Nebiju gaidījis, ka aizbraukt uz latviešu iecienīto Londonu mūsdienās būs tik sasodīti aizraujoša padarīšana, lai par to rakstītu. Jo vairāk tāpēc, ka arī es devos turp drusku pastrādāt, tiesa gan, ne uz stroiku pie Viļa Lācīša kunga, kā pieņemts labākajās famīlijās – man vajadzēja pāris dienas padarboties Londonas grāmatu tirgū.
Kā jebkuram labticīgam latvietim, balstoties tautiešu vispārējā sajūsmā, man šķita - šī nu reiz būs vieta ar lielo burtu. Bija. Tikai, godīgi sakot, vēl tagad nezinu, kurš no tiem bija lielais - varbūt L, bet varbūt O. Iespējams pat N. Tāpat neesmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš pavadījis dienu grāmatu mesē, ir pietiekami adekvāts, lai vakarpusē pēc tās pasauli uztvertu tādu, kāda tā ir.
Četrzvaigžņu standarts
Atzīšos, kā ceļinieks es izdarīju to, ko nekad nevajag darīt - apmetos četrzvaigžņu viesnīcā. Briselē, piemēram, porcelāna kanniņās pienesa šķīstošo kafiju. Parīzē savukārt apgaismojums numurā bija tāds, ka lasīt varēja tikai tualetē, tomēr tajā nepietika vietas, lai apsēstos. Bet Londonā… Nekad vairs neticiet tam, ko briti Trip Advisor raksta par šaurajiem viesnīcas numuriem Nicā, Romā, Veronā un citviet. Šo komentāru autori ir
Bekingemas pils apkalpojošais personāls, uzpūtīgi pūšļi, kas pieraduši pie futbola laukuma lieluma vestibiliem un Haidparka zirgu ganībām. Nezinu, kas, kam un cik jāiedod, lai par tādu ērmu, kādā dzīvoju es, dabūtu četras zvaigznītes. Mazas un stāvas trepītes. Ļoti ērtas, ja gribat atstāt savu vecmāmiņu augšā numurā uz visiem laikiem. Ļoti neērtas, ja esat nolēmis numuriņā iztukšot kādu mēriņu viskija un pēc tam doties pa tām lejā… Ja nu vienīgi uz paplātes un sauciena par Angliju! pavadībā.
Noplukuši tepiķi, kurus vietām droši var griezt otrādi - raksta dizains un krāsa nemainās. Numurs, kurā apiet gultu, lai aizvērtu logu, pa ceļam neatsitoties pret televizoru (bez pults), kas pieskrūvēts pie sienas, nespētu pat Džonijs Inglišs. Jocīgie briti! Viņi tomēr nevarēja iedomāties, ka numurā apmetīsies latvietis, kurš šo neatrisināmo problēmu atrisinās, vienkārši pārveļoties pāri gultai, kura bija gana plata, tomēr garumā ne īpaši padevusies. Varbūt uz kājām, kas karājās pāri malai, vajadzēja žāvēt dvieļus?
Īsts šedevrs, droši vien nosaukts kādas karalienes vārdā, bija viesnīcas brokastu piedāvājums. Vienas sugas desa, vienas sugas šķiņķis, īpaša pazīme - abi caurspīdīgi. Siers paciņā, ko varēja atplēst, tikai ņemot talkā zobus. Draņķīga kafija, ķīmiski augļi, daži musļi un auzu pārslas veikala mazumtirdzniecības iepakojumos rosināja atmiņas par Navonas laukuma viesnīcu Romā, kur ik rītu ap pulksten sešiem numuriņā kārdinoši smaržoja svaigi ceptas smalkmaizītes. To, ka pasaulē ir gurķi un tomāti, šie labie ļaudis, visticamāk, nezināja vai šīs zināšanas prasmīgi slēpa.
