Lai gan Parīze mediju visnotaļ apšaubāmajās ziņās šogad pārtapusi par vietu, kur parkos saimnieko milzu žurkas, bet Eifeļa torņa darbinieki atkal streiko, šī pilsēta ir tikpat jauka kā senāk. Kāpēc gan nebraukt uz Parīzi arī decembrī?
Laika apstākļi, streiki
Laika apstākļi, protams, ir loterija - plānojot ceļojumu decembrī, nelieciet akcentu uz Parīzes parku apskati, lai noskaidrotu, vai tur tiešām mitinās ūsainie grauzēji, ja nu tiešām līst vai pūš nejauks vējš, tad nekas labs neiznāks. Internetā ir vērts noskaidrot, ko darīt Parīzē arī telpās. Laika ziņā tomēr iespējama otra galējība. Pēc aukstās Rīgas, biezā jakā tērpies un zābakos, varat nonākt pilsētā, kur valda plus 10 grādi un spīd saulīte, turklāt veikalos, muzejos un citās sabiedriskās ēkās ir pamatīgi silts. No sviedriem slapja mugura un diskomforts tad ir garantēti, tāpēc, somā mantas kārtojot, rūpīgi apsveriet apģērba izvēli.
Savukārt streiki - tas ir nopietni. Protams, Eifeļa torņa darbinieku streiks ir nieks, ja vien jūsu mūža sapnis nav tā restorānā iemalkot šampanieti. Vairāk jāuzmanās no transporta darbinieku streikiem. Dienā, kad bija jāatgriežas Rīgā, sāka streikot daļa Parīzes taksometru vadītāju. Par to, protams, neviens nebrīdināja, un brauciens uz Šarla de Golla lidostu pa apkārtceļiem izvērtās sirsnīgs - galvenā piebrauktuve bija bloķēta. Te nu drusciņ jāseko līdzi pašiem un jākomunicē ar viesnīcas personālu.
Skati no putna lidojuma
Pat ja Eifelis streiko, neskumstiet, Parīzē ir vairākas lieliskas vietas, kas ļauj pilsētu vērot no putna lidojuma. Pirmā, bet ne tuvu labākā, ir Notre Dame de Paris, pilsētas centrā uz salas esošā katedrāle - Francijas kultūras simbols. To tiešām der apskatīt no iekšpuses, bet nezin vai ir vērts stāvēt milzu rindā, lai uzkāptu uz jumta (ja nu gribas, rindu nav rīta agrumā). Šo vietu gadu desmitiem bija apsēduši plānprātiņi, kas te īstenoja dzīvē saukli - redzēt Parīzi un mirt, lecot lejā no katedrāles torņa un reizēm, ko tur liegties, uzkrītot uz galvas lejā stāvošajiem tūristiem. Nu jau kādus gadus viņiem šo iespēju liedz pamatīgās restes un drošības tīkli, kas pamatīgi sabojājuši skatu uz pilsētu.
Rindu nav (un nezin kāpēc šo vietu maz izmanto) pie majestātiskās SacréCœur Basilica Monmartrā. Torņu un jumta apskate sākas bazilikas kreisās puses sānu ejā, nokāpjot lejā pa kāpnēm. Iespaidīgāka, manuprāt, ir vien pastaiga pa Milānas doma jumtu. Monmartra neatrodas centrā, ja nedzīvojat tai blakus, tad visvienkāršāk uz turieni doties, pārsēžoties 2. līnijas metro un braucot līdz pieturai Anvers, tad, kāpjot kalnā augšup pa ielu, kas no visām malām ielenkta ar dažādu grabuļu tirgotavām un maķenīt dīvainu publiku. Tās galā arī visu redzēsiet - karuseli, nebeidzamas kāpnes un katedrāli kalna galotnē. Nedaudz pa kreisi ir funikulers, kas ved augšup kalnā. Tajā der metro biļetes, ja vien tās nav paša lētākās - vienam braucienam.
