Šonedēļ milzīgu uzmanību sev pievērsa Brīvības piemineklis un ne tikai tāpēc, ka valsts svētku laikā tieši tā pakājē notiek svinīgie pasākumi. Šogad tas svin 80. dzimšanas dienu, lai gan ansamblis pilnībā tika pabeigts pēc trim gadiem.
Imants Ziedonis ir teicis, ka «Brīvības pieminekļa vertikāle savā cēlumā un svētbijībā ir tas pats, kas Latvijas himna. Latviešu tautas lūgšana arhitektoniskā formā. Latviešu labās gribas un cildenas domāšanas fenomens». Oficiāli tā statuss ir – Valsts nozīmes mākslas piemineklis ar aizsardzības Nr. 6965.
Idejas līkloči
Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli radās jau 1922. gadā – četrus gadus pēc Latvijas valsts proklamēšanas un tikai divus gadus pēc ienaidnieka pēdējo karapulku padzīšanas no Latgales. Latvijas valsts toreizējais premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja izstrādāt noteikumus konkursam par «piemiņas staba» celtniecību. Konkursa noteikumi izstrādāti 1923. gadā un paredzēts, ka celtniecības izdevumi nedrīkst būt lielāki par 300 000 latu, ieskaitot projekta autora honorāru. Taču jau 1925. gadā valdībai nācās atzīt, ka budžetā nav naudas šādiem mērķiem, un idejas finansiālais segums tika svītrots, piemineklim nepieciešamā nauda tika vākta no pilsoņiem, kopā tika savākti aptuveni trīs miljoni latu, Brīvības pieminekļa celtniecībai izlietoti 2 381 370,74 lati.
Ne mazāk sarežģīti sekmējās ar vietas meklēšanu piemineklim, un šis process ilga astoņus gadus. Varianti bija dažādi – Esplanāde, Klīversala, tagadējais Uzvaras laukums, Ķīpsala, pat Kolkas rags. Interesanti, ka Brīvības pieminekļa vietas izvēles diskusijā iesaistījās ne tikai politiķi un amatpersonas, arī kultūras darbinieki, piemēram, Anna Brigadere uzskatīja, ka «Brīvības piemineklim vajadzētu pacelties galvaspilsētas centrā un viņas augstākā, skaistākā vietā. Tāda mums ir Bastejkalns... Bastejkalns, arī simboliski ņemot, kā radīts Brīvības piemineklim...» Rezultātā Rīgas pilsētas valde, protams, pēc kaismīgām diskusijām, lēma, ka tam jāatrodas tajā vietā, kur kādreiz atradās Pēterim I veltītais piemineklis, pēc kura nojaukšanas bija saglabājies vara jātnieka sarkanā granīta postaments. Interesanti, ka tieši arhitekti iebilda gan pret pieminekļa celšanu vispār, gan pret piemineklim izraudzīto vietu, jo uzskatīja, ka Brīvības bulvāris ar laiku kļūs par vienu no lielākajām pilsētas satiksmes artērijām. Tomēr vairums uzskatīja, ka šī vieta ir ideāla, jo tieši tur, kur beidzas Kaļķu iela un sākas Brīvības bulvāris, simboliski satiekas pagātne un nākotne. Padomju varas periodā apgalvojums par blīvo satiksmi šajā vietā izrādījās patiess – tieši pie pieminekļa bija trolejbusu galapunkts, un lieki teikt, ko blīva satiksme nozīmē šādam objektam.
Četros gados
«Vēl 17. novembra vēlā vakarā pieminekļa priekšā uzslietas sastatnes – tur akmeņkaļi gludajā travertīna plāksnē steidz iekalt veltījuma vārdus Tēvzemei un Brīvībai. Pieminekļa tēlnieciskās grupas pārvelk ar audeklu. K. Zāle nevēlējās, ka tās pirms atklāšanas būtu skatāmas. (..) Piemineklis četros gados ir uzcelts. Strādājot diendienā,» – tā grāmatā Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts raksta Vaidelotis Apsītis. Pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī bijusi vērienīga, tajā piedalījās ne tikai oficiālās amatpersonas, Rīgā sabrauca speciālvilcieni un autobusi ar svētku dalībniekiem. Pulksten 8 skanēja zvanu skaņas, kara orķestri atskaņoja garīgas melodijas, pulksten 9 pārtrauca satiksmi pilsētas centrā, pulksten 10 ieradās amatpersonas. Pēc oficiālo runu teikšanas un pārklātā audekla noņemšanas, paveroties Latvijas brīvības simbolam, atskanēja 21 artilērijas zalve. Darbs bija pabeigts, taču darbi turpinājās, galvenokārt obeliska iekšpusē – tika ierīkotas kāpnes līdz Brīvības tēlam, visa pieminekļa augstumā gaismas šķēle iesegta ar speciālām stikla plātnēm, ārpusē pilnībā pabeigts uzraksts Tēvzemei un Brīvībai.
