Baltijas teātra festivālā 2014 Rīgas Kongresu nama Jaunajā zālē viesojās Igaunijas teātris NO99 ar izrādi NO54 Trešdiena. Teātris dibināts pirms desmit gadiem, tā vadītāji ir režisors Tīts Ojaso un scenogrāfe, kostīmu māksliniece Ene Līsa Sempere.
Teātra nosaukums esot programmatisks – skaitlis norāda uz plānoto jauniestudējumu skaitu, pēc kura sasniegšanas tas tikšot likvidēts. Teātris ir iekarojis savu vietu Eiropas teātra apritē, piedalās prestižos festivālos, un grūti plānu 99 uztvert citādi kā spēli, PR triku. Taču plāns tiek cītīgi pildīts, un katrs jauniestudējums iegūst savu kārtas numuru. Tā novembrī plānotā pirmizrāde būs NO47, septembrī skatītāju vērtējumam nodotais Latvijas režisora Vladislava Nastavševa iestudējums The Truth I've Been Longing For – NO49.
Trešdienas pirmizrāde bija pērnā gada novembrī, to iestudējis viens no igauņu jaunās paaudzes režisoriem Lauri Lagle, kā noprotams, tekstu sacerot kopā ar aktieriem. Aprakstā teikts, ka tā ir izrāde par vienkāršu cilvēku vienkāršas trešdienas vidū. Iestudējums liecina, režisora uzmanības lokā ir ikdiena tās rutīnā, un caur šo prizmu izgaismojas sieviešu dzīvesstāsti.
Eva Klemeta, Inga Saluranda, Kaie Mihkelsone un Mari Abela, ģērbtas virsdrēbēs, ienāk baltajā zālē un, raiti ejot, apļo pa to, līdz apmetas katra savā zāles stūrī. Iet viņas diezgan ilgi un arī turpmāk kāda darbība ievilksies, kļūstot monotona – tā režisors spēlējas ar laiku, piešķirot izrādei savu īpatno ritmu. Kad sieviešu solis kļūst ātrāks, bet nogurums – acīmredzams, ir skaidrs, viņas dodas mājup no darba. «Mājās» viņas atģērbjas, paliekot Enes Līsas Semperes piemeklētajās līdzīgajās ballīšu kleitās. Tas lika aizdomāties par sabiedrībā kultivēto supersievietes tēlu – būt izcilai mātei, mīļākajai, sievai, darbiniecei, kas bieži vien ir tāds pats nesasniedzams sapnis kā ikdienas vienādošana ar svētkiem.
Viena nosacītajā virtuves zonā mizo kartupeļus, otra atguļas dīvānā, trešā skatās televizoru, ceturtā gultā pārkrāmē grāmatas un smēķē. Režisors sieviešu ikdienišķo rosīšanos pārvērš mūzikā, par instrumentiem viņu rokās kļūst lokšķēres, karote, kas sitas pret glāzi, nazis un virtuves dēlītis. Šis teātrī jau šķietami novalkātais paņēmiens komponē izrādes poētisko slāni, kas ikdienišķajam piešķir neparastu nokrāsu, paceļ pāri rutīnai.
Katra darbības ligzda ir kā daļa no sievietes pasaules, no ikdienas riņķa danča. Drīz katras teritorija tiek apvienota vienā, sastumjot mēbeles tuvāk kopā, un satiekas arī sievietes, jo līdz tam eksistēja katra aiz savām neredzamajām sienām.
Stāsti atklāj dažādas pieredzes. Blondīne pasauli iepazinusi, pusaudzes vecumā pārguļot vai ar visiem pilsētiņas vīriešiem. Brunete hiperaktīvi gatavo ēst, drudžaini katlā metot kā izejvielas, tā iepakojumu, un ir tā aizrāvusies, ka verdošo virumu pamaisa ar roku, bet paralēli runā ar vīru «aiz kadra», gan izrīkojot, gan informējot par dienas jaunumiem un pat paspējot skaļi tam palasīt avīzi. Otra blondīne iepazīstina ar saviem nebeidzamajiem medikamentu krājumiem, citu pēc citas rādot pudelītes un kastītes un stāstot, kādos gadījumos tās lieto. Zāļu ir pilns koferis, un tās paredzētas visiem nepatīkamajiem dzīves gadījumiem, kas uzglūn no katra ikdienas stūra. Zāles pret dzīvi... Trešā un gados vecākā blondīne kaislīgi mazgā palagu un stāsta par vecmāmiņu, kuras lielā mīlestība bija zeme. Auglīgā, barojošā zeme, tik tīra, lai uz tās pusdienojot liktu maizi. Un palags kļūst par dzīves metaforu, kā tās pamats, kas, pašrocīgi saslaucīts netīrs kā grīdas lupata, jāizberž balts.
Izrādes otrā pusē skatītāji tiek iepazīstināti ar sievietes anatomiju – brunete apzīmē savu puskailo ķermeni ar iekšējiem orgāniem to aptuvenajās atrašanās vietās, skaidrojot funkcijas un nozīmi. Mācībstunda aizvirzās uz sievietes īpašās lomas uzsvērumu, kas norāda uz atšķirību no vīriešiem, bet šī atrakcija ir kā krāsains plakāts, kas izlec no kopējās struktūras bez mērķtiecīgas tematiskās un emocionālās piesaistes. Beigu daļā spēles telpā ienāk vīrietis, un nav vis šāds tāds, bet pats Kianu Rīvss... Tā ir jautrākā izrādes daļa, jo agri vīriešos vīlusies blondīne lauzītā angļu valodā apjūsmo «aktieri», un tas izskatās tik neveikli komiski, cik sievietes parastās un sapņu objekta tikšanās var būt, kad mulst, lūdz atļauju uztaisīt selfiju, meklē zīmīgas sakritības, kas neapšaubāmi norāda uz liktenīgu tikšanos. Režisors ir žēlsirdīgs, jo ironija par sapni, lai cik rozā tas būtu, šķiet maiga. Sapņi, iztēles mākoņi – tās ir neapdzīvotās saliņas, uz kurām varam ņemt līdzi visu, ko gribam, un tās ir zāles pret rutīnu. Tik pārdozēt nevajag. Bet teksti par Rimi uzlīmēm un varavīksni, kas parādās pirms katra jauna Maxima veikala atklāšanas, ir sociālie kodi, kas šo lielveikalu tīklā kopā saistīto Baltijas valstu skatītājus vieno smaidā par konkrētām mūsdienu reālijām.