Abi minētie bija skati no jumta. Izcila aina uz pilsētu paveras no Parīzes pretējā krasta - Monparnasa torņa virsotnes. Te pat nekur īpaši nav jākāpj, debesskrāpja virsotnē jūs uzvedīs lifts. Parīzes panorāma vērojama gan no ēkas iekšienē tam īpaši iekārtotā augšstāva, gan labā laikā no jumta terases. Uz tās stāvot, atmiņā nāca Rīgas augstceltnes - vējā ļodzīgās Preses nama un Latvijas Televīzijas ēkas un allaž drūmā Zinātņu akadēmija. Ierīkot šādā skatu vietā kafejnīcu un pelnīt naudu mēs neprotam, savukārt brauciens Monparnasa tornī maksā 15 eiro pieaugušajam. Šī vieta atrodas krietna gājiena attālumā aiz Luksemburgas dārza, visvienkāršāk tur nokļūt ar metro - pietura Montparnasse-Bienvenüe -, jo kursē vairākas metro līnijas - 4.,12. Bet vēl jau ir panorāmas ritenis Sēnas krastā pie Luvras oranžērijas muzeja parka malā.
Muzeji
Būt Parīzē un neredzēt kādu muzeju nav labais tonis. Izvēle ir fantastiska, un nevajag ieciklēties tikai uz Luvru, Pompidū centru vai kādreizējā dzelzceļa stacijā ierīkoto Orsī muzeju. Ja esat Monmartrā un jums pēc lielajiem kāpieniem un pastaigām vēl ir spēka nostāvēt kājās, turpat blakus ir nelielais Espace Dalí - Dalī muzejs, kas ir iekārtots ļoti skatāmi un apmeklētājiem pievilcīgā formā, arī tad, ja nezināt, kas ir Dalī, vai jums riebjas viss, kas mākslā tapis «šajā riebīgajā modernajā manierē». Posos apskatīt Espace Dalí jau gadiem. Beidzot saņēmos, aizgāju un jūtos par to ļoti apmierināts. Starp citu, ja jums kabatā ir kaudzīte eiro un vēlme iepirkt mākslu, muzejā ir arī galerija, kurā nopērkams šis tas no Dalī kunga bagātā mantojuma. Protams, runa ir par nebeidzamajām skicēm, uzmetumiem u.tml, cenas sākot no apmēram 3000 eiro.
Lielu vilšanos šoreiz sagādāja Pikaso muzejs (Musée PicassoParis), kas Latvijā kārdināja ar elegantu kombināciju - Pikaso plus «pasaulē dārgākais skulptors» Džakometi. Droši vien ekspozīcija ir interesanta mākslas studentiem un zinātniekiem, jo te lieliski var gūt ļoti racionālu atbildi, no kurienes aug kājas abu mākslinieku radošajām izpausmēm. Tomēr izstāde ir sausa, neuzrunājoša un, nebaidīšos no šī vārda, garlaicīga. Ja komentārs ir interesantāks par apskatei izlikto, ko te daudz komentēt.
Tas, ko vajadzētu iegaumēt, braucot uz Parīzi, - nemēģiniet vienā dienā apskriet nezin cik muzejus. Tas nav nopietni, turklāt, ja uz jums neattiecas samazinātie tarifi, šis prieks ir pietiekami dārgs praktiskā latvieša izpratnē. Cenas ir kāpušas - biļetes par 15 eiro sāk kļūt par ikdienu, tomēr tas nav galvenais. Vērojot gidu skubinātās auļojošo ekskursantu grupas, piemēram, Luvrā - pa labi Rembrants, pa kreisi da Vinči, ejam ātrāk, pēc stundas mums jābūt Orsī -, vēl līdz šim nespēju saprast, kāda ir šā galopa jēga. Ne tur ko var redzēt, ne apjēgt, ne saprast.
