Teātris: "Art": Dailes zvaigžņu trio stāstā par mākslas brīnumu; saruna pirms pirmizrādes 1 komentāri
 
Teātris

"Art": Dailes zvaigžņu trio stāstā par mākslas brīnumu; saruna pirms pirmizrādes

 
TOP MĀKSLA. Rītvakar Dailes teātrī pirmizrāde Dž.Dž. Džilindžera iestudētajai franču izklaidei Art, kurā piedalās trīs lieliskie Dailes teātra aktieri Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars un Ģirts Ķesteris kā arī pieaicinātā zvaigzne Marija Naumova / Rūta Kalmuka/F64

Rīt, 17. novembrī, pirmizrāde Dailes teātra lielajā zālē – Dž. Dž. Džilindžera iestudētā franču izklaide divos cēlienos Art.

Tā ir 1994. gadā francūzietes Jasmīnas Rezā sarakstīta luga, savā ziņā 90. gadu teātra pasaules bestsellers, kas tūkstošgades nogalē savāca kaudzīti internacionālu balvu, ieskaitot prestižo Toniju (1998) kā labākā luga. Izrādes nosaukums Art liek vaicāt, vai māksla būs? To mēs, protams, redzēsim. Izrāde pavisam noteikti un jau tagad piesaista uzmanību ar to, ka uz skatuves satiksies Dailes teātra lieliskie aktieri Artūrs Skrastiņš (Marks), Juris Žagars (Seržs) un Ģirts Ķesteris (Ivans). Lai intriga būtu lielāka, viņiem pievienosies Marija Naumova (Sieviete). Trīs izrādē iesaistītie kungi laipni atvēlēja Neatkarīgajai dažas minūtes pirms mēģinājuma pirmdienas rītā, daloties savos tā mirkļa iespaidos.

Juris Žagars: - Režisoram vienmēr ir iemesls, kāpēc viņš kādu lugu izvēlas, lai teātrī iestudētu. Ja šajā gadījumā viņš izvēlas dot iespēju trīs vīriešiem divarpus stundas paņemt skatītāju laiku situācijā, kad Dailes teātrī ir tik daudzas brīnišķīgas aktrises, acīmredzot viņam ir kādi personiskie motīvi, kāpēc viņš to dara.

Artūrs Skrastiņš: - Viens no motīviem, es domāju, ir tas, ka 80% skatītāju zālē ir sievietes.

Juris Žagars: - Es domāju, ka tur ir arī otrs motīvs un tas ir vairāk personisks. Šis ir stāsts par vīriešu vientulību. Bet tādā optimistiskā kontekstā. Proti, beigas būs labas! Tas ir stāsts par trīs vīriešu izmisumu vienā konkrētā brīdī. Viņi ir ilggadīgi draugi. Visu šo laiku cits bez cita nav varējuši iztikt, kā tas reizēm notiek, kad vīriešu draudzība ir kaut kas svēts un neaizskarams. Vecās amerikāņu gangsterfilmas visas balstās uz vīriešu draudzību. Šī ir klasiska situācija, un iemesls it kā nebūtisks. Viens no viņiem iegādājies gleznu, izsaucot tādu konfliktu, ka viņi nonāk līdz kautiņam. Un pa starpu ir Marijas Naumovas varone. Tā ir Džilindžera izvēle. Manuprāt, tas ir stāsts par ideālo sievieti vai šo vīriešu sapni, kas nav piepildīts.

Artūrs Skrastiņš: - Ir arī praktisks iemesls. Marija Naumova labi zina franču valodu un palīdz mums to iemācīties.

Juris Žagars: - Nu jā, tāpēc, ka mums jādzied ar viņu viena dziesmiņa kopā. Pagaidām mūsu franču valoda izklausās diezgan kroplīga, bet es domāju, ka te nav runa par Franciju. Te ir stāsts par sapņu sievieti, ko vientuļie vīrieši ir iedomājušies. Es domāju, ka rezultātā varētu izveidoties tāds ne smags, izklaidējošs, bet kvalitatīvs gabals, jo luga ir ļoti laba, ļoti populāra, daudz spēlēta. Tā kaut ko pastāsta par vīriešu dabu.

Artūrs Skrastiņš: - Un arī, protams, par mums trim, kādi mēs šobrīd esam. Jo glezna jau ir tikai iemesls, lai augonis izsprāgtu uz āru. Es domāju, ka mums, aizmirstot tēlus, arī būtu par ko pastrīdēties, ja mēs apsēstos un sāktu par mākslu runāt.

