Viena no Latvijas muižām, kur labi saglabājušās ne tikai atsevišķas ēkas, bet teju viss komplekss, ir Veselavas muiža, kam šogad aprit 250 gadu. Muiža, tiesa, gadu gaitā ir zaudējusi savu spožumu, taču palēnām šis valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis un tā apkārtne atgūst seno veidolu. Lielākoties ar Priekuļu novada pašvaldības finansiālu atbalstu.
Nosaukumu Veselavas muiža ieguvusi no tās pirmā saimnieka Pētera Veselavska vārda, kas to savā īpašumā ieguva 17. gadsimta sākumā. Tās īpašnieki, gadiem ritot, vairākkārt nomainījās, līdz 18. gadsimta beigās muiža nonāca barona Kampenhauzena rokās. Līdz pat pagājušā gadsimta 20. gadiem te mita šīs dzimtas pēcteči, līdz visu muižu denacionalizēja Latvijas valsts. Kungu mājā tika ierīkota pagasta nabagmāja, vēlāk arī dzīvokļi, kara laikā te bija vācu armijas štābs, pēc kara - ciema padome, bibliotēka, feldšerpunkts, tautas nams. Arī šobrīd pirmajā stāvā ir pagasta pārvaldes telpas un bibliotēka.
Vajadzīgi lieli ieguldījumi
Par laimi, muižas ēka nekad nav stāvējusi tukša, kālab spējusi saglabāties līdz mūsdienām. Līdz pat 90. gadu vidum gan īpaša vērība vēsturiskajām vērtībām netika pievērsta. Taču palēnām, pateicoties pagasta vadības iniciatīvai, interese par muižu atdzima. «Mainījās sapratne par tās vērtību, atskārstot, ka tā ir ne tikai ēka, bet nozīmīgs kultūrvēsturisks un tūrisma objekts. Tad arī sākās atjaunošana, mēģinot soli pa solim atgriezt šai vietai tās sākotnējo spožumu,» stāsta Veselavas tautas nama vadītāja Emerita Gruzde. Liels pluss šai vietai ir arī tas, ka te saglabājušās citas saimniecības ēkas - bijušie staļļi, kūts, kalpu māja, šķūnis, dzirnavas un dzirnavu dīķis, ieroču glabātava, krogs, smēde, dārzs, divi parki. Tas ļauj pašu acīm redzēt, kā tad izskatījās muižas komplekss 19. gadsimtā.
Tas, ka muiža ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, arī esot ieguvums, uzsver E. Gruzde. Bet vai tad nav sarežģīti katru te notiekošo izmaiņu un remontu saskaņot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju? Nebūt ne, jo tāda pieskatīšana liek ēku pasargāt no nepārdomātām pārvērtībām. Pozitīvi tas ir arī tāpēc, ka projektos tiek uztverts kā bonuss. Tiesa, lauvas tiesu atjaunošanā dod pašvaldība, un tikai neliels atbalsts iegūts arī no Kultūrkapitāla fonda. «Daudz jau ir izdarīts: nokrāsota ēkas ārpuse, nomainīti logi, nosiltināta lielākā daļa ēkas bēniņu, otrā pusē atjaunots balkons, arī apkārtne ir sakopta, pergolas izveidotas, sastādīts desmitiem rožu. Kad te atnācu strādāt, zāle bija līdz viduklim, latvāņu audzes zaļoja un zēla. Viss bija aplupis un apdrupis,» atceras E. Gruzde. Pēdējos gados esot pienākusi kārta iekštelpām: katru gadu tiek saposta kāda no tām, līdz ar to jau tagad daļa muižas ir atguvusi krāsas un savu seno pievilcību. Kad visa ēka varētu būt atjaunota, gan nevarot pateikt - tā ir liela, un naudas restaurācijai vajadzēs daudz. Piemēram, šogad novads piešķīris visiem darbiem 131 000 eiro. Arī nākamgad plānots tērēt aptuveni tikpat. Pēc tam gan summas nebūs tik lielas, jo darbu apjoms nebūs tik apjomīgs kā šajos divos gados. Skaidrs ir arī tas: kad tiks pabeigts pēdējais stūrītis, būs jāsāk aplis no sākuma.
