Dailes teātrī ar iestudējumu Divi kapteiņi dubultdebiju piedzīvojis Krievijas kinoscenārists Genādijs Ostrovskis – tas ir viņa pirmais iestudējums Dailē un teātrī vispār. Kopumā debiju var dēvēt par veiksmīgu, lai arī ne viss rit gludi.
Jaungada filmas – tas ir atsevišķs kino apakšžanrs, kam pieder sižetiski ar gadumiju saistīti darbi. Maģiskais laiks, kurā ietilpst arī Ziemassvētki ar savu labo ticības, cerības un mīlestības vēsti, ir piemērots avots, no kura smelt komerciāli veiksmīgus stāstus, jo allaž būs atsaucīgas sirdis, kam patiks pasapņot, skatoties uz scenāristu izkalkulētajiem brīnumiem ar liktenīgu satikšanos un smieklīgiem pārpratumiem.
Skatītāju ērtībai daži filmu online portāli internetā Jaungada filmas izdala atsevišķi, atliek vien izvēlēties. No Padomju Savienības piedāvājuma numur viens, protams, ir Eldara Rjazanova Likteņa ironija jeb Vieglu garu!. No Krievijas jaunākās kinoprodukcijas var minēt blokbāsteru meistara Timura Bekmambetova producēto Eglīšu sēriju, un viņš kā režisors arī uzņēmis Likteņa ironijas turpinājumu. Jaungada filmu žanram pieder arī Krievijas kinoscenārista Genādija Ostrovska filma Kapteiņi, pēc sava filmas scenārija viņš veidojis dramatizējumu, kas iestudēts Dailes teātrī.
Darbība notiek mūsdienās, Vecgada vakarā kādā Maskavas dzīvoklī, kas atrodas tuvu dzelzceļa stacijai, tāpēc māju bieži apciemo zagļi. Viens tāds, vārdā Koļa, ielavās pie pašnāvnieka, kurš iesprūdis cilpā. Zaglis vairs netiek prom, it kā augstāki spēki būtu nolēmuši šim traucēt iecerētajā likumpārkāpumā, uzsūtot eglītes pārdevējus, policistu Vladimiru, dīvaino meiteni Ņinu, viņas mammu, jaunāko māsu, kaķeni Marusju un Ņinas pamesto līgavaini. Stāsts, kurā bez visiem situāciju komēdijas pigoriem ir savs smeldzīgais nopietnības grauds, Dailes teātra iestudējumā ietērpts izteikti teatrālā spēles formā.
Sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti režisors Mazās zāles skatuvi veidojis kā atvērtu un mainīgu struktūru, kurā telpas robežas izplūst un pārklājas. Centrā ir platforma ar istabas fragmentu, apkārt izkaisīti citi objekti, tostarp laternas stabs, durvis ar visām stenderēm un akvārijs uz plaukta, no kulisēm tiek izstumts vilciena sols. Darbības vietas maiņa notiek, pārbīdot kādu no objektiem, tādējādi fokusējot skatītāja uzmanību galvenajai darbības ligzdai. Šīs pārbīdes veic gan reālistiskie tēli, gan viņu apkalpojošais personāls – ar mīmu plastiku apveltītie Pingvīni: Mārtiņš Počs un Aldis Siliņš.
Spēles nosacītība piešķir anekdotiskajam stāstiņam «iz dzīves» vieglu absurda pieskaņu, bet zagļa un policista apģērba/identitātes maiņa ir kā gadumijas maskošanās daļa. Ir arī citas maskas – jau minētie Pingvīni, Aminatas Diarras Amerikāņu meitene, kas ar kaķa ausīm rēgojas Koļas sapnī, kā arī baltais vīrieša tēls uzvalkā ar lāča galvu, kurš laiku pa laikam pārstaigā skatuvi, liekot atcerēties Dziesmu par lāčiem no Kaukāza gūsteknes. Šīs maskas liek aizdomāties par citas pasaules, metafizisku spēku klātbūtni, kas var izraisīt kārtējo «likteņa ironiju».
Izrādē viss nerit gludi, jo buksē temporitms, pietrūkst dinamikas. Izrāde kā tāds pabojāts motors te uzņem apgriezienus, te apstājas, te lēni rāpjas kalnā, bet pēc spēcīgā uzrāviena otrās daļas sākumā seko atslābums. Aktieri spēlē dažādās toņkārtās un atšķirīgā izteiksmes spilgtumā. Blāvākais ir zaglis Koļa – Laurim Subatniekam pietrūkst dzīvīguma, iekšējas elastības, kas neļauj būt līdz galam iekšā situācijās, it kā vērotu sevi no malas, it kā piespiedu kārtā būtu uz skatuves nonācis.
Lauris Dzelzītis omulīgi dzīvojas pēkšņu jūtu pārņemtā policista ādā, neatlaidīgi lencot simpātisko un apjukušo ātrrunātāju – Dārtas Danevičas Ņinu. Ģirts Ķesteris pašnāvnieka lomā bez vārdiem, turoties pie striķa, virtuozi runā ar acīm un mīmiku, atklājot sava varoņa disharmonisko fizisko un psiholoģisko stāvokli, un, arī ilgstoši snauduļojot krēslā, seja un ķermenis runā. Jau sajucis to izrāžu skaits, kurās Inita Dzelme nēsā līdzi kādu mūzikas instrumentu, bet Ņinas mazās māsas akordeonistes lomā viņa uzsver skeptiskā tīņa īdošo balsi, kam jāpiezemē hiperaktīvā māte, kura tiecas pēc visa skaistā. Agnese Zeltiņa ar burvīgu pašironiju, precīzi uztverot rakstura būtību, viegli groteskās krāsās tēlo provinces karalieni, un ģimenes trio priekšnesums ir viens no jautrākajiem izrādes skatiem. Autors un režisors izmanto dažādus kultūrcitātus, tostarp asprātīgi un viegli ironiski apspēlē Antona Čehova Trīs māsu motīvu. Ņinas māte un māsa ierodas Maskavā no Čehova dzimtās Krievijas pilsētas Taganrogas, un Ņinas māte, «dusošā prinča» – pašnāvnieka savaldzināta, liek meitām sevi dēvēt nevis par māti, bet māsu.
Intara Rešetina atveidotā līgavaiņa Romas vadošā un vienīgā pārliecinošā kaislība ir kaušanās. Hrestomātisks padomju kino personāžs ir viesstrādnieki no dienvidu republikām ar arbūziem padusēs un Daini Gaideli vadībā. Organiski darbībā neieaužas Sarmītes Rubules grūtniece Fima, viņas klīstošais puisēns ar zelta zivtiņu burkā un no šīs ģimenes aizklīdušais Ivara Auziņa «amerikānis», kuru valdzina pie stieņa dejojošā Amerikāņu meitene, radot iespaidu, ka šī četrotne ir kādas citas izrādes stāsts.
Divu kapteiņu tēma, kuri zaudējuši kontroli pār savas dzīves kuģi, izskan nepietiekamā stiprumā, taču izklaidējošais efekts ir gana spēcīgs – sen nebiju teātrī tik daudz smējusies. Spriežot pēc pārdotajām biļetēm, Divi kapteiņi jau kļuvuši par teātra hitu, un var paredzēt, ka šai izrādei mūžs nebūs īss.