Juris Žagars: - Tā ir liela bauda spēlēt kopā ar spēcīgiem partneriem! Tā kā puikas gados uzspēlēt futbolu labā komandā. Man personiski kā aktierim interesanti ņemties kaut vai tāpēc, ka man ir labi partneri. Tas ir tāds labs sports - žanrs, kur ir kārtīgi jāvālē un nevar atslābt.

Ģirts Ķesteris: - Pasaulē ir prakse, ka, skatoties Art, pamatā ir pilnas zāles ar sievietēm, kuras ķiķina par vīriešiem. Vienkārši ierēc, redzot šos trīs ļoti atšķirīgos tipiņus gan pēc dabas, gan pēc rakstura, gan pēc uzbūves. Acīmredzot šis arī būs viens no iemesliem, lai sievietes atkal varētu izjust savu pārākumu. (Smejas - A. J.) Jā, jā! Arī izrāde ir būvēta tā, ka tad, kad konflikts ir uzkarsis, parādās sieviete, kas tās liesmas vienā mirklī apdzēš.

Artūrs Skrastiņš: - Man tas ir interesants izaicinājums, jo mēs esam tikai trīs, protams, ir Marija, katrs ar savu pieredzi un stila izjūtu. Šobrīd ir tāds pozitīvs adrenalīns - kā tas viss saliksies kopā, kā mēs spēsim ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu rezultātu.

ART. Šis ir stāsts par mākslas brīnumu, kas beigās arī notiek. Kā? To mēs tagad, protams, negribam atklāt, bet beigās mākslas darbs nostrādā. Te nav runa par sliktu mākslu vai parodiju par laikmetīgo mākslu. Te ir kaut kas dziļāks. Marija Naumova, Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš (attēlā), Juris Žagars uz Dailes teātra lielās skatuves / Rūta Kalmuka/F64

Juris Žagars: - Ir tāda laba atdošanās sajūta. Ne velti saka - aktieris jau ir tāda kā prostitūta. Viņa darbs prast atdoties. Šajā gadījumā mēs darām savu darbu. Trīs profesionāli aktieri darām savu darbu tik labi, cik mēs to protam. Tālāk ir Džilindžera darbs, viņš to visu saliek kopā vienā kopīgā jēdzieniskā kodolā. Parasti ir tā, ka pēdējā nedēļā izrāde piedzimst. Patlaban viņa dzimst. Tas, ko mēs sakām, ir tikai tādas refleksijas par šī brīža situāciju. Bet materiāls ir ļoti labi uzrakstīts.

Artūrs Skrastiņš: - Tā ir ļoti kvalitatīva luga. Viņa ir… kā lai saka… Ja godīgi, tā ir korekti jānospēlē, jo akcenti ir salikti un konflikts lugā ir. Mūsu darbs ir to visu padarīt personisku.

Ģirts Ķesteris: - Tur ir viens monologs uz pusotrām lappusēm. Bez punktiem! Vai spēj iedomāties? Tu taču esi rakstošs cilvēks.

Arno Jundze: - Iedomāties varu, bet nespēju iedomāties, kā to var atcerēties. Tas manī vienmēr raisa apbrīnu.

Ģirts Ķesteris: - Es arī nezinu! Es joprojām nespēju to saprast.

Arno Jundze: - Vai varat precizēt par tām vīriešu problēmām? Rokpeļņa romānā Muzejs ir stāsts par vīriešiem, kas sapratuši, ka sirmums metas, pēkšņi griež matus uz nullīti un skuj nost bārdas, lai to noslēptu. Tas ir kaut kas tāds?

Ģirts Ķesteris: - Arī!

Juris Žagars: - Mēs spēlējam sava vecuma vīriešus. Nav jāspēlē ne vecāks, ne jaunāks. Es domāju, ka lugā izejas punkts ir tāds, ka viņi visi trīs atrodas diezgan lielā izmisuma stāvoklī. It kā ar kādu kopā, bet tajā pašā laikā diezgan vientuļi. Vienīgi mans varonis ne ar vienu nav kopā, tikai ar gleznu. Man ir brīnišķīgs teksts - tu man neko nevari pārmest, ka es esmu kopā ar savu gleznu.

