Tas, ka Itālija ir viens no visiekārojamākajiem tūrisma galamērķiem pasaulē, ir zināms katram. Pat cilvēkam, kas ne reizi nav bijis Itālijā, rodas neskaitāmas asociācijas – no cēlām līdz triviālām – par šo valsti un cilvēkiem – kaut vai, lasot Šekspīru, par to, kā Džuljeta uz balkona gaidīja Romeo, vai noskatoties itāļu neoreālisma kino ar Sofiju Lorēnu, vai arī vienkārši nopērkot čiabatas kukulīti Rimi lielveikalā.
Taču par to, vai, arī aizbraucot uz Itāliju, jūs pārņems izjūtas – te taču viss ir tā, kā es biju iedomājies, ir vērts pārliecināties. Klātienē. Jo viss ir vēl labāk, nekā jūs domājat.
Itālijas vilinājums ir nereti pārņēmis arī manus kolēģus avīzē, tāpēc Ziemeļitālijas pilsētu aprakstā neiekļaušu Florenci, kuru ir privatizējis Arno Jundze ar saviem sajūsmas pilnajiem aprakstiem avīzes slejās. Galu galā – viņam uz to vislielākās tiesības, jo viņa vārdā sauktā upe tek cauri šai renesanses mākslas un arhitektūras pērlei, turklāt tikai literatūras zinātņu doktors drīkst cīkstēties šīs pilsētas aprakstā ar slaveno bestselleru autoru Denu Braunu, kurš Florencē apcerējis, šķiet, katru vēsturiskā centra ķieģelīti, savijot to ar aizraujošu detektīvsižetu. Ticiet gan Braunam, gan Jundzem – pilsēta ir bellisima, kā teiktu itāļi.
Venēcija: brīvdabas muzejs, kas negrib tāds būt
Pievērsīsimies kam tik lieliskam kā Venēcija: tik unikālam, pierādot renesanses cilvēka pārliecību par to, ka cilvēks ir dabas kronis, jo spēj radīt ko tādu, kas gadsimtiem pretojas dabai. Venēcija ir celta uz zemiem, purvainiem krastiem Adrijas jūras krastā, tā pārdzīvo neskaitāmus paisumus un bēgumus, tomēr tā visu iztur. Vēl tagad no rīta pilsētas centrālajā – Svētā Marka – laukumā ir ūdens pāri potītēm, bet pēcpusdienā jau atkal tūristu bari šeit baro baložus.
Venēcija savu varenību kā pilsētvalsts sasniedza no 12. līdz 14. gadsimtam, vēlāk zaudējot ietekmi, līdz 1866. gadā tika pievienota Itālijai. Venēcieši joprojām tur dzīvu neatkarības garu, jo, tikko parādās runas par Itālijas provinču vēlmi atdalīties, tā Venēcija ceļ savu galvu. Taču – ko niekus, jo īsto venēciešu šeit ir ļoti maz un lielākā daļa no viņiem – krietnos pensijas gados. Tie raida niknus skatienus un saucienus tūristiem, vākties nost no ceļa Venēcijas šaurajās ieliņās, bet, tikko viņi aiziet aizsaulē, tā viņu mazbērni vecajos venēciešu namos ierīko viesnīcas. Venēcieši nemīl tūristus, lai gan tie ir viņu maize, venēcieši spītējas, negribot savus namus padarīt par muzejiem un viesnīcām, bet ārpasaules spiediens redzēt viņu unikalitāti ir milzīgs. Var tikai slēgt derības, kurā brīdī kurš neizturēs, jo reti kuru tūristu attur tās nodevas, kas tiek uzliktas aizvien lielākas par šā pasaules brīnuma apmeklēšanu.
Jā, šeit nav vizuāli nekas mainījies pēdējos 200 gadus (izņemot restaurācijas, protams), bet ēkas nedrīkst pārbūvēt ne par matu. Ne tikai tāpēc, ka tas ir unikāls vēsturiskais mantojums un tādas ēkas aizsargā likums. Nē, arī tāpēc, ka, tikko kāds mēģina mainīt ko ēkā, skarot pamatus, tas ir lemts tūlītējai sabrukšanai, senajām konstrukcijām saskaroties ar skābekli. Noasinātie ciedra baļķi, sasieti tādos kā kūļos un no virspuses aplieti ar cementu, seklajā lagūnā veido ēku pamatu. Gadsimtu gaitā tie ir pārakmeņojušies, bet, nedod die’s, tagad ko kustināt – pilsēta nogrims, un tādu apgrēcību nākamās paaudzes brucinātājiem nepiedos.
