Ar pītiem groziem un verbu garajām stabulēm no svētā Kazimiriņa (Kaziukas) svētku gadatirgus Viļņas ielās satek cilvēki un pamazām izšķīst kā lietus lāses, sitoties pret stiklu.
Daļa aiziet pāri modernajam Karaļa Mindauga tiltam, citi – uz Ģedimina pils pusi, bet pārējie – uz pretējo pusi. Marta sākumā – 4. martā – Viļņā svin Lietuvas aizbildņa Svētā Kazimira svētkus. Lai neizbiedē tas svētā apzīmējums – Kazimiriņa vai Kazīša tirgus (kā to mīlīgi dēvē) ir lielākais gadatirgus Lietuvā, un sajūta tajā ir patīkama, pat pirmoreiz aizbraucot.
Tirgus ābece
Nav vērts tikai aizbraukt uz Viļņu, lai sapirktos, bet tā arī neiegūt pievienoto vērtību – informāciju un izpratni, kas tas par Kazimiru, kāpēc viņam par godu tiek rīkots tirgus un šī tradīcija dzīvo kopš 15. gadsimta? Notriekt naudu var arī daudz tuvāk savai mājvietai, bet iepirkties leišu tirgū, zinot tā saknes – pavisam cits smeķis. Līdzīgi kā ar sīpolu tirgu Igaunijā pie Peipusa, arī braucieni uz Kazīša gadatirgu Latvijas iedzīvotājiem kļūst par tradīciju. Sajūta tur ir patīkama – pat pirmo reizi atbraucot, šķiet, ka esi starp savējiem. Tur valdošā atmosfēra nenogurdina. Viss ir kompakts, tirgotāji nezina, ko nozīmē vārds «snobs», tieši tāpat kā viņiem ir sveša pārspīlēti laipnā, toties neatlaidīgā uzbāšanās, reklamējot savu preci.
Kaut arī tirdzniecība notiek vairākās ielās un laukumos un vietumis burzma ir tāda pati kā Rīgas vienvagona trolejbusā ap astoņiem no rīta, Viļņas centra plašums ļauj pārskatīt amatnieku piedāvājumu bez grūstīšanās un spiešanās ap galdiem, kā nācies piedzīvot pašmāju Brīvdabas muzeja tradicionālajā gadatirgū. Pat bezmaksas armijas putra lauka virtuvē nepievilināja tik daudzus haļavščikus, lai piecu rindā stāvētāju virtenei neredzētu galu.
Vēderpriekiem lietuvieši velta lielu uzmanību. Kliņģeri, kūpinātas un citādi pagatavotas zivis, alus, kvass, sieri, šokolāde, gaļiņas, visapkārt virmo ēdiena smarža. Nav brīnums, ka cilvēkā pamostas zvērīga apetīte.
Ar jauniešiem tirgū jārunā angliski (un ne tāpēc, ka viņi būtu iecirtīgi lietuviešu valodas patrioti, bet tāpēc, ka krievu valodu neprot), ar vecāka gadagājuma tirgotājiem – krieviski. Galu galā andelējoties var iztikt arī tikai ar latviešu vai leišu mēli. Tāpat sapratīsieties. Runā, ka igauņi nebraucot tirgoties uz Kazīša tirgu. Latvieši it kā pa kādam esot, bet tad laikam jāizstaigā visas ieliņas. Man pa ausij un acij nepatrāpījās neviens tautietis.
Labāk nevainība nekā sieva
Kaziukas jeb Kazīša tirdziņš ir zināms kopš 15. gadsimta. Kas bija Kazimirs, kura vārdā gadsimtiem ilgi dēvē gadatirgu un viņa nāves dienā – 4. martā – svin svētkus? Lietuvas lielkņaza Kazimira Jogailas ģimenē vēlākais svētais Kazimirs bija otrais dēls. Viņš nomira ļoti jauns – 1484. gada 4. martā 25 gadu vecumā no diloņa, bet paguva iemantot slavu un bijību sava dzīvesveida dēļ. Augstsirdīgs, dievbijīgs, atteicās no laulībām, gavēja, palīdzēja nabagiem... No precībām Kazimirs atteicies, kaut arī dakteri pret diloni rekomendēja krist grēkā – apņemt sievu. Kazimirs izlēma labāk mirt, bet nevainību saglabāt, lai cik karalisku sievu vecāki viņam bija piemeklējuši.
