No tūristu viedokļa raugoties, Brēmenhāfene ir mazs miestiņš, uz kuru diez vai kāds dosies speciāli, taču latviešus tūristus pēdējā laikā piesaistījusi Brēmene, un, ja brīvās dienas nolemts pavadīt senajā ostas pilsētā Vēzeres upes krastos, kas lepojas ar savu vēsturi jau kopš Kārļa Lielā laikiem, tad ir vērts ieplānot vienu dienu, ko veltīt tās ļoti jaunajai māsai Brēmenhāfenei, lai sagādātu patīkamu pārsteigumu sev pašiem.
Brēmenhāfene, lai gan ir Vācijas ziemeļu piekrastes lielākā pilsēta, diez vai uzskatāma par vietu, kas būtiska uz pasaules tūrisma kartes, tomēr šobrīd tā patiešām var lepoties ar dažiem ļoti labiem tūrisma objektiem, kuri arī ir galvenais āķis, kas šai pilsētai piesaista ceļotājus, jo diez vai kāds turp trauksies, lai no malas apskatītos milzīgo ostu, kas lepojas ar vērienīgiem kravu pārkraušanas apjomiem. Protams, dažu sirdi var sildīt fakts, ka tieši no šīs ostas uz neskaitāmām vietām pasaulē dodas vācu autobūves zīmolu jaunākie produkti, bet diez vai ar to būs gana. Starp citu, ir iespēja uz jūras milzeņiem, kas pārvadā kravu konteinerus, palūkoties ne tikai no sauszemes, bet arī izbraukt ar kuģīti pa ostas teritoriju, tomēr jārēķinās ar to, ka vairāk par skatu uz vizuāli iespaidīgiem kuģiem iegūt nevarēs, ja vien attiecības ar vācu valodu nav uz «tu». Tūrisma kuģīša kapteinis visu informāciju stāsta vācu valodā, un tas ļauj nojaust, ka šis piedāvājums ir orientēts uz vietējo ceļotāju. Negribas ticēt, ka šajos laikos būtu tik sarežģīti izmantot tehnoloģijas un informāciju ieskaņot vairākās valodās. Labā ziņa ir tā, ka Brēmenhāfenes pārējie piedāvājumi tūristiem nesirgst ar augstprātību, tos var lietot ikviens, kurš prot kādu no starptautiski konvertējamām sazināšanās valodām, ne tikai Vācijas vietējo.
No purva līdz ostai
Nenāktu par sliktu zināt Brēmenhāfenes vēsturisko fona informāciju – pilsēta ir samērā jauna, tā dibināta vien 1827. gada 1. maijā, turklāt ļoti pragmatisku iemeslu dēļ. Senā Hanzas savienības pilsēta Brēmene, kas atrodas Vēzeres upes krastos, bija ļoti atkarīga no upes untumiem dažādos gadalaikos un sāka arvien biežāk izjust to, ka lielie tirdzniecības kuģi nevar iebraukt pa upi līdz pilsētai, bet tas draudēja ar ekonomisku izolāciju. Risinājums tika atrasts – no Hannoveres karaļa Brēmenes iedzīvotāji iegādājās diezgan nevērtīgu un stipri purvainu zemes pleķīti pie Vēzeres upes ietekas Ziemeļjūrā, kas atrodas vien 60 kilometrus no Brēmenes, izveidoja tur mākslīgo akvatoriju.
