriste.
Pie tradicionālā telpu rotājuma piederot arī puzuri, daudzus gadus bijis žēl skaistos rotājumus dedzināt pēc svētkiem, bet pagājušajā ziemā ģimenē nolēmuši – ja tā vajag, tad jādedzina vien ir, jo nevajagot pieķerties pie materiālām lietām. «Pašos svētkos dziedam dziesmas, ejam rotaļās, dancojam, ēdam, zīlējam... Un noteikti ejam dzīt vilkus, metot sprunguļus mežā, kā tas, piemēram, notiek Lielajā dienā Arkādija parkā, dxzenot putnus. Tradicionālajā kultūrā ir daudzi dzīšanas rituāli, kas parādās caur Jumi, Meteni, Mārtiņu, vilkiem... Laiks ir jādzen uz priekšu, jo viss, kas ir apstājies un mierā, ir miris. Lai gads ripo kā ugunsrats!»
Ziemassvētku laikā ģimene cenšas aizbraukt uz Latgali, kur dzīvo Aīdas mamma. Tad ir sarunas, ir pīrāgu cepšana un arī bluķa vilkšana ap māju. «Vakar atbrauca mājās vecākā meita Asnate, kas studē etnomuzikoloģiju Mūzikas akadēmijā, vada ģimeņu folkloras kopu Garataka, bet visu rudeni bija Spānijā, ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros. Jaunākā Aurēlija vēl mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, formas tekstila nodaļā,» stāsta meitu mamma. Tieši meitas nereti esot tās, kas viņu un vīru mudina darboties arī tad, kad gribas atpūsties pēc turpat divu nedēļu svinēšanas dažādos pasākumos, kuros viņi piedalās ar Grodiem. «Mūsu senči nav bijuši vārguļi. Svētku sagatavošanās un svinēšana prasa piepūli – fizisku un arī garīgu, jo jāzina dziesmas un teksti, bet, jo vairāk piepūlies un ieliec no sevis, jo labāka izjūta pēc svētkiem un lielāks gandarījums,» teic Aīda Rancāne. Viņa nepārstāv to pozīciju, ka kāds, kurš netic, teiksim, bluķa vilkšanas dziļākai jēgai un uzskata to vien par atrakciju, ir jāpārliecina, jo motivācija jebkuram darbam cilvēkam jārod pašam. «Es daru pati, ja kādu tas ieinteresē vai iedvesmo, tad viņš tālāk atrod pats. Jā, informācijai jābūt pieejamai, tāpēc tiek rakstītas grāmatas, ierakstīti diski, bet tālāk ir katra paša ceļš nonākt līdz vēlmei izprast ko vairāk. Pamēģinot cilvēks atklāj un saprot. Cita lieta – vai viņš pēc tam turpina, jo viss prasa piepūli. Mūsdienās cilvēkam ir raksturīgi nepiepūlēties, tāpēc pamēģināšana varētu noderēt.»
***
Aīda Rancāne
• Folkloriste, bioloģe, filozofe
• Dzimusi 1962. gada 2. septembrī, tautas vijolnieka Andreja Rancāna meita. Dzīvesbiedrs – Andris Kapusts, meitas – Aurēlija (19) un Asnate (22)
• Absolvējusi Balvu rajona Baltinavas vidusskolu (zelta medaļa, 1980), Kārsavas bērnu mūzikas skolu (1979), Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti (diploms ar izcilību, 1985), Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtu (bioloģijas doktora zinātniskais grāds, 1993), LU Filosofijas maģistrantūru (filozofijas maģistra grāds, diploms ar izcilību, 2007)
• Darba pieredze: Vadošā pētniece LU Filosofijas un socioloģijas institūtā (kopš 2009. gada), laboratorijas vadītāja Iekšlietu ministrijas poliklīnikā (kopš 2006. gada), valdes priekšsēdētāja Autentiskās mūzikas un mākslas centrā (kopš 2003. gada)
• Folkloras kopas Grodi vadītāja
• Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu (14 projekti) Maskošanās tradīciju prasmju pārmantošana. Starptautiskais masku tradīciju festivāls dalībniece (2000–2014) Valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte dalībniece (2007–2009) u.c.
• Grāmatas: Rancāne A., SiliņaJasjukeviča G., Briška I. Saules gads. Ziemassvētki (2014), Maskas un maskošanās Latvijā (2009),
Praktiskā Jāņu grāmata (2004) u.c.
• Solo albums CD Rudzubalss (2004), piedalījusies 18 latviešu tradicionālās mūzikas albumu ierakstos, filmas Saules ceļš (1998), Godi (2001) u.c. veidošanā
• Kā eksperte un žūrijas locekle bijusi vairākos festivālos
• Lielās folkloras gada balvas laureāte (2000, 2001, 2003, 2004)
