Kuka salu lielākās salas Rarotongas galvaspilsētas Avaruas ostā valda milzu rosība. Tā nav pasaules dzīvīgākā osta: ja neņem vērā kādu paretam ienākošu kravas kuģi, pārsvarā te rindojas tikai visdažādākie tūristu ekskursiju kuģīši un motorjahtas, kas piedāvā diezgan vienveidīgu (un dārgu) izklaides klāstu – iebraukt dziļāk okeānā un tur makšķerēt atkarībā no sezonas tādas, šitādas vai vēl citādas zivis.
Nu, vai arī palikt tepat kaut kur tuvumā un pasnorkelēt, panirt un papiknikot. Ko gan vēl citu darīt laiskiem tūristiem Dienvidjūras salās?
Ilgi gaidītais reiss
Šodien viss ir citādi – beidzot tālā un neikdienišķā ceļā gatavojas doties kompānijas Taio Shipping kravas kuģis Maungaroa II. «Beidzot» – tas vēl ir tā maigi teikts: šis būs pirmais kuģis uz nomaļo, vairāk nekā tūkstoš simt kilometru attālo Pukapukas salu četru mēnešu laikā. Visu šo laiku sala ir bijusi nošķirta no pasaules, jo, lai gan teorētiski uz salu var arī aizlidot (lidojums prasa aptuveni piecas stundas), 1994. gadā uzbūvēto Pukapukas skrejceļu lieti sabojājuši tik pamatīgi, ka lidmašīnām nav iespējams nosēsties.
Paši pukapukieši uzskata, ka viņu senči salā ieradušies jau gadus piecsimt pirms mūsu ēras. Pašlaik Pukapuka ir trīsstūrveida atols ar trim saliņām, kopējā platība nedaudz vairāk kā trīs kvadrātkilometri, bet pastāv versija, ka kādreiz tā bijusi milzīga sala – tik liela, ka Nasavas saliņa, kas atrodas apmēram sešdesmit kilometru no Pukapukas, bijusi šīs pašas lielās salas sastāvdaļa. Taču lielā sala nogrimusi, palikušas tikai tās kalnu virsotnes.
Četri skolotāji, kas mana brauciena laikā gatavojas beidzot doties uz Pukapuku, Rarotongā bija iestrēguši jau kopš janvāra vidus, reizes desmit viņiem bija solīts, ka nu jau gan tūlīt, tūlīt, bet nekā. Un nu beidzot! Salas Niuas skolas direktors vietējai avīzei stāsta, ka šis ir viņa mūža pirmais brauciens ar kuģi. Uz salu dodas divdesmit pieci vai divdesmit seši pasažieri un vēl astoņi apkalpes locekļi, simt tonnu kravas. Lielākā daļa pasažieru gulēs uz klāja, bet četri ir papildus samaksājuši sešsimt piecdesmit dolāru (!) katrs par savu koju kajītē.
Arī es pāris dienu esmu apsvēris kāpšanu uz kuģa un došanos ar to nezināmajā – ne attiecībā uz maršrutu, bet uz ceļojumā pavadāmo laiku un jo īpaši atgriešanos atpakaļ Rarotongā noteikti. Pagājušajā gadsimtā valdības aģenti salu uzskatīja par «grūtību posteni», un nekas īpašs nav mainījies arī tagad: turp dodoties, parasti nav ne mazākās drošības, kad varētu atgriezties. Skaidrs ir tikai viens – noteikti jārēķinās ar to, ka tuvākajos mēnešos svarīgas darīšanas kur citur nevari ieplānot.
Laiks – šā vārda Klusā okeāna izpratnē – savukārt ir tieši tas, kā man nav. Man ir, ilgākais, divas nedēļas, bet skaidrs – ja vēlos uz salas palikt kaut dažas dienas, ar Maungaroa atpakaļ braukt nevarēšu, un tas savukārt nozīmē, ka es tur varu pavadīt arī vairākus mēnešus. Turklāt, pat ja salas skrejceļš būs salabots (kas maz ticams) un Air Rarotonga sadomās atjaunot reisus uz Pukapuku (kas tāpat maz ticams), es gluži vienkārši nevarēšu atļauties lidmašīnas biļeti, kas maksā četrciparu summu gan jaunzēlandiešu, gan arī amerikāņu dolāros.
Tā nu Pukapukas apmeklējuma vietā man nākas samierināties ar citu ceļojumu – klīst pa to cilvēku pēdām, kuru vārdi ir gandrīz vai sinonīmi Dienvidjūras salu maģiskajam vilinājumam, kas cilvēkam atņem veselo saprātu, liek viņam dauzīties riņķī un apkārt, dzenoties pakaļ nesasniedzamam sapnim, un tad beigu beigās nomirt trūkumā, likteņa salauztam. Turklāt parasti šī dzīšanās nopakaļ sapnim nekādu slavu un atpazīstamību nedod arī pēc nāves.