Svētais brīnumdaris
Pēc nāves viņš atzīts par brīnumdarītāju, jo pie viņa kapa esot nomirusi kāda sieviete Ursula, bet pēc laika piecēlusies no miroņiem; atrokot Kazimira atdusas vietu, viņa pīšļi nebija satrūdējuši, bet par trešo brīnumu ir vērts pastāstīt garāk. Kazimira attēls, ko dēvē par trīsroku Kazimiru, atrodas Viļņas katedrāles Svētā Kazimira kapelā. Vīrietim saskatāmas divas labās rokas, kas tur lilijas. Mākslinieks esot gribējis izlabot jau uzgleznoto roku un to arī izdarījis. Pēc laika aizkrāsotā roka parādījusies. Viņš atkal aizkrāsojis. Ekstremitāte atkal izlēkusi. Pēc trešās reizes gleznotājs nolēmis, lai paliek, kā ir. Tas ticis uzskatīts par brīnumu.
Kas meklē, tas atrod
Svētais Kazimirs ir Lietuvas aizstāvis, un lietuvieši tiešām lepojas ar to un zina nosaukt valsts aizbildni. Pēc viņa nāves zemnieki savu svēto godināja Kazīštirgū. Tirgus gan bija tikai daļa no svētā Kazimira svētkiem, bet izvērtās par vērienīgāko pasākumu. Gadsimtu gaitā Kazimira svētki ir mainījušies pat tik ortodoksālā un tradīcijas respektējošā zemē kā Lietuva. Tagad gadatirgum mēdz pārmest pārlieku komercializāciju. Nevarētu teikt, ka gluži belašus un kokakolu tur tirgo uz katra stūra, bet pa kādai dīvainai mantai tur var atrast. Būtu neiespējami par tautas daiļamata meistaru darinājumu nodēvēt daudzas rotaslietas, kas izskatījās iepirktas vairumā kādā tirdzniecības bāzē. Zinātāji teica, ka arī smalkie kokgriezumi diez vai visos gadījumos ir roku darbs. Taču tie drīzāk bija izņēmumi. Lietuvieši ļoti pirka pinumus – katrs trešais tirdziņu atstāja ar lielāku vai mazāku groziņu, malkas grozu vai tamlīdzīgu lietu.
Grēks aiziet bez verbas
Gandrīz katrs no tirgus aiznesa verbas zaru, kas maksāja vidēji sešus eiro. Ar verbām saistītā tradīcija attiecas uz Pūpolsvētdienu jeb palmu svētdienu. Verba nav nedz pūpolzars, nedz palmas zars, bet pie tievas klūgas nostiprināti izkrāsoti sausie ziedi un pļavā salasītas zālītes. Ir meistares, kuras verbas kompozīcijai pievieno aprakstu – ko katra zālīte veicina, ko novērš, kam paredzēta. Piemēram, mīlestībai, saticībai. Lietuvieši teic, ka verba ir mājas svētība, bez tās gadu nodzīvot nekādi nevarot. Parasti verbu pušķī esot pieci vai seši zariņi. Pušķis tiek nests uz baznīcu svētīt. Nevaru gan iedomāties, kā no rīta ar verbas zaru tiek pērti miegamices. Tas taču ir gan paass, gan var izjukt, visi linu ziediņi var sabirzt. Senāk verbu pušķi glabāja pie svētbildēm vai aiz sijas, lai pasargātu māju no sarkanā gaiļa, bet tagad verba ir tik izsmalcināts darinājums, ka jātur goda vietā kā dizaina elements.
Ja brauksiet uz tirgu, tad ieteicams trāpīt otrajā dienā, kad tirdziniekus priecē gājiens. Andelēšanās uz brīdi tiek apstādināta, cilvēki fotografē, aplaudē. Var redzēt, ka gājiena dalībniekiem uzmanība ir patīkama un viņi ir rūpīgi gatavojušies, visādi cenšas uzjautrināt skatītājus. Pašiem prieks un citiem var sevi parādīt.
Vienīgais, kā pietrūka šā gada Kazīšvētkos, bija nauda un saule – vismaz Viļņā bija sniegs, pat daudz sniega, ja salīdzina ar tā brīža situāciju Rīgā. Un saules bija maz, lielākoties diena bija nomākusies pelēka. Taču gan senāk, gan tagad gadatirgus it kā novelk līniju starp ziemu un pavasari. Zemnieki ved pārdot ziemā sastrādāto, lai varētu uzsākt pavasara darbus.
