Ja ir tā, ka gribas kaut kur aizbraukt, bet nav līdzekļu tāliem ceļojumiem, tad jāaplūko tuvējās zemes. Bez Polijas tad neiztikt. Startējot no Jūrmalas agrā rītā, pēc nobrauktiem 800 kilometriem bijām jau Lodzas apkaimē, kur pārnakšņojām burvīgā hotelī, kas mazliet vēl smaržoja pēc krāsas un bija iekārtots ļoti stilīgi.
Vroclava un citi mērķi
Mūsu pirmais ceļamērķis bija Vroclava. Vecpilsētas daļa mani pamatīgi pārsteidza. Omulības ziņā tā ir ļoti līdzīga Krakovai, taču Krakova to, protams, apsteidz diženumā ar vareno Vāveles pili un katedrāli. Sākām ar lielo Tirgus laukumu, kas ir vecpilsētas lielākais laukums. Skaistais rīts, cilvēku rosība un daudzās kafejnīcas prasīja uzkavēties un baudīt mirkļus. Tirgus laukumā ir tūrisma informācijas centrs, kas ir ērtākais veids, kā sākt apskati nezināmā pilsētā.
Izmantojām iespēju uzkāpt Sv. Elizabetes baznīcas tornī. Kāpjot pa šaurajām virpuļveida kāpnēm, cilvēks saprot, ka ir gatavs daudz atdod par glāzi auksta poļu alus... Bet dodamies tālāk. Garām universitātei un kailajam paukotājam, sabildējot mazo rūķu bariņu, kas izkaisīti pa visu pilsētu. Nonākam Doma salā, kas ir vecākā pilsētas daļa. Ļoti skaista un sakopta.
Tad braucam uz Gerlicu mazu, Vācijas robežpilsētiņu, gluži kā mūsu Valka. Braucot dziļāk Vācijas laukos, atradām viesu namu. Izskatījās, ka vēl nav beigušies teritorijas labiekārtošanas darbi, kas varētu būt arī izskaidrojums zemajai apartamenta cenai. Nākamajā rītā bijām gatavi trīs Vācijas pilsētu dienai. Pirmā – Meisene.
Meisenes vecpilsēta ir kalnā, ar skaisto Albrehtsburgas pili un baznīcu centrā. Meisene mani pārsteidza: tā izrādījās ļoti simpātiska vācu pilsētiņa, mazliet atgādināja kādu no Dienvideiropas kalnainajām mazpilsētām, tikai krietni sakoptāku un tīrāku. Taču pārsteidza arī Meisenes tūrisma informācijas centrs, kurā nevienas kartes par brīvu. Nācās staipīt apkārt planšeti. Nolēmām, ka uz Meisenes Porcelāna muzeju nedosimies: mums pietiks ar dažām amorāli dārgām porcelāna tējas tasītēm veikalu plauktos...
Iebraukuši Drēzdenē, mēs meklējām stāvvietu pēc iespējas tuvāk Cvingeram. Tas ir skaists, varētu būt arī burvīgs, taču nav. Es zinu Otrā pasaules kara vēsturi, kas traģiski skārusi Drēzdeni, bet ir grūti uztvert šo ēku skaistumu zem apkvēpušajiem akmeņiem. Manā galvā visu laiku strīdējās tīrās, skaistās un sakoptās atjaunotās ielas ar apkvēpušajām un melnajām ēkām...
Mūsu ceļojuma Vācijas daļas pēdējais objekts bija Kēnigšteinas neieņemamais cietoksnis. Varbūt kāds ar vārdu «cietoksnis» iedomājas lielus akmens mūrus, kas apjozti apkārt kādai pussabrukušai viduslaiku pilij, taču tas noteikti nav par šo vietu. Kēnigšteinas cietoksnis ir labi aprīkota pilsēta klints galā ar savām produktu noliktavām, baznīcu, pilīm un pat ūdens aku. Nebrīnos, kāpēc Kēnigšteinu tā arī neviens nebija spējīgs ieņemt.
Ejot pa taku apkārt mūrim, paveras skaisti skati uz tālu lejā esošo Elbu, Kēnigšteinas pilsētiņu un plašajām Saksijas ārēm. Kēnigšteinu ieteiktu baudīt ar kādu tās īso vēstures aprakstu rokās, jo tā būs daudz interesantāk pētīt, kas un kāpēc tur ir noticis, jo šis noteikti bija pirmais cietoksnis manā mūžā, kur es patiešām spēju iedomāties, kā viņi tur ir dzīvojuši un aizstāvējušies.
