«Vārdu «apsolu» es cenšos lietot ļoti reti. Un pat tad, kad to lietoju, manī ir mazliet trauksmes sajūta – par to, vai patiesi, patiesi varēšu turēt doto vārdu. Jo apstākļi dzīvē mēdz iegrozīties dažādi,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Daiga Kažociņa. Viņa iestudējusi trilleri – jaunā autora Andra Ūdra lugu Apsolu, kas Nacionālā teātra simtgades lugu konkursā ieguva trešo vietu. Pirmizrāde – piektdien.
Cik viegli ir pateikt: apsolu? Šo vārdu mēs dāsni lietojam ikdienā, kā arī citus lielus jēdzienus, kuri, mūsuprāt, piešķir dzīvei jēgu, vērtību un nozīmīgumu. Stāsts par apsolījumiem sākas kādā naktī, kad trīs rīdzinieki satiekas pilsētas nomalē, lai apraktu līķi. Šī tikšanās pilnībā maina viņu dzīvi. Kamēr draugi rok bedri, atklājas notikumi, kuri apglabāti viņu sirdsapziņās. Lomās: Raimonds Celms (Lauris), Mārtiņš Brūveris (Rolands), Līga Zeļģe (Guna), Ilva Centere (Ija), Kristaps Ķeselis vai Igors Šelegovskis (Ansis).
«Pirmās divas simtgades lugu konkursa uzvarētājas - Bišumāte un vilkacis un Lidojošais Travolta - tapa jau pagājušajā sezonā, un teātris lūdza mani iestudēt trešo lugu. Protams, režisoram drošāk un uzticamāk ir strādāt ar materiālu, ko viņš pats ir izvēlējies, pārdomājis un sapratis, ko ar to grib pateikt, lai gan - tas tik un tā ir pārbaudījums. Šajā gadījuma man milzīgs atbalsts bija aktieru ansamblis, kas nāca ar lielu azartu un pozitīvu attieksmi pret šo lugu, kuri bija gatavi strādāt un ārkārtīgi daudz ieguldīt no sevis. Godīgi sakot, no aktieru puses aizrautība sākotnēji bija lielāka nekā no manis, tikai pēc tam tas pārvērtās īsti profesionālā darbā un beigu beigās - arī radošā azartā,» atzīst Daiga Kažociņa. Savulaik ieguvusi gan aktrises, gan režisores izglītību, viņai patīk un arī ir iespēja gan daudz realizēties uz skatuves, gan būt tai otrā pusē. Un, kā viņa pati saka: ir ļoti vērtīgi kādreiz nokāpt no skatuves un, ja nepieciešams, palīdzēt aktieriem. Tā ir pavisam cita komunikācija.
Stāsts, kurā komunicē viņas veidotā jauniestudējuma varoņi, ir par vienkāršām un cilvēcīgām attiecībām. «Par problēmām cilvēkos pašos, kam, kā tas lugā uzrādās vairākās vietās, saknes ir ģimenē, augot un vērojot vecāku attiecības. Par nesaprašanos un nespēju kādas lietas izrunāt. Par pārpratumiem, kas tādēļ rodas. Par nedrošību dzīvē. Par nepārliecinātību. Un beigu beigās par to, cik viegli varam pateikt: «Jā, es tev apsolu.» Cik pārsteidzīgi mēs to izdarām, un cik dažkārt grūti ir apsolījumu pildīt,» stāsta jauniestudējuma režisore. Viņa uzskata, ka šīs problēmas, kas izskan lugā, skar mūs visus. Iespējams, uz globālā fona kādam tas šķitīs maznozīmīgi, tomēr režisore uzskata, ka arī globālās problēmas primāri sākas tieši no savstarpējām attiecībām.
Tūliņ pēc pirmizrādes, ja vien režisore nepaņems nedēļu ilgu atelpu, sāksies nākamais mēģinājumu process - šoreiz Dirty Deal Teatro, kur Latvijas simtgades projekta ietvaros viņa iestudēs izrādi par Konstantīnu Raudivi. Tā pirmizrāde plānota marta otrajā nedēļā.
Bet, pirms veras pirmizrādes priekškars Nacionālajā teātrī, Daiga atskatās uz aizgājušo gadu un saka, ka 2017. gads viņai paliks atmiņā ar ļoti personiskām lietām - ar zināmu dzīves posma noslēgumu, ar lielām pārmaiņām viņas pašas personības struktūrā. «Es to jūtu intuitīvi, ka kaut kas noslēdzas, un to var novērot arī vidē man apkārt. Tagad sāksies jauns dzīves posms, un tāpēc šajā gadā visvairāk vēlos pievērsties sev, savai pašsajūtai, savai veselībai. Sakārtot sevi. Tas ir ļoti svarīgi, bez pārtraukuma ejot no lomas uz lomu, no darba uz darbu. Jā, man gribētos veltīt šo gadu sev, koncentrēties uz sevi - tas man šobrīd ir ļoti nepieciešams. Pateikt stop!, man ir vajadzīgs laiks sev!»