Kas viņš tāds – Roberts Frisbijs?
Jums taču neko neizsaka tāds Roberts Dīns Frisbijs, vai ne? Loģiski, pirms mana brauciena arī man neizteica. Kad klejoju pa Rarotongas gana daudzskaitlīgajiem kapiņiem, šis noteikti nebūtu tas kaps, ko es ievērotu. Te ir daudz visādā ziņā gleznaināku kapavietu, nekur citur nemanītu – ar milzu akmens plāksnēm, ar gariem mirušā aprakstiem, ar viņa paša, suņa un auto fotogrāfijām.
Kamēr apbrīnā līkņāju ap kapu plāksnēm, garām cits pēc cita gan bariņos, gan pa pāriem CICC (saīsinājums no Cook Islands Christian Churchyard) baznīcas virzienā sāk naski doties baznīcēni – daudzi ar vēdekļiem un saulessargiem, visi ar lūgšanu grāmatām, apaļīgās sievietes (citādu te nav), iespīlētas baltās kleitās, arī visi vīrieši ir baltos uzvalkos.
Viens no garāmejošajiem pēkšņi novirzās no maršruta, pienāk man klāt un laipni – visi rarotongieši ir jauki, laipni un smaidīgi – pavilina mani mazu gabaliņu tālāk, un, rādot uz necilu plāksnīti, nosaka: «Noteikti TO meklējāt? Te tas ir!» It kā viss ar to būtu pateikts, balti tērptais brūnais kungs dodas tālāk savās dievlūdzēja gaitās, mani atstājot brīnāmies – kāpēc gan man vajadzētu meklēt kapiņu, kurā, spriežot pēc uzraksta uz kapakmens, guļ «Robert D Frisbie, California, MUS 2 CL 8 CAVALRY, WORLD WAR I, APRIL 16 1895 NOV 19 1948».
Tā arī iesākas mana neklātienes pazīšanās ar Robertu Dīnu Frisbiju, kā izrādās, vienu no slavenākajiem, ja ne visslavenāko Dienvidjūru romantiķi un vientuļnieku, daudzu grāmatu autoru un citu grāmatu varoni. Nevienu no Frisbija grāmatām es gan neizlasu, lai gan tādu viņam ir vismaz astoņas, tostarp ar tik skaidri saturu aprakstošiem nosaukumiem kā Iekāres sala, Amaru: Dienvidjūru romantika un «Rītausma» burā uz ziemeļiem.
Pārīti es pēcāk mēģinu palasīt, bet ātri secinu, ka tik garlaicīgu, nūģīgu lasāmvielu ne katru dienu gadās sastapt. Gribot negribot nāk prātā bende no Kārļa Skalbes Bendes meitiņas – kā tam «kāda skaņa viņa kaklā meklēja vārdus» un kā tas «bija kā aizsmakusi dzeguze, kura grib kūkot, un tas bija briesmīgi». Acīm redzami misters Frisbijs ir ļoti gribējis rakstīt, bet nekas lāga nav sanācis.
Taču īsto grāmatu Frisbijs rakstīja ar savu dzīvi – vieni teiks, ka traģisko, bet citi, ka piepildīto un romantisko. Mana īstā neklātienes pazīšanās ar viņu sākas Taiti galvaspilsētas Papeetes Hotel Tiare. Izrādās, tieši šajā vecmodīgajā centra viesnīcā, kur es pavadu pāris naktis, ap 1920. gadu brokastojis Frisbijs un neviens cits kā slavenās Bauntija grāmatu triloģijas līdzautors Džeimss Normans Hols.
Viņš vēlāk atminējās, kā saticis dīvaino amerikāni ar portatīvo rakstāmmašīnu un fotoaparātu, kurš apbrīno iezemiešu iztikšanu bez liekuļošanas, par civilizāciju runā ar neredzamām «pēdiņām», skatās uz ostu un saka – viss ir tieši tā, kā es biju cerējis. Nē, ne jau pati pabriesmīgā Papeete, bet tik daudz kuģu, ar kuriem noteikti var aizbraukt visur, kur vien ir vēlēšanās.
No Taiti viņš devās prom – gan ne ar savu sapņu kuģīti, bet ar kopras šoneri. Nonāca Rarotongā, tad tai pašā Pukapukā, vienā no Klusā okeāna visnomaļākajiem atoliem ar tolaik sešiem simtiem cilvēku, kas trīs ciematos dzīvoja uz galvenās saliņas – pat ne divus kilometrus garas vai platas. Lagūnas otrā galā bija divas pavisam mazas saliņas, kur Frisbijs varēja patverties no pārāk cieša kontakta ar citiem cilvēkiem.