Atzinība par veikumu nāca ne tikai vairākiem simtiem cilvēku, kuru atbalsts pieminekļa celtniecībai tika novērtēts ar dažādu šķiru Triju Zvaigžņu ordeni. Tēvzemes balvu un Triju Zvaigžņu ordeni saņēma arī Kārlis Zāle. Un par Brīvības pieminekļa kompozīcijām Darbs un Tēvijas sargi 1937. gada vispasaules izstādē Parīzē tēlnieks Kārlis Zāle saņēma visaugstāko balvu Grand Prix.
Sarežģīti laiki
Līdz ar 1940. gadu, ar padomju varas laiku Latvijā, arī piemineklim sākās grūti laiki. Zināms, ka okupācijas gados pie pieminekļa, kuram savulaik garāmejot vīri, godu atdodot, noņēma cepures, vairs nedrīkstēja pat ziedu nolikt. Vēl vairāk – vairākas reizes pat ticis izskatīts jautājums par tā nojaukšanu. Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Tas nozīmēja tikai vienu – Pētera I pieminekļa, kas savulaik atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā tika uzcelts Brīvības piemineklis, atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Ar dokumentāliem faktiem neapstiprināta leģenda vēsta, ka par šo pieminekli iestājās Latvijā dzimusī ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina, kura kādā sapulcē, kurā lemts pieminekļa liktenis, esot paudusi viedokli, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība. Pēc teju 20 gadiem, 1963. gada vasarā, LPSR VDK un LKP CK esot apsvērta iespēja pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, bet arī šī ir tikai leģenda bez dokumentāliem pierādījumiem.
Padomju laikos piemineklis pārdzīvojis arī dažādas propagandas versijas, piemēram, ka piemineklis uzcelts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga, vai arī – trīs zvaigznes turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas – Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR, ka piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu. Protams, ka padomju varas laikā Brīvības piemineklis tika uzskatīts par pretpadomju simbolu, pat neraugoties uz visdažādāko propagandu.
«Kāda bija Kārļa Zāles idejiskā iecere topošajam Brīvības piemineklim? To varētu izteikt dažos vārdos – smelt spēku dzimtajā zemē, izaugt no tās un pa brīvības kāpnēm tiekties augšup,» – tā grāmatā Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts raksta Vaidelotis Apsītis. Savukārt Kārlis Zāle kādā intervijā teicis: «Es turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvot līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem. (..) šajos tēlos ir tulkotas garīgās vērtības, kas augušas un lolotas tautas dvēselē. Te paveras mūžīgais un nepārejošais mūsu tautas dzīvē un cīņās.»
Brīvības piemineklis
• Atklāts 1935. gada 18. novembrī, pieminekļa celtniecību pilnībā pabeidza 1938. gada 17. novembrī
• Vieta piemineklim meklēta astoņus gadus
• Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts Mirdzi kā zvaigzne!
• Tēlnieks: Kārlis Zāle, arhitekts: Ernests Štālbergs, mākslinieks: Ragnars Mīrsmēdens (metālmākslinieks, Zviedrija)
• 42,7 metrus augstā pieminekļa kompozīciju veido 56 skulptūras, kas izkārtotas 13 skulpturālās grupās četros līmeņos, kurās attēlota Latvijas vēsture un kultūra
• Skulptūrās ietverti 56 portretiski tēli, arī pats K. Zāle skulptūru grupā Darbs Prototipi nav dokumentēti
• Pakājē iekalti vārdi Tēvzemei un Brīvībai. Virzienā uz augšu piemineklis sašaurinās un pāriet 19 metru augstā obeliskā, kura galotnē atrodas deviņus metrus augstais Brīvības tēls – jauna sieviete ar trim apzeltītām zvaigznēm rokās, kas simbolizē trīs Latvijas kultūrvēsturisko reģionu vienotību
• Pamatakmens likts 1931. gada 18. novembrī, pamatos pirmos ķieģeļus ielika A. Kviesis, G. Zemgals, K. Ulmanis un citas prominentas personas. Blakus pieminekļa pamatiem iemūrēja uzņēmēja V. Ķuzes dāvināto vara kapsulu, kurā ievietoja fakta aktu, laikrakstus, naudas monētas, Triju Zvaigžņu ordeņus
• Pieminekļa pirmā restaurācija notika 1980.–1981. gadā, bet darbi negaidīti tika pārtraukti, nerealizējot visu projektā plānoto. Otrā restaurācija – 1998.–2001. gadā, atklāšana pēc restaurācijas 2001. gada 24. jūlijā
• 2011. gada 17. novembrī atklāta Brīvības pieminekļa Goda telpa
• Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas 1935. gada 18. novembrī. 1940. gada 21. jūlijā tā noņemta, atjaunota 1992. gada 11. novembrī
• Brīvības pieminekļa celtniecībai izlietoti 2 381 370,74 lati
• Statuss: Valsts nozīmes mākslas piemineklis ar aizsardzības Nr. 6965