Ja padomā nav nekā ļoti īpaša, šajā gadalaikā nav lielas jēgas pirkt biļetes internetā. Attiecīgās vietnes masē smadzenes, solot visādus bonusus, bet praksē tie paši bonusi ir redzami pie jebkuras biļešu kases - atlaides pensionāriem, Eiropas Savienības pilsoņiem līdz 25 gadiem par brīvu. Pie Notre Dame de Paris redzēju sievieti ar reiz tik noderīgo Paris Pass (tūristu karte, kas sola daudz labumu), kurai, pēc reklāmas spriežot, pienācās tikt augšā tornī par velti un bez rindas. Mesjē sargs viņu pasūtīja vienu māju tālāk, apgalvojot, ka uz šo vietu Paris Pass piedāvājumi neattiecas. Atvēru internetu - nu attiecas gan! Paris Pass ir padārgas, to noteikumi ir mainījušies, mājās tiešām jāparēķina, vai tās maz vērts pirkt.
Iepirkšanās
Suvenīru cienītājiem decembris nav labākais gadalaiks, tūrisma sezona ir beigusies, neskaitāmajās Latīņu kvartāla un centra suvenīru bodītēs tirgo pārpalikumus. Toties veikalos ir Ziemassvētku atlaižu laiks. Mierīgai kursēšanai pa veikaliem laba diena ir pirmdiena, kad pilsēta ir salīdzinoši tukša, tomēr iepriekšējās nedēļas atlaides daudzās mazajās bodītēs jau beigušās, bet jaunā prece nav vēl izlikta. Kur iepirkties, to nu izšķiriet paši, vērtējot savu maciņu biezumu. Rajons ap Les Halles un Rivoli iela paralēli Sēnai gar Luvru ir viens no variantiem. Lafajeta centrs un rajons ap operu pie lielajiem bulvāriem - dārgais gals. Otrs demokrātiskāks Lafajeta iepirkumu centrs atrodas pie Monparnasas debesskrāpja. Boulevard Saint Michel ir viss tas pats, bet mazākā un pievilcīgākā formātā. Pavisam noteikti - visus veikalus izpirkt tukšus neizdosies. Savukārt, ja runājam par ēdieniem, man ir nepatīkama ziņa - restorānu un krodziņu cenas kāpj acīmredzami, bet vīnu karte sāk atgādināt grieķu modeli - kas lielveikalā maksā 3 eiro, tas krodziņā 20 eiro. Ja neņem vērā šo īpatnību, pārējais ir ierastajā līmenī, badā nomirt grūti.
Drošība
Šīs nedēļas notikumi Berlīnē pierādīja, ka no plānprātīgiem idiotiem pasargāts nevar būt neviens. Baidīties no viņiem arī ir tikpat dīvaini - tad jau piedzēries kaimiņš var uzlaist gaisā pusmāju tāpēc, ka aizmirsis aizgriezt gāzes plīts krānu. Tāpēc atteikties no Eiropas braucieniem nudien nav nekādas jēgas. Neiet uz tirdziņiem, nesēdēt kafejnīcā? Kālab gan ne?
Pēc pērnā gada asiņainajiem terora aktiem drošības kontrole Parīzē bija atslābusi - franču stilā. Salīdzinot ar decembra sākumā Maskavā redzēto - šarmanti nevīžīga. Centrā dažādas uzmācīgas sodības nebija daudz, bet pie Monmartras saimniekoja vesela uzpirksteņu dancinātāju brigāde. Muļķa britu tūristes, vēl tīrās jaunkundzes, vilka ārā piecdesmit eiro banknotes, cerot uzminēt, zem kura trauciņa būs bumbiņa. Zostiņas! Nav jau arī tā, ka policija neliktos ne zinis, tomēr, man šķiet, viņi Parīzē darbojas viļņveidā. Turklāt, tiklīdz kārtējo afēristu pūlis dabūts no pilsētas ārā, vietā uzrodas jauni. Bet neviens jau galu galā neliek pirkt uz ielas zīmolu somiņas, spēlēt uzpirksteni vai ietusēt kabatzagļu bariņā, kas nolēmuši iztīrīt jūs kabatas. Nedariet paši muļķības, vienkārši ejiet prom, tik nekaunīgi, lai ķertos klāt ar varu, šie zeļļi nav.