Venēcijas Lielais kanāls ir grandiozs iedvesmas avots jebkuram māksliniekam – man prātā uzreiz iešaujas Kloda Monē un mūsu pašu Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova gleznas, kuri katrs savā laikā ir gleznojuši skatu, kas liek aizrauties elpai Venēcijas viesiem – skats ar baznīcas Santa Maria della Salute barokālajiem torņiem kanāla sākumā. Baznīcu tur vairāk nekā miljons koka pāļu, un tā ir viens no iespaidīgākajiem arhitektūras pieminekļiem – literatūrā to salīdzina ar «vecu lēdiju, kas stāv uz sava salona sliekšņa». Tiešām šī lēdija pavada tūristus turp un atpakaļ no Venēcijas.
Otrs iedvesmas avots ir Svētā Marka laukums ar Sv. Marka baziliku. Kristus apustulis Marks ir ticis apbedīts šajā baznīcā, precīzāk, tās priekštecē, kas 976. gadā sadega ugunsgrēkā. Sv. Marka ķermenis tad arī esot sadedzis, taču viņa pīšļi atkal parādījās jau jaunceļamajā bazilikā 1094. gadā un glabājas altāra telpā vēl šobaltdien. Sv. Marka bazilika ir viena no vecākajām katedrālēm Eiropā, kas tapusi līdz tagadējam veidolam no 10. līdz 13. gadsimtam. Līdz 1807. gadam šis senais arhitektūras piemineklis bija Venēcijas dodžu (valdnieku) privātā baznīca, bet pēc tam kļuva par pilsētas katedrāli. Turpat blakus bazilikai atrodas arī Dodžu pils, kas kā smalks gotikas meistardarbs tapusi no 9. līdz 15. gadsimtam.
Patiesībā vēl joprojām Venēcijā dzīvo karalisku asiņu pēcteči – grāfi un marķīzi, kuri neesošas dižciltības pārņemtiem jaunbagātniekiem piedāvā jaukus vakarus savā kompānijā par bargu un taisnīgu samaksu. Piedāvā – gan nebūtu pareizais vārds, jo drīzāk ir pieprasījums, bet grāfi tam reizumis arī piekrīt, prasot vairākus desmitus tūkstošus eiro par vienu vakaru. Tas, ka Venēcija vilina nesmalkus un bagātus ļaudis, nav nekāds brīnums, tāpat kā nav nekāds brīnums, ka vilina arī smalkus un bagātus – re, superzvaigzne Džordžs Klūnijs šeit svinēja kāzas – viesnīcā pie Lielā kanāla ar pasakaino Rialto tiltu fonā. Labi, viņam šāds glamūrs nav kaprīze vai bezgaumība, piedosim, jo galu galā viņš ir reklamējis iespēju iegūt pieticīgo namiņu Saulkrastos.
Tūristam Venēcijā ir ko klīst dienām ilgi, vārda tiešā nozīmē – klīst, jo tikai tie, kas apveltīti ar fenomenālu orientēšanās spēju, var nenomaldīties pilsētā, kur uz ēku sienām netiek likti ielu nosaukumi. Labi, ka ir arī «īsais kurss», kā iepazīt Venēciju – uzmeklēt vīru strīpainā kreklā ar salmu platmali galvā – gondoljeru (ja cepure galvā, tātad brīvs), rausties iekšā gondolā un izbraukt pa pilsētas kanāliem, klausoties gondoljera norādēs par ievērojamākajiem apskates objektiem. Stundas brauciens maksās ap 100–150 eiro, atkarībā no diennakts laika un sezonas, bet gondolā ir sešas sēdvietas, sarunājiet līdzbraucējus un sadaliet maksu.
Šoreiz izpaliks stāstā iepirkšanās apraksti, atstājot to citai reizei. Ir vērts apstāties tikai pie diviem tūristu iecienītiem suvenīriem, ko parasti ved no Venēcijas: karnevāla maskām un slavenā Murano stikla. Abu suvenīru tēls ir tik smagi cietis no ķīniešu pakaļdarinājumiem, ka skaidrs ir tikai viens – īsto preci var iegādāties vienīgi darbnīcās, kur meistars tapinās oriģināldarinājumu tieši jūsu acu priekšā. Nebūs jau lēti. Tradicionālo masku nozīmi jums izskaidros uz vietas, bet venēciešu maskēšanās tradīcijas jēga ir viegli saprotama: pilsētā nebija iespējams pārvietoties, saglabājot anonimitāti – katrs tavs solis vai pārbrauciens ar gondolu bija redzams kaimiņiem, tāpēc maska labi pasargāja no ziņkārīgām acīm. Savukārt Murano ir sala, netālu no Venēcijas, kur dzīvoja stiklinieki jau kopš viduslaikiem un glabāja sava krāsainā stikla izgatavošanas noslēpumus. Ne tikai viņi glabāja, bet arī Venēcijas dodži viņus faktiski piespieda glabāt, ieslogot uz salas. Tagad ar Murano stikla noslēpumu viegli tikuši galā ķīnieši, iekausējot krāsainu foliju starp stikla gabaliem. Tāpēc īsto Murano stiklu meklējiet darbnīcās vai mākslas salonos, nevis suvenīru bodītēs.