Šodien tur atrodas milzīgs konteineru terminālis, nozīmīga pasažieru osta, tomēr tajā dzīvo vien aptuveni 100 000 iedzīvotāju, un pirms kāda laika vietējā vara saskārās ar faktu, ka saruka iedzīvotāju skaits, bija jāmeklē risinājums tam, lai iedzīvotāji neaizmigrētu uz labākām vietām, vārdā labāk ietilpinot visu to, kas nepieciešams ikdienas dzīvošanai (ne strādāšanai). Risinājums bija milzīgs projekts, kas tika pabeigts samērā nesen – 2009. gadā. Projekts paredzēja izveidot jaunu rajonu Brēmenhāfenē, kuram dots nosaukums Ostas pasaule, un tas tika veidots ar domu nošaut divus zaķus uzreiz – radīt patīkamu izklaides un atpūtas vietu vietējiem iedzīvotājiem (tieši tāpēc vējainajā Ziemeļjūras krasta pilsētā izveidota slēgta pāreja no pilsētas aktīvākās daļas uz jauno rajonu, kur atrodas vairākas jaunas izklaides vietas, arī skaisti ierīkota promenāde) un vienlaikus arī objektus, kas būtu saistoši tūristiem. Un šobrīd var brīnīties par to, cik stratēģiski tālredzīgi bijuši idejas autori. No vienas puses, Brēmenhāfenei nav daudz ar ko lepoties tūrisma segmentā, no otras – savas iespējas tā ir pārvērtusi par pērlēm. Ar vienas rokas pirkstiem ir gana, lai uzskaitītu šīs vietas uzmanības vērtos objektus, – Emigrācijas centrs, Klimata māja, Vācijas Kuģniecības muzejs un Eiropā mazākais zooloģiskais dārzs pie jūras. Labi, ir vērts aizstaigāt līdz vietējai baznīcai kaut vai tāpēc, ka šī baznīca un vecā bāka, kā uzskata pilsētnieki, bija gandrīz vai vienīgie objekti, kas, lai gan cieta, tomēr izdzīvoja 2. pasaules kara laikā. Tiesa gan, vietējie nedaudz pārspīlē sakot, ka pēc 2. pasaules kara no Brēmenhāfenes bija atlikušas vien divas celtnes, pilsētā ir neliels vēsturiskais centrs, cik nu tāds var būt nepilnus divus gadsimtus vecajai un daudzos postījumos cietušajai pilsētai.
Ne tikai laimes meklētāji
Vārdu savienojums – Vācijas emigrācijas centrs – nudien neraisa milzīgu entuziasmu to apmeklēt, bet pēc tā apskates gandarījums ir garantēts. Kāpēc tieši te ierīkots šis centrs? Tāpēc, ka tieši no šīs ostas labāku dzīvi meklēt devās ne tikai vācieši un tieši caur šo ostu Vācijā iebraukuši neskaitāmi miljoni cilvēku; no 1830. līdz 1974. gadam no Brēmenhāfenes ostas pasaulē devušies vairāk nekā septiņi miljoni cilvēki, galvenokārt uz ASV, arī uz citām zemēm, tajā skaitā tālo Austrāliju. Uzreiz jāpasaka, ka šis centrs nav tikai muzejs, tajā ir arī vieta, kur cilvēki joprojām nāk meklēt ziņas par saviem pasaulē sen aizklīdušajiem radiniekiem un paziņām, jo te bez maksas var izmantot dažādas datu bāzes. Jau izejot no muzeja, kļūst skaidrs, kāpēc tas, kaut atklāts vien 2012. gadā, jau atzīts par Eiropā labāko muzeju.
Pats galvenais – ir atrasts veids, kā muzeja apskati padarīt ne tikai vizuāli atraktīvu, bet vienlaikus – kā vienkāršam muzeja apmeklētājam, kuram, visticamāk, nav nekādas saistības ar emigrācijas tēmu, padarīt to arī emocionāli būtisku, – gluži kā labā mākslas darbā ir panākts emocionālais līdzpārdzīvojums. Muzeja darbinieki ir atraduši reālus cilvēkus, kas izceļojuši no šīs vietas, izpētījuši viņu likteņus un izmanto tos kā pavedienus, kurus šķetinot ikviens, izejot cauri muzejam, uzzina ne tikai lielo stāstu, bet arī kāda mazā cilvēka jeb konkrēta emigranta un viņa dzimtas dzīvesstāstu līdz pat mūsdienām, izmantojot personalizētu iekāpšanas karti, kas tiek izsniegta līdz ar uzkāpšanu uz kuģa. Ekspozīcija sākas ar uzgaidāmo zāli, pirms uzkāpšanas uz kuģa un beidzas ar daudzu vēlmju piepildījumu – uzgaidāmo zāli Ņujorkā. Izstaigājot kuģi, sākot no 3. klases pasažieriem paredzētām kajītēm, vienlaikus tiek izstāstītas emigrācijas dažādās motivācijas, parādīti reāli apstākļi, kādos cilvēkiem vajadzēja kuģot pāri okeānam (ceļojums varēja ilgt no astoņām līdz 12 nedēļām). Jau nokļūšana ASV (mūsdienu cilvēkam, kas pieradis pāri pasaulei tikt laikā, kas mērāms stundās to nesaprast), tolaik bija kā uzvara, tomēr tas neko negarantēja – Elisa salā bija īpaši pārbaudījumi, lai cilvēki tiktu ielaisti ASV. Ne gluži melu detektors, bet kaut kas līdzīgs jautājumu un pareizo atbilžu ātrspēlei varēja vai nu pavērt ceļu uz jauno pasauli, vai arī ceļu atpakaļ. Kā zināms, šobrīd Vācija ir daudzu sapņu zeme, imigrācijas jautājums tai nepavisam nav svešs, tāpēc, lai arī sākumā neplānota, muzejā ir izveidota arī sadaļa, kas vēsta par imigrāciju Vācijā.