Ja runā par ubagu modi, sezonas hits ir nabaga bēglis, kurš uz katra ielas stūra nosēdinājis pa sievai un pāris bērniem. Nedomājiet, ka viņi guļ uz asfalta, - uz bieza matrača un piecām segām sasegti. Acīmredzot, jo vairāk sievu, jo lielāki ienākumi. Man labāk patika tie vietējie zeļļi, kas godīgi vēstīja - lūdzu, ziedojiet man kādu eiro ēdienam vai vēl labāk alum. Vismaz godīgi.
Kā orientēties
Par bezmaksas navigācijas sistēmām mobilajos tālruņos ir sacerēts tūkstošiem anekdošu. Man ieteica uzlikt maps.me aplikāciju mobilajā tālrunī, jo tur esot visas kartes. Uzliku. Krāms. Online režīmā darbojās puslīdz, ja neskaita apbrīnojamo nespēju noteikt atrašanās vietu, offline režīmā Parīzes centrā tā nederēja gandrīz nekam. Tūristiem domātajām papīra kartēm ir cita vaina - tur nav mazo ieliņu nosaukumu, turklāt vietu, uz kuru jūs dodaties, gandrīz vienmēr aizklāj kāds reklāmas traips. Varbūt ir vērts tepat Rīgā pameklēt lielāku Parīzes karti, kas domāta autobraucējiem, tur ir viss. Parīzes metro pirmajā mirklī šķiet vājprātīgs, bet pastudējiet shēmu, tā ir loģiska. To apgūstot, jāatceras nepieciešamā pietura, stacijas, kurās, iespējams, vajadzēs pārsēsties uz citu līniju, un pareizais braukšanas virziens. Tas arī viss. Biļetes var nopirkt automātā. Tās ir dažādas, tāpēc apdomājiet, kas jums izdevīgāk, pie viena papētot arī savu zonu, jo no tā atkarīga biļešu cena. Pārmaksāt nav jēgas, Parīzes centram pietiek ar 1. zonu. Autobusus izmantot neieteiktu. Centrā ir daudz korķu!
Viesnīcas izvēle
Parīzē, kā jau jebkurā lielpilsētā, ir stratēģiski svarīgi izvēlēties viesnīcu pareizā vietā, lai nebūtu jātērē milzu enerģija un daudz naudas transportam. Diemžēl booking.com latviešu versijā ir kļuvusi diezgan plānprātīga. Histēriskie logi - šis ir pēdējais numurs viesnīcā, to šobrīd skatās vēl trīs interesenti, būtu mazākais, kaut arī tie droši vien kādam, kas tam tic, spēj uzdzīt pamatīgu stresu. Nepaļaujieties logu midžināšanai - panikā rezervēsiet jums nederīgu viesnīcu un paši būsiet neapmierināti! Izpētiet mierīgi šā pēdējā un izcilā numura priekšrocības, jo viesnīcā var nebūt wifi, tai var būt draņķīgs lifts, sliktas brokastis (tās parasti nav iekļautas cenā) un vēl citas apšaubāmas vērtības. Diemžēl, un tas ir sliktākais, latviešu bukingkoms neorientējas Parīzes kartē. Latīņu kvartāls viņu izpratnē beidzas kaut kur aiz Panteona un Luksemburgas dārza. Turklāt brīdī, kad mēģinājām tajā pasūtīt viesnīcu, viena Latīņu kvartāla vietā rēgojās pat divi - katrs citā vietā. Nu nevajag savus tautiešus par auniem taisīt. Padoms te viens - vai nu jāmeklē viesnīca citā vietnē, vai pirms lēmuma pieņemšanas jāpārbauda attiecīgā vieta mātes gugles programmās. To tagad izdarīt ir ļoti vienkārši, un Parīze ir tā vērta, lai tajā dzīvotu, kā pašiem patīk.
