Aktieris, režisors un dramaturgs Ēriks Vilsons sagatavojis monoizrādi "Mana Magadana"
 
ĒRIKS VILSONS: «Jau vairākus gadus braucu pa skolām ar izrādēm jauniešiem. Esmu veidojis Imanta Ziedoņa Poēmu par pienu, Rūdolfa Blamaņa Nezāli, arī Aleksandra Čaka dzejas lasījumus. Šajā gadījumā man bija svarīgi pastāstīt par deportācijām tieši ar savu pieredzi. Ar bērniem ir jābūt godīgam un atklātam, citādi viņi nemaz neieklausīsies» ©Publicitātes foto, Egons ZĪVERTS

Pirms Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, kas tiks atzīmēta 25. martā, aktieris, režisors un dramaturgs Ēriks Vilsons sagatavojis monoizrādi Mana Magadana. Tuvākā izrāde 17. martā Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā un 19. martā Liepājas Katoļu pamatskolā.

Monoizrādes Mana Magadana pamatā ir Ērika Vilsona bērnības atmiņas, viņa mammas Zentas Vilsones vēstules un trimdā sarakstītie dzejoļi, kā arī dienasgrāmatas fragmenti par Ērika Vilsona 2013. gada braucienu uz Magadanu. «Tas ir personisks skatījums uz vēstures notikumiem, manu dzimšanas vietu - Kolimas reģiona Magadanas pilsētu Krievijā. Pirmais vārds, kuru izrunāju, nebija ne latviešu, ne zviedru, ne angļu valodā. Tas nebija ne «mamma», ne «tētis». Mans pirmais vārds, ko vajadzēja izrunāt ar paceltu dūrīti, bija krievu valodā «Dam!», kas brīvā tulkojumā varētu nozīmēt: «Ka es tev sadošu!»,» atceras Ēriks Vilsons, kura mamma par iesaistīšanos pretpadomju grupā un mēģinājumu bēgt uz Zviedriju tika apcietināta 1945. gada augustā, deportēta uz Sibīriju 1946. gadā. Ēriks piedzima tikai 1956. gadā, un, kad Ērikam bija pusotrs gadiņš, viņa vecāki varēja atgriezties Latvijā. «Man šķita, ka es neko neatceros no tā laika. 2013. gadā es devos uz savu dzimto pilsētu kopā ar režisori Dzintru Geku un citiem «Sibīrijas bērniem». Tas jau nebija nekāds izklaides brauciens, bet ielūkošanās savā pagātnē, savā dvēselē, un tas ir gan emocionāls, gan skarbs pārdzīvojums, un, tikai tur esot, es atskārtu, ka patiesībā daudz kas joprojām mīt manā zemapziņā,» stāsta Ērika Vilsons, piebilstot, ka šis brauciens deva iespēju uz viņa dzimto vietu - Magadanu - paskatīties ar savas nu jau aizsaulē aizgājušās mammas acīm. «Tur esot, bija jāpārdomā visa sava dzīve. Tur esot, pēkšņi sevi ieraugi citādāk šajā pasaulē - kāpēc esi veidojies un esi tieši tāds, kā tevī atspoguļojas tieši tās vietas «rakstura īpatnības», jo dzimšanas vieta tomēr ieliek cilvēkā savu kodu. Izrāde ir arī mēģinājums pašam sev izskaidrot šo kodu.»

Monoizrāde Mana Magadana pagaidām tiek spēlēta skolās, un Ēriks Vilsons uzskata, ka tieši jauniem cilvēkiem ir īpaši nepieciešams noskatīties šo izrādi. «Es pats esmu tāds, kas nekad nav īpaši iedziļinājies vēstures līkločos, un domāju, ka šādu aizsargāšanās reakciju esmu «mantojis» no vecākiem, kuri nekad nerunāja par izsūtījuma laiku. Kopā ar «Sibīrijas bērniem» braucot pa savām dzimtajām vietām, es apjautu, cik būtiski ir atskatīties uz vēsturi. Šajā laikā jaunie cilvēki informāciju smeļas virtuālajā telpā, no ekrāna, tātad - nedzīvā veidā, un tieši tāpēc negūst emocionālu lādiņu. Ir svarīgi justies līdzdalīgam, jo tieši tas patiesībā arī ikvienu uzrunā. Šī izrāde ir kā impulss meklēt informāciju, interesēties un veidot pašam savu viedokli. Man mērķis - lai pēc izrādes noskatīšanās jaunajam cilvēkam rastos jautājumi, uz kuriem viņš meklētu atbildi, izzinātu pasauli, vēstures plūsmu un savu vietu tajā, jo tieši tas veido atbildību par visu, par ko esam atbildīgi, arī par savu valsti.