Verona – ar romantisma zīmogu un atturīgu šarmu
Otra lielākā Ziemeļaustrumu Itālijas pilsēta ir Verona. Lai arī lielākajai daļai Veronas pieminēšana nekavējoties atsauks atmiņā Šekspīra «visskumjāko stāstu uz pasaules» – stāstu par Romeo un Džuljetu, tomēr mūsdienās Verona ir rosīgs tirdzniecības centrs un visai elitāra pilsēta vienlaikus, kur iedzīvotāji ļoti augsti tur paceltas savas galvas virs gaumīgi un dārgi tērptajiem augumiem.
Atbraukt uz koncertu 1. gadsimtā būvētajā amfiteātrī Arena di Verona ir katra sevi cienoša itālieša morālais pienākums, īpaši ņemot vērā, ka koncertu labo slavu vecajā romiešu amfiteātrī ar 15 tūkstošu skatītāju sēdvietām sākusi pasaulslavenā operdziedātāja Marija Kallasa (grieķiete pēc izcelsmes, taču lielākos panākumus guvusi Itālijā), un tagad nav tāda pasaulslavena itāļu mūzikas granda, kas nebūtu dziedājis Arena di Verona – vai te runājam par Lučāno Pavaroti, Andrea Bočelli, vai Adriāno Čelentāno.
Protams, tūristu pūļi Veronā paskrien garām artefaktiem, kas atgādina, ka šī ir viena no Itālijas pilsētām, kur vislabāk saglabājušās atmiņas no romiešu laikiem (pēc Romas, protams) – Erbes laukums pilsētas centrā, tilts pāri Adiges upei un romiešu laika pilsētas vārti. Tūristi retumis paceļ galvu, lai apskatītu, ka lielāko daļu ēku pilsētas vēsturiskajā centrā klāj senas freskas. Viņi tiecas uz to vietu, kur cer sajust mīlestības līdz nāvei skaisto stāstu – uz Džuljetas māju, lai pastāvētu zem balkona un izjustu, kādu piepūli izjuta Romeo, rāpdamies uz šo balkonu, lai apskautu mīļoto. Tāpat kā mīla, kuras dēļ dodas nāvē, dzīvē ir vien fantāzijas auglis, tad arī veronieši ir pielāgojušies šķitumam, kuram pasaule grib noticēt, – īstenībā Džuljetas mājas lomu šeit spēlē atjaunota 13. gadsimta viesnīca. Romeo māja atrodas pāris ielas tālāk un ir visai necila viduslaiku ēka. Ja arī stāsts par Romeo un Džuljetu ir vien rakstnieka iztēles auglis, ko izgudroja Luidži da Porto 1520. gadā un vēlāk iemūžināja traģēdijā Šekspīrs, tad taisnība ir gan tā, ka Veronā tiešām dzīvoja naidīgās Monteki un Kapuleti ģimenes. Un strīdējās viņi ne par ko citu, kā par 13. līdz 15. gadsimtam Itālijas viduslaiku pilsētās aktuālo jautājumu – vai atbalstīt pāvestu (gvelfi) un tirdzniecisko eliti vai imperatora varu un vienotu pārvaldi (gibelini). Gibelinu un gvelfu cīņas izvērtās naidīgas ne tikai pilsētu, bet arī atsevišķu tās dzimtu starpā. Savukārt, ja tiešām arī kāds Veronā nolēma doties nāvē mīlas dēļ – tad tādu noslēpumu šeit glabā nevis Džuljetas nams, bet gan aka, kur, kā vēsta leģenda, mīlētāji pārbaudījuši viens otra jūtu stiprumu, ielecot tajā un nositoties.
Atstājot Veronu un tās leģendas, ir vērts pabraukt gabalu tālāk uz Gardas ezeru (Lago Garda), kas ir lielākais Itālijas ezers. Tā dzidri zilie ūdeņi kalnu pakājē liek sažņaugties sirdij dabas krāšņuma priekšā. Lielās jahtas ezera krastos ļauj nojaust, ka neesat vienīgie, kas spēj novērtēt šo dabas brīnumu, – atpūta Gardas ezera krastā ir tikpat prestiža nodarbe kā dzīvošana Komo ezera krastā vairāk uz rietumiem.