Laipnais viesnīcnieks
Nākamā naktsmītne – Čehijas mazpilsētā Šluknovā. Mazpilsēta pretēji gaidītajam bija maza un noplukusi, un viesnīca izskatījās tāda pati. Taču tas viss izvērtās par vienu no šī ceļojuma lielākajiem piedzīvojumiem. °eklējot viesnīcas Čehijā, sapratām, ka esam nokavējušas, jo nedēļas nogalē labākās viesnīcas jau sen bija rezervētas. °ums nācās meklēt kompromisu starp cenu un kvalitāti.
Kompromisu atradām šīs mistiskās viesnīcas izskatā. Recepcijas nebija, gaitenī oda pēc cigarešu, alkohola, kotlešu un tualetes mistrojuma. Mana pirmā doma: labāk gulēt mežā zem egles, nevis tajā ūķī. Atturēja tikai saprāts, kas teica: citur nekā labāka nebūs.
Bārā nošmulētā pelēkbaltā halātiņā ar vīna glāzi rokā sagaidīja saimnieks – bārmenis, pavārs, oficiants vienā personā. Smaidot kā maija saulīte un stāstot, cik priecīgs viņš ir mūs te redzēt, viņš parādīja viesnīcas numuriņus, kas bija tīri un kārtīgi. Gribējām arī paēst. Kas ēdienkartē? Tādas nav! Jo ir tikai spageti ar mērci. Klāt dabūjams baigi labs vietējais alus vai vīns. Šī viennozīmīgi bija vienīgā ēstuve pilsētā: tātad spageti vai nekas. Tomēr nolēmām izmēģināt veiksmi un vismaz pagaršot to sasodīti garšīgo alu. Īpašnieka kungs mūs sagaidīja kā mīļākos ciemiņus. Beigās mūs uzcienāja (!) ar tiem pašiem spageti, un par alu mēs samaksājām divreiz mazāk nekā pienācās.
Nākamajā rītā kungs iznāca ārā līdz mūsu automašīnai, kur ar skūpstiem un rokas mājieniem viņš mūs pavadīja ceļā. Nebrīnos, kāpēc šai viesnīcai ir tik augstas atzīmes ceļojumu saitā booking.com – tas viss bija tieši šā viesnīcnieka dēļ: ja nebūtu viņa draudzīgās attieksmes, tajā viesnīcā neviens negribētu apstāties, ja nu vienīgi galīgā izmisumā, lai gan jāatzīst, ka miegs tur bija vislabākais visa ceļojuma laikā.
Akmens tilts
Nākamais Čehijas piedzīvojums – apskatīt lielāko dabisko akmens tiltu Eiropā Pravčička brana. Pirms šī brauciena latviski kādu aprakstu par Čehijas klanu takām internetā praktiski nebija iespējams atrast, tāpēc izlīdzējāmies ar to vien, kas bija: par šo akmens tiltu info bija tāds, ka tas ir lielākais Eiropā un atrodas pusotra kilometra attālumā no ceļa.
Ar grūtībām atradām ceļu uz tiltu. Stāvvietā netālu no tā kaut kāda sestā maņa man lika uzvilkt kedas. Svētīga bija šī doma, jo, kāpjot arvien augstāk pa kalnu taku, mēs satikām daudz cilvēku pilnā kalnu pastaigu ekipējumā, uz kuru fona izskatījāmies kā atnākušas uz pludmali. Un tas noteikti nebija pusotrs kilometrs līdz pašai augšai, ja nu vienīgi pa taisno rēķinot. Jo augstāk kāpām, jo taka kļuva šaurāka un līkumaināka. Kāpiens līdz augšai aizņēma vairāk nekā stundu, taču tas bija tā vērts: akmens tilts tiešām ir iespaidīgs. Lai līdz tam tiktu un lai varētu apskatīt turpat blakus esošo Falkenhorsta koka pili, bija jāsamaksā ieejas maksa, tā nebija liela, bet principiāli uz nerviem krītoša.
Zem akmens tilta prātīgie čehi bija uzlikuši uzkodu kioskiņu, kur sagurušie kāpēji beidzot tiek pie glāzes auksta Budweiser alus. Alus noskaloja nogurumu un atgrieza optimismu, ka te tomēr ir sasodīti jauki, un štrunts par ieejas maksu!
Adršpahas klintis
Par mūsu nākamo galamērķi – Čehijas paradīzi – internetā latviski atrodamā informācija ir visai ierobežota, tāpēc to vajadzēja meklēt Turnovas tūrisma informācijas centrā. Čehijas paradīzes jeb Bohēmijas paradīzes reģions ir kalnains apvidus ar dažādu grūtības pakāpju takām, kur var pavadīt ne vienu vien dienu. Apkārtnē ir daudz kempingu un dažādas dārdzības pansijas, kur atpūsties ar visu ģimeni.
