Beidzot sagaidījuši no darbiem brīvās stundas un uzzinājuši, ka tiek piedāvāta ekskursija uz Korejas demilitarizēto zonu jeb, tā saukto, DMZ, nolēmām šo iespēju izmantot. Jau pieteikumā ekskursijai kļuva skaidrs, ka tas nebūs parasts brauciens, turklāt uzreiz tikām piekodināti, kas fotografēt demilitarizētajā zonā būs stingri aizliegts.
Pusdeviņos no rīta kāpām autobusā un devāmies ceļā. Lai gan pirmajā pieturvietā korejiešu gide ar tūrisma nozarē pieņemto vārdu Keitija visiem bija pāris reizes atgādinājusi, cikos jāatgriežas autobusā, trīs ķīnieši tomēr kaut kur noklīda. Dažas minūtes vēlāk trijotne smaidīga atgriezās, un nākamajos objektos līdzīgu pašdarbību vairs neatļāvās.
Neilgi pirms vienpadsmitiem piestājām demilitarizētās zonas muzejā, kuram praktiski izskrējām cauri pusstundas laikā. Mūsu gide jau laikus atvainojās par steigu, taču ekskursija saplānota pa minūtēm, kā pēc armijas disciplīnas. Ātri apgremojis stāstīto, kas ļāva tikai mazliet saprast, bet drīzāk radīt interesi uzzināt ko vairāk, nolēmu izmantot uzaicinājumu nogaršot ziemeļkorejiešu tradicionālo uzkodu. Vismaz tā apgalvoja pārdevējs un vēlāk apstiprināja arī gide. Garšoja laikam jau pēc Ziemeļkorejas. Rīsu masa ar garšvielām omletei līdzīgā veidojumā. Neteikšu, ka negaršīgi, bet pliekani gan.
Turpinājām ceļu un līdz demilitarizētās zonas pirmajam pārbaudes punktam tikām ap pusdivpadsmitiem, taču tad iestrēgām. Vispirms izrādījās, ka armijnieki vēl nav ieradušies, tad kļuva skaidrs, ka mums būs jāgaida, kamēr pārbaudīs vēl divus autobusus, bet beigās autobusā iekāpa nevis armijnieks, bet gados jauna armijniece. Viena no desmit tūkstošiem sieviešu Dienvidkorejas dienestā. Meitene pārbaudīja, vai sarakstā ierakstītie vārdi sakrīt ar mūsu vārdiem uz akreditācijas kartēm. It kā jau nekā sarežģīta, bet... Iedomājieties, ja jums šādi būtu jāpārbauda personas korejiešu rakstu valodā.
Pēc aptuveni pusstundas turpinājām ceļu līdz nākamajai pārbaudei, kur nu jau armijnieks pārbaudīja cilvēku skaitu autobusā. Izlavierējis cauri divām barjerām, autobuss pa dzeloņstiepļu aleju turpināja ceļu augšā kalnā, vienubrīd šķērsojot zilo līniju, kas apliecināja, ka tagad oficiāli sākas demilitarizētā zona.
Tikai uz olimpisko spēļu laiku mediju pārstāvjiem ir iespēja apmeklēt novērošanas punktu nr. 717, kur tūristi parasti netiek ielaisti, tā vietā apmeklējot pāris kilometrus tālāk no robežas esošo novērošanas punktu Austrumu jūras krastā. Sasēdušies ar skatu pret logiem gluži kā kinoteātrī, klausījāmies korejiešu militārista stāstījumu, par aiz loga kalnos un lejās redzamajiem objektiem, kurus televizora ekrānā pietuvināja ar televīzijas kameras palīdzību. Piemēram, kalnos izveidotu bunkuru, kas atgādināja sejas maskas acu pāri.
Lai gan pirms dažām dienām pāris ziemeļkorejiešus biju skatījis vaigā olimpiskajā ciematā, saskatīt Ziemeļkorejas kareivi stāvam savā postenī bija intrigējošāk. Pie nelielā ezera Ziemeļkorejas kareivjus tur bieži vien mana makšķerējam, taču šoreiz mums tika sarīkota neliels priekšnesums. Pieļauju, ka šim nabaga zellim ir visgarlaicīgākais darbs pasaulē, ko pauda arī viņa ķermeņa valoda. Taču tikai līdz vienam brīdim. Pēkšņi viņš sāka vicināties ar rokām, atdarinot cīņu ar neredzamu pretinieku. Tad laida darbā arī kājas, kuras gan necēlās augstāk par jostas vietu. Īsāk sakot, aizkustinošas cilvēka izpausmes brīdī, kad viņš neapzinās, ka tiek vērots.
Vēl kāda interesanta nianse. Ziemeļkoreja ar milzīgām skandām uz robežas cenšas izplatīt savu propagandu Dienvidkorejā, taču dienvidu kaimiņi nav vakarējie. Lai tur ikdienā dienējošie armijnieki nenonāktu verbālās smadzeņu apstrādes iespaidā, tiek atbildēts ar popsīgām melodijām. Pleilisti veido paši tur dienējošie dienvidkorejieši.
Arī pametot demilitarizēto zonu, neiztika bez pārbaudēm. Šoreiz mūsu vārdi vairs nebija svarīgi, tika pārbaudīts tikai cilvēku skaits autobusā. Par laimi, prombraucēju skaits sakrita ar atbraucēju skaitu. Aizverot šo Korejas pussalas vēstures un tagadnes lappusi, mūsu gide izsaka savu pareģojumu. Abas Korejas agri vai vēlu apvienosies, jo tā ir viena tauta ar kopīgu valodu un rakstību. Vai tas notiks aptuveni 35 gadus vecās Keitijas dzīves laikā? Par to viņai pārliecības nav.
