Kad dzirdu garām aizejam vilcienu, es jūtu, ka esmu dzīva, dzīve rit – teikusi Aspazija par savu māju, kurā izcilā latviešu dzejniece pavadīja sava mūža pēdējos 10 gadus. Tā atrodas šaurākajā Jūrmalas vietā – Dubultos. «Vecumā cilvēks tik daudz nekustas apkārt, vairāk kustas viņas domas un skats.»
16. martā apritēs 150 gadu, kopš dzimusi izcilā latviešu dzejniece. Tieši viņas dzimšanas dienā ikvienam būs iespējams šo namu izstaigāt neklātienē, klausoties Latvijas Radio raidījumu Kultūras rondo, kas skanēs tiešraidē no Aspazijas mājas. Raidījumā piedalīsies dzejniece Māra Zālīte, rakstniece Inga Ābele, aktrise Rēzija Kalniņa, literatūrzinātniece un tulkotāja Astrida Stahnke (ASV). Savukārt pēcpusdienā ikmēneša pasākumu ciklā Kafija ar Aspaziju – literāri muzikāls vakars Tu atplauksi uz jaunu pavasari, kurā piedalīsies aktrise Rēzija Kalniņa un pianiste Ilze Dzenīte.
1903. gadā celto koka ēku no dzejnieces «jaunības dienu upes Lielupes» šķir tikai 320 metrus plata zemes strēle, turklāt tajā saimnieko dzelzceļš. Uz otru pusi ir jūra, mazliet tālāk – Aspazijas un Raiņa vasarnīca, kur abi dzejnieki pavadīja vasaras pēc atgriešanās no trimdas. «Grūti pateikt, kāpēc Aspazija tik ļoti vēlējās mūža nogali pavadīt nevis Rīgā, bet Jūrmalā. Iespējams, tāpēc, ka Jūrmala ir viņas un Raiņa jaunības tikšanās vieta, viņu kopīgo vasaru vieta,» uzskata Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga. «Šo māju viņa savulaik jau esot noskatījusi kopā ar Raini, bet tomēr 1926. gadā iegādājās vasarnīcu Majoros, kurā viņi abi nodzīvoja vien dažus gadus. Pēc Raiņa nāves 1929. gadā sākās tiesāšanās par viņa mantu, Aspazija pārcēlās uz dzīvokli Rīgā, un vēlāk – 1933. gadā – nopirka šo māju, ar domu, ka te dzīvos visu gadu. Vasarnīcu Majoros saņēma Raiņa radiniece.» Mūža nogalē Aspazija izteikusi vēlējumu, lai viņas māja Dubultos kļūtu par radošu personību tikšanās vietu, taču padomju laiks uz kādu pusgadsimtu aizkavējis viņas ieceres īstenošanos. Pēc Aspazijas nāves 1943. gadā ēkā turpināja dzīvot viņas brāļa meita Virēna Rozenberga, kurai arī nebija bērnu, tāpēc pēc viņas nāves 1956. gadā ēka tika atdota vasarnīcu saimniecībai. «Un te turpinās Aspazijas iecerētais «radošais nams» tikai citādā veidā – te vasarās dzīvoja līdz pat sešām ģimenēm. Joprojām tūristu grupiņās uzrodas pa kādam, kurš atceras, ka savulaik te vasarās jautri gājis. Te pat atradusies piena un gaļas kombinātu celtniecības nodaļas elektrobūves daļa – zilajā salonā bijis tās birojs. Reiz grupiņā bija kāds vīrs, kurš te kādreiz strādājis,» zina stāstīt Ārija Vanaga.
Interesanti, ka vēl padomju varas laikā – 1987. gadā – tika nolemts, ka ēka jānodod pilsētas kultūras nodaļai. Vēl agrāk – 1986. gadā – pie šīs ēkas novietoja piemiņas plāksni – cilni Sidraba šķidrauts. «Zīmīgi, ka līdzīgas plāksnes tika novietotas pie vairākām mājām, kas saistītas ar izcilām kultūras personībām, bet tās tika nozagtas, taču pie šīs mājas tā saglabājās. Paldies Dievam un cilvēkiem,» nosaka Ārija Vanaga. «1987. gadā māja atradās kritiskā stāvoklī. Tā kā vēl bija padomju laiks, bija nauda, bet nebija celtniecības materiālu, savukārt vēlāk, jau pēc valsts neatkarības atjaunošanas, naudas arī nebija. Aspazijas mājas pats sākums bija viena telpa 1996. gadā,» atceras Ārija Vanaga. Gatavojoties abu izcilo dzejnieku 150. jubilejai, divstāvu koka vasarnīca tika rekonstruēta (ieguldot 1,2 miljonus eiro), Jūrmalas koka arhitektūras paraugs atguvis krāšņumu, plašākas telpas ekspozīcijai un interjeru, kas maksimāli pietuvināts Aspazijas laikam un no jauna apmeklētājiem atklāts pērnajā rudenī. «Kādreizējo spožumu atguvušas zilās koka mežģīnes nama apdarē. Un turpmāk ieeja Aspazijas mājā būs no tai cieši piegulošā kaimiņu nama, kas līdz 2. pasaules karam piederēja Filipsonu ģimenei, bet tagad savienots ar muzeja telpām.»
Atjaunotajā ekspozīcijā ir Aspazijas plašā ēdamistaba, viesu salons ar skaisti rotātu podiņu krāsni, puķainām mēbelēm un antīku radio, kurā var dzirdēt dzejnieces Aspazijas balsi, kas ierakstīta pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Uz otro stāvu ved šauras koka kāpnes, tur atradusies Aspazijas darbistaba, tur eksponētas vairākas oriģinālās mēbeles, kas saglabājušās no «dzejnieces laikiem». Pirms rekonstrukcijas iekārtojums Aspazijas ēkā bijis nosacīts, bet šobrīd tas izveidots tā, lai priekšmeti ir maksimāli pietuvināti tam, kā tas tiešām bija Aspazijas laikā. Atjaunota arī istabu apdare – piemeklētas trīsdesmito gadu stila tapetes, nomainīti durvju rokturi, atjaunotas krāšņās podiņu krāsnis.
Cerams, drīz Aspazijas mājā tūristiem būs pieejams arī digitāls projekts, kurā būs iespējams iepazīt ēkas vēsturi un visu, kas saistīts ar rekonstrukciju, kā arī par tās izcilo saimnieci Aspaziju.