Septiņi miljoni tikai caur vienu ostu Eiropā. Uz jautājumu, kāpēc viņi devās nezināmajā, atbildes ir trīs – sociāli, ekonomiski un politiski iemesli. Ir lietas, kas šajā dzīvē nemainās. Pēc nepilniem diviem gadsimtiem labklājību baudošā Eiropa pati kļuvusi par daudzu cilvēku sapņu piepildījumu, vismaz teorētisku, un daudzviet pasaulē cilvēki tāpat ir gatavi riskēt ar dzīvību, lai tikai nokļūtu vietā, kas viņiem, šķiet, sniedz vismaz iespēju.
Cauri klimata zonām
Ne tikai bērniem, bet arī vecākiem interesanti būtu nokļūt Klimata mājā, kurā iespējams veikt savdabīgu ceļojumu apkārt pasaulei. Muzeja princips vienkāršs – parādīt šīs pasaules dažādību, veicot ceļojumu pa vienu meridiānu. Tā var izceļot pa daudzām klimatiskajām joslām – sākam ar Brēmenhāfeni Vācijā, turpinām ar Isentālu Šveicē, Senegi Sardīnijā, Kanaku Nigērijā un beidzam ar Kamerūnu un Antarktīdu. Katrā vietā atainotais objekts sniedz nepārprotamu asociāciju ar konkrētās ģeogrāfiskās vietas tipiskajām zīmēm (Alpos – govis, Kamerūnā – tropu taka, Nigērijā – vietējās cilts apmetne, Antarktīdā – pētnieku telts...), turklāt visās tajās vietās radīti tādi klimatiskie apstākļi, kādi tur ir realitātē, proti, tropos – karsts un mitrs, Antarktīdā – mežonīgi auksts, Kamerūnā – mežonīgi karsts.
Šīs gan nav vienīgās apstāšanās vietas ekspozīcijā. Tajā tiek arī atgādināts par zemūdens pasauli, bet jo īpaši svarīga ir ekoloģiskā tēma – ir pat izveidota telpa, kas vizuāli atgādina par to, kā pasaules okeānos veidojas milzīgas salas, kas sastāv no cilvēka izmestajiem atkritumiem. Zivs aste, kas izspraukusies cauri atkritumu paklājam, cerams, liek aizdomāties par to, ko mēs ikviens aiz sevis atstājam. Nenoliedzami – Klimata mājas ekspozīcija ir izveidota ļoti atraktīvi, kas ne tikai bērnu uzmanību un interesi var noturēt uz ilgu laiku, tā ir arī izglītojoša un palīdz apjaust tik elementāro – viss ir saistīts, klimata pārmaiņas ir globāls process. Un vispār vajag tik sākt ar vienkāršiem jautājumiem, teiksim, kāpēc Alpos kūst sniegs un kā es Brēmenhāfenē to ietekmēju?
Kurp vēl var doties Brēmenhāfenē? Uz zooloģisko dārzu, kas ierīkots tieši pie Ziemeļjūras krasta. Tur mīt tikai tie dzīvnieki, kuriem ir kāda saistība ar jūru, un, tā kā zooloģiskais dārzs patiešām ir miniatūrs, no tā nevajag gaidīt pārāk daudz, tomēr tajā ir savas slavenības – baltie lāči un Sarkanajā grāmatā ierakstītie Humbolta sugas pingvīni. Noteikti jāizstaigā promenāde, lai gan ne tikai tur var iemantot respektu pret Ziemeļjūras vēju. Jāiegriežas Vācijas Kuģniecības muzejā, kurā atrodas pasaulē vecākais vienmasta burinieks (starp citu, daļa no šī muzeja ekspozīcijas atrodas zem klajas debess). Un pavisam noteikti uz pilsētu jāpaskatās no augšas, no skatu torņa, kas ierīkots uz jaunuzceltās viesnīcas jumta.
