«Tas būtu dīvaini, ja savā lugā pats negribētu nospēlēt nevienu lomu. Es apzinos, ka galvenā loma nepavisam nav viegla, bet man liekas, ka forša gan. Ja man tādu piedāvātu, es gribētu to nospēlēt,» saka Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis (32). Rītvakar, 8. martā, viņam pirmizrāde Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē – viņa sarakstīto lugu Arī vaļiem ir bail tur iestudējis režisors Elmārs Seņkovs.
Kad trīsdesmitgadīga vīrieša dzīvē itin nekā netrūkst - ir veiksmīga karjera, laimīga ģimenes dzīve, brīnišķīgi vecāki un burvīgi bērni, kad pietiek naudas un ideju ceļojumiem un citām atpūtas iespējām -, kādā rītā, dzerot kafiju, viņš saprot: nekas no tā visa vairs nesagādā prieku... Ko darīt? Vai ir vērts to kādam teikt? Vai sapratīs? Varbūt pārpratīs?
Tā ir sadzīves drāma par mūsdienu Latvijas cilvēkiem, kurā ir daudz līdzības ar bērnībā izsapņoto Sprīdīša sapni par Laimīgo zemi. Lugas galvenais varonis Jānis Bērziņš (Ģirts Liuziniks) nolemj doties pasaulē un iziet ārpus ierastās trajektorijas - darbs un mājas.
Pārējās lomās: Lāsma Kugrēna, Maija Doveika, Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Liene Sebre, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis un Kārlis Reijers.
«Kad režisors Elmārs Seņkovs man piedāvāja uzrakstīt kaut ko jaunu, es sapratu: ja reiz jaunu, tad jāraksta par mūsdienu sabiedrību. Un tāds arī bija galvenais mērķis - radīt mūsdienu varoni,» saka jauniestudējuma Arī vaļiem ir bail autors. Šī ir viņa jau otrā luga, ko iestudē Nacionālajā teātrī. Pirmā bija Lidojošais Travolta, ar ko Artūrs Dīcis 2016. gadā uzvarēja Nacionālā teātra lugu konkursā un ko pērn februārī iestudēja režisors Regnārs Vaivars.
Jaunajā lugā autors saviem galvenajiem varoņiem apzināti devis vislatviskākos vārdus - Jānis, Anna, Mārtiņš, Pēteris, Ilze, kuri turklāt visi ir Bērziņi -, lai tādējādi uzsvērtu, ka tas ir šodienas cilvēks, un tas var būt jebkurš no mums. «Galvenais varonis Jānis Bērziņš ir trīsdesmitgadnieks - tāpat kā es, Elmārs Seņkovs (33), un arī izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs (32). Un tas ir stāsts par mūsu paaudzi,» atklāj lugas autors. Savulaik ļoti moderni bija runāt par četrdesmitgadnieku krīzi, bet šobrīd, viņaprāt, šī krīze pienāk krietni agrāk. «Jo mūsdienās cilvēks krietni agrāk var iegūt izglītību, labu darbu, zināmu sociālo stāvokli un vietu sabiedrībā. Jā, viens otrs jau trīsdesmit gados ir sasniedzis zināmus griestus un tāpēc sāk domāt, ko tālāk? Arī Elmārs Seņkovs, piemēram, jau saņēmis divas Spēlmaņu nakts balvas - nominācijās Gada režisors [2014. gadā par izrādēm Ezeriņš un Vasarnieki] un Gada mazās formas izrāde [2015. gadā par izrādi Antigone]. Nu, ko tālāk? Iestudēt vēl vienu izrādi un saņemt vēl vienu balvu? Bet jēga kāda? Kāds ir mērķis? Uz to ir jāmēģina atbildēt,» domā Artūrs Dīcis. Taujāts, vai viņš pats uz to var atbildēt, aktieris atteic, ka noteikti jau nevar. Tāpēc arī uzrakstījis šādu lugu, lai, iespējams, caur to meklētu atbildi.
«Kādreiz viss bija vienkāršāk - latvietis dzīvoja viensētā, un, ja tēvs nodarbojās ar zemkopību, bija loģiski, ka dēls turpināja viņa iesākto. Mūsdienās ir tik daudz iespēju - ja nezini, ko izvēlēties, vari apmaldīties un sākt justies slikti. Manuprāt, tā ir mūsdienu problēma - jo vairāk tev ir informācijas, jo vairāk iespēju justies nelaimīgam,» uzskata aktieris.
Viņš pats šobrīd aktīvi strādā pie režisora Dmitrija Petrenko, kas Dailes teātra Kamerzālē iestudē Justīnes Kļavas Atzīšanos, tai pirmizrāde plānota 22. martā. Tas būs stāsts par cilvēku, kuram, lai pieņemtu sevi tādu, kāds viņš ir, lai uzvarētu savas atkarības un iegūtu sirdsmieru, ir jānoiet garš ceļš. «Jā, arī šīs izrādes tēma zināmā mērā saskan ar maniem vaļiem,» secina Artūrs Dīcis.