Pastaigai izvēlējāmies vieglāko – zilo – taku, un arī tā bija pilna pārsteigumu un fantastisku skatu. Es noteikti ieteiktu iziet zelta taku un baudīt visus iespējamos šī reģiona piedāvātos labumus, sākot ar burvīgu dienu kalnu pārgājienos un beidzot ar jautriem izbraucieniem pa Kamenicas upi, bet vakarā blakus esošajā tūristu pilnajā un omulīgajā kalnu ieskautajā pilsētiņā Hrensko malkot kādu glāzi čehu alus. Biju ļoti pārsteigta, cik tas viss ir lēts un pieejams, bet tajā pašā laikā nezināms. Lai baudītu kalnus, nevajag braukt uz dārgajiem un tālajiem Alpiem, daudz tuvāki, lētāki un pieejamāki kalni ir Čehijā: iekāp automašīnā un pēc nepilnas diennakts jau baudi kalnus. Neredzētas palika Bastei klintis, Kamenicas upe un ūdenskritumi, Hrensko pilsēta.
Ekskursijas pēdējā diena un pirmais objekts – Čehijas augstākā virsotne Sņežka. Arī pacēlājs tur ir. Varējām jau kāpt augšā kājām, jo tie nav gluži Alpi, pat Tatri tie nav: virsotne ir 1603 metrus virs jūras līmeņa. Taču, apzinoties, ka priekšā ir vēl Adršpahas klintis, izvēlējāmies gan augšā, gan lejā izmantot mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas. Sņežka ir uz Čehijas un Polijas robežas, kalna galā atrodas arī pasts, no kura jau tradicionāli vecmāmiņai nosūtīju pastkartīti.
Taču šīs dienas galvenais apskates objekts – Adršpahas klintis. Pie ieejas Adršpahas klinšu reģionā ir cilvēku pūļi jau no paša rīta – skolēni, ģimenes ar bērniem un suņiem. Un neviens nešausminās, ka suns ir liels un vēl bez uzpurņa. Vietas pietiek visiem.
Adršpahas klintis viennozīmīgi var nosaukt par pilsētu, jo milzīgie smilšakmens klinšu bluķi ir kā klinšu pilsēta, caur kuru izlokās maza taciņa. Senatnē vietējie zemnieki baidījās tur nākt iekšā, jo esot dzīvojušas raganas.
Pārsteigums Bjalostokā
Polijā mūsu apskates objekts bija paredzēta Ksenžas pils. Meklējot autostāvvietu, pamanījām skaistus un senatnīgus zirgu pajūgus, kas braukāja pa pļavu. Pajūgos sēdēja dāmas tikpat senatnīgos tērpos un kučieri lielās cepurēs. Tas viss tik ļoti iederējās pils gaisotnē, ka prātā mēs uzbūrām vēl skaistākas ainiņas par burvīgo pils interjeru. Pils no ārpuses tiešām izskatījās ļoti grezna un iespaidīga, tāpēc samaksājām naudu par biļetēm un gājām iekšā, taču liela bija mūsu vilšanās, redzot, cik iekšpuse ir bēdīga un tukša.
Daudzas varas ir gājušas šai pilij pāri, un katra ir papostījusi daļu no pils krāšņuma, tā ka patlaban bijušo skaistumu var skatīt tikai mazās melnbaltās fotogrāfijās. Es noteikti ieteiktu netērēt laiku un naudu pils apskatei no iekšpuses, jo tas nav tā vērts. Apskatiet no ārpuses, pastaigājiet pa pils parku un dodieties tālāk, Polijā ir citas skaistākas vietas ko redzēt. Krāšņie zirgu pajūgi glāba visu Ksenžas apmeklējumu: tie bija kā tikko izkāpuši no kādas pasaku grāmatas.
Tālāk mūs gaidīja garais ceļš līdz Bjalostokai, šopings un mājas! Jāpiebilst gan, ka viens no lielākajiem šī ceļojuma pārsteigumiem bija tieši Bjalostoka. Šoreiz tur nakšņojām, tāpēc vakarā bija laiks atrast kādu kafejnīcu, lai siltajā vakarā iedzertu glāzi garšīgā Žiwiec alus. Milzīgs bija mūsu pārsteigums, kad netīšam nonācām līdz pat vecpilsētas centrālajam laukumam, kurš pat pirmdienas vakarā bija nosēts ar atvērtiem krodziņiem, kur skanēja mūzika un cilvēku čalas. Visi baudīja vakaru un vasaru. Tāpēc nākamreiz, kad brauksiet uz Bjalostoku iepirkties, ieplānojiet laiku arī pilsētas apskatei: tā ir patiešām skaista.