Viesnīcā sapratu arī to, kāpēc Padomju Savienības karaspēks maršala Žukova vadībā Otrā pasaules kara beigās pat nemēģināja doties Londonas virzienā. Jūs domājat, ka pie vainas ir ačgārnā transporta kustība ielās? Nē! Pareizā atbilde ir elektrības rozetes. Žukovs to zināja, jo Štirlics viņu brīdināja. Pamēģiniet tajās kaut ko ieštepselēt! Bez īpašas pārejas jums tas neizdosies. Savukārt šī pāreja britu salu viesnīcās ir nacionālais retums. Tiesa gan, to par pieciem saņurcītiem paundiem un dažiem savādas formas metāla gabaliņiem, kas Londonā skaitās sīknauda, var mēģināt iegādāties tuvējā veikaliņā. Vēl viens stratēģisks noslēpums viesnīcā bija Londonas karte. Nu kam jums tāda?
Nacionālā virtuve
Pirms gadiem divdesmit pirmoreiz vērojot dažus britus šeit Latvijā, kuri zviedru galda šķīvjos krāmēja kaut ko absolūti nesaderīgu, norakstīju to uz apjukumu, kas ir pietiekami dabisks jebkuram ceļiniekam, pirmoreiz nonākot svešā zemē. Tomēr kopumā bija tieši tā, kā mani brīdināja Latvijā. Kafejnīcās un restorānos ēdiens garšo savādi. Nabaga Pīters Meils! Tagad es saprotu, kāpēc viņš tik izmisīgi lauzās aprakstīt Provansas virtuvi un kāpēc bez mazākās pietātes izteicās par savējo tā, it kā visu mūžu būtu pārticis manas dzimtās skolas kopgaldā. Es, protams, nebūšu tik kritisks kā viņš, tomēr Londonā zaudēt svaru ir ļoti vienkārši.
Sajutis izsalkumu, es politkorekti pamēģināju kaut ko no britu nacionālās virtuves. Bez komentāriem! Ēdot meksikāņu buritos un piedzerot izlejamo Ginesa alu, prātā nāca aina no filmas Desperado. Tajā Čīča Martina bārmenis cienāja Stīva Bušemi varoni ar silto un savādi garšojošo Čangas alu. Pat ķīniešu nacionālais bestsellers - pīle Kantonas gaumē - garšas ziņā bija kaut ko pazaudējis. Nu kā var būt, ja ingvers ir, bet ingvera garšas nav? Brīdī, kad, izsalkuma mākts, sajutos kā brežņevlaika televīzijas nacionālais varonis - profesionālais bada streiku cienītājs profesors Haiders tālajā Amerikā, kājas mani aiznesa itāliešu virtuves virzienā. Pirmais mēģinājums bija absolūti garām! Bārmenis izskatījās pēc nelaikā iztraucēta idiota. Atstāju viņu vienatnē urbinām degunu. Tad, zaudējis jebkādas cerības paēst un bezspēkā saļimt kaut kur uz Haistrītas suņa kakām rotātā trotuāra, es ieniru nožēlojama paskata Spageti house, klusībā lūdzot visus kulinārijas dieviņus, lai tie man sūta kaut vai lielveikalos nopērkamo penne.
Un te es atklāju picu! Laikam biju tik ļoti badā vai britu virtuves nomākts, ka pirmajā mirklī to pasludināju «par visu laiku labāko picu, ko jebkad nācies nobaudīt». Vēlāk, nedaudz atjēdzies, nolaidu to uz trešo vietu. Tad pacēlu augstāk un ierindoju otrajā vietā. Tā bija pica! Plānas mazu, pikantu mājas desiņu šķēlītes, tomātiņš, chilli gabaliņi laba olīveļļa… Garšoja izcili! Īpaša rozīnīte bija piedeva picai - prosciutto crudo šķēlē iesieta svaigas rukolas sauja. Mmm! Cik maz gan vajag cilvēkam, lai viņš pēc pusdienām teiktu skaļu grazie!
Vēl gribu pievērst jūsu uzmanību Londonā piemītošajām manierēm dzert dažādus šķidrumus un ēst ēdienus no vienreizējās lietošanas traukiem. Šādi ēdienus pasniedz ļoti daudzviet. Protams, gaidīt no Marks and Spenser pārtikas nodaļas Royal Doulton servīzi varētu vien Burkā kundze, bet brīdī, kad Džeimsa parka restorānā The Park Inn man pasniedza konjaku vienreizējās lietošanas plastmasas glāzē, jutos maķenīt pārsteigts. Vēl pārsteigtāks es kļuvu, kad to pagaršoju. Izrādās, The Park Inn un dažu Latvijas teātru kafejnīcu īpašnieki saņem konjaku no viena un tā paša piegādātāja! Ir aizdomas, ka viņa sencis savulaik apgādāja lugas Līgava bez pūra precēties kāro varoni ar burgundieti.
Tomēr tad pār mani atmirdzēja apskaidrība! Sēžot uz parka soliņa, apcerīgi malkojot šo cukuroti kanēļaino strebekli un vērojot, kā uz restorāna miskasti ķērcošu kraukļu pavadībā ieturēt lenču dodas viegli noplucis lapsa kūmiņš, es atskārtu, ka pret dzīvi Londonā vajag izturēties ar lecīgajam snobam Džeremijam Klārksonam piemītošo nešpetno vieglumu. Šī pilsēta, kā teica Denisa Farinas atveidotais varonis brālēns Avī filmā The Snach - London, f**ing London -, neraugoties uz visām tās nacionālajām īpatnībām, ir sasodīti skaista un aizraujoša vieta, kurā, neraugoties uz nacionālo specifiku, vajag atgriezties vēl un vēl. Un vēl jāpiebilst, ka filmā Snatch sliktiem vārdiem piesauktā Mērija Popinsa pie šīm Londonas savdabībām nav vainīga.
Ko darīt
Londonā ir ļoti dārgas vietas, ir vietas, ko vērts redzēt, bet ir vietas, par kurām nesaproti - kā tas var būt: mēs Padomju Savienībā piecdesmit gadus cēlām komunismu, bet joprojām pietiekami nesapuvušie britu kapitālisti savos valsts muzejos cilvēkus tagad laiž par brīvu. Ja ne darbs, es droši vien auļotu pa tiem no rīta līdz vakaram, kaut gan ar skriešanu Londonā būtu maz līdzēts, jo tas ir tas pats, kas mēģināt skriet pa Luvru un Orsē Francijā. Ja braucat uz Londonu atpūsties, ir vērts papētīt ceļvežus. Te noteikti var sev saplānot lielisku kultūras programmu ar slavenu parku, baznīcu un muzeju apskati, netērējot tam ne pensa. Man tik vien iznāca kā izstaigāt The British Museum. Šķiet, ka ģimenei ar bērniem šī ir īstā vieta, īpaši ja jūsu atvases ir mūmiju cienītāju vecumā. Pievērsiet uzmanību arī muzeja veikaliņam, te var atrast ļoti noderīgas grāmatas par dažādām tēmām. Skaidrs, ka, esot Londonā, neaplūkot Lielo Benu, Trafalgaras laukumu, Taueru, Vestminsteras abatiju un Bekingemas pili būtu diezgan savādi. Cik no tā visa skatīties
par brīvu, bet cik padziļināti par maksu - tas jūsu ziņā. Kādam aizraujošāk šķitīs doties maksas ekskursijā pa Tauera tilta augstumiem, citam svarīgāka liksies Vestminsteras abatija. Varu ieteikt pabraukties ar kuģīti pa Temzu. Laika trūkuma dēļ izvēlējos īso variantu - pusstundu no Tauera līdz Lielajam Benam. Nu skaisti! Turklāt lieliska un humora apveltīta gida pavadībā. Šis prieks maksā nieka desmit mārciņas. Lēti uz Londonas fona, turklāt bērniem ir atlaides. Noteikti vērts pavizināties ar London Eye panorāmas ratu. Lai jūs nebiedē rinda pie kasēm un pie paša rata, tā virzās diezgan ātri. Prieks padārgs - gandrīz 25 mārciņu vērtībā. Īpaša stāsta vērti ir Londonas parki. Neiznāca tikt uz Rīdženparku, bet pasakains ir Svētā Džeimsa parks ar tur ligzdojošo putnu bagātību un no labas dzīves aptrakušajām vāverēm, kas cienastā saņemtos riekstus mudīgi rok zemē. Brīnos, ka tie nebirst no metro griestiem. Haidparks, kas virzienā no centra pāriet Kensingtonas parkā, pārsteidz ar plašumu. Tur atrodoties, grūti noticēt, ka esi miljonu apdzīvotas metropoles vidū. Ja vēlaties doties zīmolu medībās, pie Haidparka stūra sākas Oksfordas iela - vieni veikali, un viss izskatās tik lēts. Tikai neaizmirstiet, cenas norādītas mārciņās, kas reiz bija nevērtīgākas par latiņu, toties tagad attiecībā pret diezgan bezvērtīgo eiro ir pietiekami augstas.