Vēsturisko liecību maz
Ēkā ieejot, skatam paveras šobrīd vēl nerestaurēta kāpņu telpa. To plānots savest kārtībā nākamgad. Tad tiks atjaunotas arī oriģinālās kāpnes, kas ved uz otro stāvu un arī bēniņiem, noņemot no tām gadiem krātās eļļas krāsas kārtas. Žēl, protams, ka nevar atdot namam to interjeru, kāds tas bijis baronu laikā. Tas, protams, ir zudis. Nav arī saglabājies daudz liecību par to, kā tad te tolaik izskatījās, ar nožēlu atzīst tautas nama vadītāja. Jā, ir Ženijas fon Fēgezakas, dzimušas Kampenhauzenas, atmiņas (latviešu valodā publicētas 2011. gadā) par to, kā te izskatījās, taču nav ne tā laika plānu, arī fotogrāfiju nav daudz. Viena no tām rāda, ka kāpņutelpā pie sienas bijis Kampenhauzenu ģerbonis. Taču, tā kā bilde ir melnbalta, nav zināms, kādās krāsās tas bijis ieturēts. Tiesa, pašu baronu pēcteču arhīvos ir rodams kas vairāk, taču tie šābrīža muižas īpašniekiem, vietvarai, nav pieejami. Bijušie mantinieki neesot īpaši ieinteresēti muižas atjaunošanā. Ļoti iespējams, ka baronu pēcnācēji joprojām jūtas aizvainoti, ka savulaik šis īpašums viņiem tika atņemts, tāpēc nav atsaucīgi ne dalīties ar informāciju, ne vēsturiskajiem materiāliem. Varbūt vēl laikam jāpaiet, lai attieksme mainītos, spriež E. Gruzde. Patiesībā jau dzimtas pārstāvji te viesojoties katru gadu - lielākā vai mazākā pulkā apbraukājot tās vietas, kas viņiem savulaik piederējušas. «Interesējas arī par to, cik tālu te viss atjaunots. Jo īpaši tad, kad tika pabeigta viena no pirmajām telpām - barona pieņemšanas istaba. To restaurēt bija vieglāk, jo bija saglabājies neliels oriģinālā krāsojuma gabaliņš. Tas koši sarkanais klājums ir roku darbs, tā nav tapete. Arī blakus telpa - ēdamzāle - ir tikpat koša, jo muižas īpašniekiem patika redzēt sev apkārt ļoti spilgtas un tīras krāsas. Te saglabājusies arī oriģinālā koka grīda,» skaidro tautas nama vadītāja. Abas izremontētās telpas tiekot izmantotas svinīgiem pasākumiem, maziem akustiskiem koncertiem, arī kāzu ceremonijām.
Restaurācijas odziņas
Vai arī kamīni ir oriģinālie? Nē, nav gan. Tie visi jau sen bijuši izlauzti un to vietā «rotājās» apaļie bleķa bunduļi. Pašreizējās iegādājušies no kāda uzņēmēja, kas no dzīvokļa izlauztās krāsnis pietaupījis savai lauku mājai, nevis aizvedis uz izgāztuvi. Tā 90. gados darījuši daudzi Rīgas namu īpašnieki - tonnām tās svieduši laukā no vecajām ēkām, jo vajadzēja taču ko modernāku, bieži vien dodot priekšroku neizteiksmīgam eiroremontam. Par laimi, šis uzņēmējs, saprotot, ka viņa lauku namam vecās krāsnis neiederēsies, un redzot, ka muiža palēnām tiek atjaunota, pārdevis tās Veselavas pagastam par «mazām naudiņām». Tā muiža tikusi pie trim krāsnīm. Divas ir atradušas savu vietu un tiek izmantotas arī apkurināšanai, un ir pat grūti iedomāties, ka tās te nav bijušas jau no senlaikiem, trešā, kas ir koši sarkana, vēl savu kārtu gaida.
Patlaban restaurēta tiek balles zāle, kas līdz gada beigām būšot gatava. Zināms ir, ka uz katras sienas te bijis attēlots savs gadalaiks, taču - kādi bija šie gleznojumi, var tikai iztēloties. Restaurētāji gan centušies to noskaidrot, diemžēl zem vēlākajām krāsu kārtām nekas no sākotnējā nav saglabājies. «Nu jāliek lietā iztēle un speciālistu pieredze, kas, manuprāt, ir līdz šim labi nostrādājusi,» uzteic E. Gruzde. Viņa norāda, ka nākamgad plānots muižā izveidot arī centrālo apkuri, ūdensvadu, pirmajā stāvā - kanalizāciju un jaunas tualetes. Un tad palikšot vēl tādi sīkāki darbi, uzpošot «mazākās kabatiņas», piemēram, bijušo guvernantes telpu.