Pukapukā viņš apprecēja sešpadsmitgadīgo salas meiteni Nga, kas nekad mūžā nekur citur nebija bijusi un neko citu nezināja kā tikai savu mazo zemes pleķīti bezgalīgā okeāna vidū. Taču par visu vairāk pasaulē Frisbijs vēlējās savā sapņu laivā aizburāt uz neapdzīvoto Suvarova salu un tur arī palikt uz visiem laikiem. 1942. gadā šis sapnis zināmā mērā piepildās – gan ne pats ar savu kuģīti, bet kopā ar bērniem (sieva jau ir mirusi) viņš tomēr nonāk Suvarovā, lai dzīvotu «idillisku dzīvi visskaistākajā, vientuļākajā Klusā okeāna atolā». Frisbijs gan dieviņam nebija lūdzis to, kas notika jau pēc dažiem mēnešiem – Suvarova salu gandrīz pilnībā iznīcināja viena no visu laiku briesmīgākajām viesuļvētrām, kāda ir plosījusies Klusajā okeānā.
Pats savā mūžiņā izbaudījis tikai tādu stiprāku pūtienu Karību jūrā, kurš gan ir bijis pietiekams, lai aiznestu sliktāk iesakņojušās kokospalmas, es varu tikai klusi drebināties, lasot Frisbija aprakstu, kas atšķirībā no viņa nūģīgajām salu dzīves grāmatām patiešām ir lasāms un izbaudāms.
Jau 1943. gadā Frisbijam tika diagnosticēta tuberkuloze. Brīžam viņš ārstējās, brīžam ne, taču nomira nevis no šīs slimības (tas Dienvidjūras salām vispār raksturīgi, ka cilvēks šeit nomirst nebūt ne no tā, no kā viņam pēc loģikas vajadzētu nomirt), bet gan, pēc visa spriežot, no stingumkrampju infekcijas – 1948. gada novembrī turpat Rarotongā.
Vēl viens inficētais
Pirms nāves Frisbijs gan paspēja inficēt ar salu apmātību vēl kādu pustrako. Neilgi pēc sievas nāves viņš satika jaunzēlandieti Tomu Nīlu, kurš dzīvoja vieglu, vienkāršu dzīvi Taiti mazajā, krāšņajā kaimiņsaliņā Mooreā. Satika un aplipināja viņu ar savu sapni par dzīvi Suvarovā. Frisbijs jau bija miris, bet Nīls vēl tikai taisījās un taisījās, līdz vienā brīdī sataisījās, lai kļūtu par slaveno Suvarovas vientuļnieku.
Lidojot pāri Klusā okeāna plašumiem, ik pa laiciņam lejā var pamanīt kādu no divu veidu saliņām. Vai nu ir saliņa, kurai apkārt izveidojies apaļš, ovāls, trīsstūra vai vēl cita veida koraļļu rifs, tā iekšpusē veidojot gaiši zilizaļu lagūnu, vai arī tikai rifs bez saliņas pa vidu. Suvarova ir šāds tipisks koraļļu atols – astoņsimt metru garš un trīssimt plats, vairāk nekā trīssimt kilometru no tuvākās apdzīvotās salas.
Bagātību salas autora Roberta Luisa Stīvensona sieva 1890. gadā Suvarovu nosauca par pasaules visromantiskāko salu, un tai tiešām ir sava pašas dēku vēsture. Spāņu kuģi no Jaunās pasaules un uz to te kursēja ilgi pirms angļiem un citiem, tā ka laiku pa laikam kāds kaut kur te strandēja ar visām bagātībām tilpnēs. Deviņpadsmitā gadsimta vidū rifos pie Enkoridžas saliņas tika izcelta dzelzs lāde ar zelta monētām, kuru mūsdienu vērtība būtu ap divdesmit diviem miljoniem dolāru.
Taču Suvarovas visu laiku slavenība numur viens, protams, ir Toms Nīls, cilvēks, kurš patiešām izdarīja to, par ko miljoni sapņo, labi zinot, ka nekad to neizdarīs. Viņš tiešām aizbrauca dzīvot uz neapdzīvotu koraļļu salu. Vēl vairāk – Nīls ne tikai aizbrauca, bet trīs piegājienos laikā no 1952. līdz 1977. gadam kopā nodzīvoja tur piecpadsmit gadu. Suvarovas vientuļnieks tur nodzīvoja līdz pat 1977. gadam, kad kuņģa vēzis piespieda viņu atgriezties Rarotongā, kur viņš arī septiņdesmit piecu gadu vecumā nomira un tika apglabāts.
Tikai ar lielām grūtībām kapiņos netālu no Rarotongas lidostas atradu arī viņa kapavietu – balts pamats, balts krustiņš, melna plāksne ar lakonisku uzrakstu: «TOM NEALE, SUVARROW, BORN NOV 2nd 1902, DIED NOV 29th 1977.»
* Fragments no Lato Lapsas grāmatas Razbainieku salas, kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās – Kuka salās, Franču Polinēzijā un Pitkērnā.