Pārvietošanās
Ja Londonā jāizmanto sabiedriskais transports, vērts parunāt par to ar zinātājiem. Biļetes ir dažādas, tās ir dārgas. Man izdevās apmaldīties Viktorijas stacijas metro tuneļos, jo nesapratu Londonas pazemes norāžu sistēmu. Tās izrādījās mazas un, manuprāt, neko nenorādošas. Pēc tam, konsultējoties ar gudrākiem cilvēkiem, izrādījās, ka Viktorijas stacijā tā gadījies daudziem. Brauciens metro turp atpakaļ maksās gandrīz desmit mārciņas. Maršruta divstāvu autobuss ir labs veids, kā apskatīt pilsētu, īpaši ja trāpās vieta otrā stāva pašā priekšā. Biļete, ar kuru var braukt visu dienu, maksā piecas mārciņas, tikai jāņem vērā - sastrēgumstundās Londonas autobusi velkas lēni. Biju Londonā pārāk īsu laiku un nespēju atšifrēt britu transporta biļešu sistēmas īpatnības. Droši vien jābūt dzimušam britam, lai izskaidrotu, kāpēc pēc autobusa biļetes jāiet uz metro staciju, kur tā jāpērk dīvainos automātos, kas no skaidrās naudas cenšas neizdot atlikumu. Vēl bija neparasti tas, ka Londonas centra ielās pat sastrēgumos gaiss salīdzinājumā ar Rīgu šķita ļoti tīrs. Pāršķirstot Londonas bezmaksas avīzes - tās, starp citu, ir ļoti biezas un kvalitatīvas - izlasīju par Londonas mērijas plāniem aizvākt no centra dīzeļtransporta kustību, jo gaiss esot ļoti piesārņots. Plānus atbalstot vairums Londonas iedzīvotāju. Daļa domā, ka jāaizvāc ar dīzeli aprīkoti autobusi un kravas auto, citi uzsvēra, ka jāaizliedz arī ar dīzeļdegvielu darbināmie taksometri. Tad nu es ar smaidu atcerējos vecās labās Rīgas soļarkasbusus un latviešu mīlestību uz lietotiem dīzelīšiem.
Diezgan lielas drausmas ir Lūtonas šķūņveidīgās lidostas drošības kontrole un satiksme līdz tai. Korķa laikā ar autobusu tur nācās kratīties divas stundas. Lielāku haosu un nesaprotamākas personāla darbības es laikam līdz šim nebiju redzējis. Varbūt viņi medīja tos briesmīgos teroristus, ko noķēra, kad biju atgriezies Rīgā, bet rokas bagāžu uz Londonu labāk līdzi neņemt. Atceļā tas var pārvērsties par mērenu trilleri, ko iespējams sagremot, pievienojot kārtīgu melna britu humora devu. (Tik neizrādiet to pārbaudītājiem.) Īpaši aizdomīgs manā bagāžā izrādījās lētais Olympus fotoaparāts. Piekrītu, tā krāsa tiešām ir atbaidoša, bet kāda ungāru kunga bagāžā ievietotais rokas blenderis, manuprāt, bija daudz briesmīgāks.