Artūrs Skrastiņš: - Skaisti ir arī par to, ka mēs patiesībā nemaz neapzināmies, cik ļoti esam atkarīgi no savstarpējām attiecībām. Cik mēs katrs tajās esam, teiksim, tādi egoistiski uzurpatori. Tad, kad pienāk lūzuma punkts, pēkšņi saproti, cik šie cilvēki tavā dzīvē ir svarīgi. Tu nevari būtībā bez viņiem izdzīvot ne savos uzskatos par mākslu, ne dzīvi. Tev viņi ir vajadzīgi kā atbalsta punkts.

Ģirts Ķesteris: - Tur finālā ir frāze - laidis muļķi četrdesmit gadus. Par to es gan aizdomājos. Skatos uz Juri, viņam ir kalns, koncertzāle, festivāls. Man kaut kādi seriāli - viss ir gaistošs... Es spēju to novērtēt - cilvēki, ne tikai ģimene, arī draugi, Tās bojas, pie kā pieķerties, izpeldēt kaut uz mirkli ārā. Faktiski jā, tas ir diezgan dramatiski, cik ilgi būsi komediants?

Juris Žagars: - Man patīk tas, ko tu saki par personisko. Arī es atrodu personisko savā stāstā. Ļoti bieži mēs simulējam savu mīlestību pret mākslu, tas skan kā tāda elementāra higiēna - man jāmīl māksla. Bet ja tu to ne sevišķi mīli, tas izklausās diezgan truli. Bet ja godīgi, es nezinu, vai es to vienmēr tik ļoti mīlu.

Artūrs Skrastiņš: - Šo uzraksti, un iekavās - Juris Žagars, Cēsu mākslas festivāla direktors. (Visi smejas - A. J.)

Juris Žagars: - Es mākslu lietoju lielās devās. Nezinu, kāds tas ir Artūram, bet mans personiskais stāsts šajā gabalā ir.

Ģirts Ķesteris: - Vispār vārds māksla ir tik ļoti zaudējis savu jēgu. Tāpat kā tad, ja kāds pasaka - tas bija ģeniāli. Uzlikt izrādei nosaukumu Māksla - tā jau ir drusciņ tāda ņirgāšanās.

Juris Žagars: - Šo lugu iestudē divos veidos. Viens, kad ņirgājas par laikmetīgo mākslu. Tas ir provinciāli, pat zemiski un primitīvi. Es ļoti ceru, ka mums tā nebūs. Džilindžers tā to nav domājis. Šis ir stāsts par mākslas brīnumu, kas beigās arī notiek. Kā? To mēs tagad, protams, negribam atklāt, bet beigās mākslas darbs nostrādā. Te nav runa par sliktu mākslu vai parodiju par laikmetīgo mākslu. Te ir kaut kas dziļāks, kas man ir ļoti personīgi.

Artūrs Skrastiņš: - Māksla eksistē pati par sevi, savā dimensijā. Esmu pārliecināts, ka biezie, kas par dārgu naudu pirka biļetes uz Barišņikovu un Brodski, viņi nesaprata nekā no tās izrādes. Bet viņi bija uz izrādi. Mēs drusciņ spēlējamies ar jēdzienu māksla. Māksla var būt arī māksla draudzēties, māksla uzturēt attiecības.



Komentāri [1]
#
marginālija 16.novembris 2017 10:08 atbildēt
"Ģirts Ķesteris: - Tur finālā ir frāze - laidis muļķi četrdesmit gadus. Par to es gan aizdomājos. Skatos uz Juri, viņam ir kalns, koncertzāle, festivāls."
--------
Lai nu ko, bet to, ka Cēsu koncertzāle ir Jura Žagara koncertzāle, es dzirdu pirmo reizi. Jo, ja arī varbūt var runāt par to, ka pateicoties J. Žagara nenogurstošajiem pūliņiem gadu garumā tieši Cēsis no visām Vidzemes pilsētām izpelnījās godu dabūt to par Eiropas naudu finansēto koncertzāli, teikt, ka tā ir J. Žagara koncertzāle ir mazliet par sālītu. Katrā ziņā domāju, ka, ja nebūtu Cēsīs tā ikvasaras festivāla, tad to zāli, visticamākais, celtu Valmierā - tur ir teātris un publikas ieradums braukt uz Valmieru pēc kultūras. Turklāt bieži koncertzāle pievilinātu arī vairāk publikad no tuvās Igaunijas. Tak jau atkrīt valodas barjera. Tā ka - jā, iespējams, tad ir J. Žagara nopelns, ka tieši Cēsīs.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers